No 2020. gada septembra tiek uzsākta projekta “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” pirmā publiskā aktivitāte! Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs kopā ar Grodņas reliģijas vēstures muzeju Baltkrievijā un Panevēžas novadpētniecības muzeju Lietuvā turpmāk katru mēnesi piedāvās kopīgu virtuālo izstādi, kas katrreiz būs veltīta savai tēmai, tādējādi atspoguļojot kopīgo un arī atšķirīgo kultūras mantojumu.
Septembrī lasītāji tiek iepazīstināti ar muižām un to mantojumu.
Preiļu muiža
Līdz ar vācu krustnešiem 13. gs. Livonijā ieradās arī viens no senās feodālo īpašnieku Borhu dzimtas atzariem, kura pārstāvji vienmēr bijuši iesaistīti valsts svarīgākajās politiskajās norisēs un militārajā dienestā. Preiļi piederēja Borhu dzimtai no 1382. līdz 1866. gadam. Senāko Preiļu muižas kungu vārdi nav zināmi. 1475. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs Preiļus izlēņoja savam brāļa dēlam Simonam Borham. 1563. gadā Polijas karalis Sigismunds II Augusts atkārtoti apstiprināja Preiļus par Borhu īpašumu. 1866. gadā – dažus gadus pēc dzimtbūšanas atcelšanas – Mihaels Borhs pārdeva Preiļu muižu. Pēc tam Preiļu muiža piederēja dažādiem īpašniekiem.
Preiļu pils. 20. gs. sākuma pastkarte. Preiļu pils pārstāv historisma laikmeta arhitektūru un ir viens no spožākajiem neogotikas piemēriem Latvijā. Pils celtniecība sākās grāfa Jozefa Heinriha fon der Borha laikā (1764-1835), un līdz 1836. gadam tika uzcelts pils vecākās daļas divstāvu apjoms. To pārbūvēja un paplašināja viņa dēls, rakstnieks un kolekcionārs Mihaels Borhs (1806-1881) – pēdējais Borhu dzimtas pārstāvis, kas dzīvoja Preiļos. 20. gs. laikā pilī tika izvietotas dažādas iestādes, tostarp Preiļu Divgadīgā lauksaimniecības skola un Preiļu 1. vidusskola. 1978. gadā pili izpostīja ugunsgrēks.
Preiļu muižas īpašnieka Jozefa Heinriha fon der Borha Maltas ordeņa komandora mundiera fragmenti. 1817. gadā Preiļu muižas īpašnieks Jozefs Heinrihs fon der Borhs uzbūvēja kapelu, pagrabstāvā ierīkojot dzimtas kapenes. 2007. un 2008. gadā kapenēs norisinājās arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika atrasti Maltas ordeņa komandora mundiera fragmenti. Mundieris ir darināts no brūnas krāsas samta auduma, rotāts ar enkuru motīvu, izšūts brokāta diegiem, abās pusēs dekoratīvas metāla pogas ar Maltas ordeņa krustu, āķīšu aizdare. Mundieris apskatāms Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā.
Preiļu pils 2020. gadā. Preiļu pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. No 2016. gada Preiļu pilī norisinās atjaunošanas darbi. Pēc atjaunošanas Preiļu pilī paredzēts izvietot arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīciju. Foto: Ieva Babre.
Hreptoviču pils Grodņā
Grodņa tiek uzskatīta par piļu un rezidenču pilsētu. No 1673. gada katrs trešais Polijas-Lietuvas ūnijas Seims norisinājās Grodņā, kas ietekmēja tās attīstību. Magnāti šajā periodā uzbūvēja daudzas pilis. 18. gs. tādu bija ap 60. Starp tām – arī Grodņas senās magnātu Hreptoviču-Litavoru dzimtas (ģerbonis “Odrovonž”) pārstāvja, vietējā rakstveža Karola Hreptoviča pils. Tomēr tās izveidi veicināja nevis politiskā, bet gan matrimoniālā vēsture.
Hreptoviču pils plāns. Hreptoviču pils pirmo reizi pieminēta 18. gs. vidū. Tolaik tā bija U-veida plānojuma divstāvu mūra ēka, būvēta baroka stilā. Sākotnējais pils attēls nav saglabājies, taču ir pieejams pirmā stāva plāns.
Fransuā Nepvē /François Nepveu/ grāmata “Kristieša pārdomas vai reflekcijas visam gadam” / Pensées, Ou Réflexions Chrétiennes Pour Tous Les Jours De l’Année/. Tiek uzskatīts, ka pils tika uzbūvēta pēc Karola pavēles un par viņa līdzekļiem pirms viņa precībām ar attālu radinieci no citas Hreptoviču dzimtas līnijas – Annu. Mēs piedāvājam grāmatu ar iespējamu Annas autogrāfu.
Hreptoviču pils. Mūsdienās Hreptoviču pilī ir izvietots Grodņas reliģijas vēstures muzejs. Tas ir vienīgais šāda profila muzejs Baltkrievijā. Tajā ir 2 pastāvīgās un vairākas mainīgās ekspozīcijas. Pirmā pastāvīgā ekspozīcija saucas “Laikmets, Laiks, Ēka” un tā ir veltīta pils vēsturei un tās īpašnieku dzīvei. Otrā ekspozīcija stāsta par reliģiskās dzīves īpatnībām Baltkrievijas zemēs no aizvēstures līdz mūsdienām.
Naudvaris muiža Panevēžas rajonā
Lietuvā muižas sāka veidoties 14. gs., un tām bija ievērojama loma līdz 1922. gada zemes reformai. Gadsimtiem ilgi muižas bija valsts ekonomiskās, politiskās un kultūras dzīves centri. To iznīkšana sākās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā. Īpaši liels posts muižām tika nodarīts 1940. gados, pirmajā padomju okupācijas gadā: nacionalizācija, izlaupītas vai iznīcinātas mākslas vērtības, bibliotēkas un arhīvi, muižu īpašnieku izsūtīšana uz Sibīriju. Padomju perioda laikā tukšajās muižu ēkās tika izvietotas skolas, bibliotēkas, komunālie dzīvokļi, kolhozu kantori un padomju fermas vai to palīgbūves. 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā muižas piedzīvoja dažādus likteņus. Mūsdienās Panevēžas rajonā Burbišķu, Bistrampoles un Puzinišķu atjaunotās muižas ar savu unikalitāti un dažādiem pasākumiem piesaista aizvien vairāk cilvēku. Naudvaris, Raguveles un Pelevenes muižas tiek uzturētas un apsaimniekotas. Taču citām muižām ir mazāk palaimējies, īpaši skumji skati paveras, apmeklējot kādreizējās Nevežininku, Stanūnu, Alantes, Mitrūnu, Memenču, Aukštadvara, Ūdru, Danlisķu un citas muižas.
Naudvaris muiža. 1929. gada attēls no Paņevežas G. Petkevičaites-Bites fondiem. 18. gs. beigās muiža piederēja slavenajai Kerbedzu dzimtai. Šajā muižā ir dzimis ievērojamais inženieris un tiltu būves specialists Stanislavs Kerbedzis. No 1933. gada pilī dzīvoja Valerions Straševičs (1885-1968), dabaszinātnieks un pedagogs, kuram bija plaša kukaiņu kolekcija no visas pasaules. Ap 1940. gadu muižu nacionalizēja padomju vara un V. Štraševiča ģimene tika deportēta uz Sibīriju. Tādējādi unikālā kukaiņu kolekcija nonāca Panevēžas novadpētniecības muzejā, kur tā ir apskatāma.
Rakstāmgalds no Kerbedzu muižas Naudvarē. Foto: T. Stasevičs, 2016. gads.19. gs. beigu un 20. gs. sākumā mēbeles tika dekorētas ar kokā gravētu augstdzimušo Kerbedzu ģerboni. Foto no Panevēžas novadpētniecības muzeja ekspozīcijas “Atverot muižas vārtus”.
Naudvaris muiža. Panevēžas rajons, Naujamiestis seņūnija. Foto: T. Stasevičs, 2010. gads. Padomju laikā muižā atradās kolhoza kantoris. No 1982. gada muižā tika izvietota pamatskola, savukārt citās ēkas piederēja iedzīvotājiem. Šobrīd muižas ēkas pieder Panevēžas rajona pašvaldībai.
Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.
Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”.
Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).
Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR.
Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.
Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.
www.europa.eu/;
www.eni-cbc.eu/llb
www.eeas.europa.eu/delegations/belarus_be
Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Grodņas reliģijas vēstures muzejs
Panevēžas novadpētniecības muzejs