Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Reliģija”.
Preiļu Romas katoļu baznīca
Romas katoļu draudzei un baznīcas vēsturei Preiļos ir senas saknes. Esošās mūra baznīcas celtniecība uzsākta iepriekšējās koka baznīcas vietā 1870. gados. Par baznīcas būvi rūpes uzņēmās muižnieks Jans Mols. To cēla no laukakmeņiem, taču baznīcas torņa būve tika sasteigta un tas uzcelts zemāks, nekā paredzēts projektā. 1886. gadā baznīcas celtniecība tika pabeigta un to iesvētīja Preiļu prāvests Daņuševskis. 1896. gadā baznīcu Mogiļovas arhibīskaps F. A. Simons konsekrēja Jaunavas Marijas debesīs uzņemtās godam.
Ornāts. 17. gs beigas / 18. gs. sākums. Ornāts izmantots Preiļu katoļu baznīcā. 18. gs. sākumā Preiļu īpašnieka Fabiana Borha jaunā sieva Jadviga Elizabete, 1703. gadā pirms dzemdībām sastādītajā testamentā novēlēja savu krāšņo kāzu kleitu Preiļu baznīcai biķera veļumu un ornātu pagatavošanai. Ornāts atspoguļo ciešo saikni starp Preiļu muižas īpašniekiem un Katoļu baznīcu. Apskatāms Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai”.
Preiļu Romas katoļu baznīcas altāra skice. 1880. g. Centrālā altāra projekta, tāpat kā arī visas baznīcas ēkas, autors bija Krievijas impērijas civilās būvniecības arhitekts Nikolajs Visockis (1831-1907). N. Visockis projektējis daudzus dzelzceļa infrastruktūras objektus un sabiedriskās ēkas Vitebskas guberņas pilsētās – Nevelē, Vitebskā arī Daugavpilī. Pēc tam katrs baznīcas prāvests savas kalpošanas laikā Preiļu Romas katoļu draudzē ir veicis lielākus vai mazākus uzlabojumus – pārbūvējot vai pilnveidojot to vai citu baznīcas daļu.
Prāvests Pēteris Apšenieks pie daļēji pārbūvētā galvenā altāra. Ap 1934. gadu. Fotogrāfs: Joselis Nadels. Nadela veidotajā fotogrāfijā centrālais altāris iemūžināts laikposmā no 1930. līdz 1934. gadam, kad jau bija veikti pirmie nozīmīgie altāra daļas pārveidojumi. Pēteris Apšenieks (1887.-1942.) Preiļos kalpoja no 1930. līdz 1936.g., bija ne tikai prāvests, bet arī rakstnieks un kultūras darbinieks. Jaunatni aktīvi iesaistīja kora dziedāšanā, teātra izrāžu spēlēšanā un koncertu rīkošanā. Rakstījis garīgo literatūru, skolas grāmatas, laicīgo literatūru, drāmas un darbojās žurnālistikā. Pirmās padomju okupācijas laikā 1941. gada 11. jūnijā P. Apšenieks tika arestēts un bez tiesas sprieduma nosūtīts uz Severouraļskas nometni Sverdlovskas apriņķī, kur viņš mira 1942. gadā.
Reliģijas vēsture Grodņā
Grodņa ir daudzkonfesionāla reģiona centrs. Kristietība tās pareizticīgajā formā šajā pagānu zemē sāka izplesties ne vēlāk par 12. gadsimtu. Viens no pirmajiem kristīgajiem dievnamiem – svēto Borisa un Gļeba baznīca – tika uzcelta Grodņā 12. gs. un daļēji ir saglabājies līdz mūsdienām. Katoļticība pastiprināja savu ietekmi Lietuvas dižkunigaitijas laikā. Viduslaikos Grodņā un tās apkaimē sāka veidoties arī ebreju un musulmaņu kopienas. 16. gs. sāka izplatīties reformācijas idejas. Pēc baltkrievu zemju iekļaušanas Krievijas impērijā savas pozīcijas nostiprināja pareizticība, kas kļuva par vadošo konfesiju. Pēc 1. pasaules kara šī teritorija atkal nonāca Polijas Republikas sastāvā. Jaunie varas orgāni sāka aktīvi atbalstīt katoļu baznīcu, lai gan vairums iedzīvotāju bija ebreji. 1943. gada martā pēc Grodņas geto likvidēšanas ebreju reliģiskā tradīcija uz ilgu laiku tika pārtraukta un tikai 1990. gados pamazām sāka atdzimt. Pēckara gados padomju orgāni turpināja reliģiskās dzīves apspiešanu. Tika slēgti un nopostīti dievnam un klosteri, reducētas baznīcas struktūras. 1960. gadā beidza pastāvēt Grodņas klosteris, bet viens no senākajiem Baltkrievijas katoļu dievnamiem – Faro Vitovta Grodņā – tika uzspridzināts 1961. gada 29. novembrī. No 1980. gadiem sākās reliģiskā atdzimšana. Šobrīd Grodņa ir dažādu reliģiju pilsēta. Šeit paceļas pareizticīgās un katoļu baznīcas, viena no Austrumeiropā lielākajām sinagogām un Baltkrievijā vienīgā luterāņu baznīca, kas darbojas vēsturiskajā ēkā. Sīkāk par pilsētas reliģisko dzīvi var uzzināt valstī vienīgajā reliģiju muzejā – Grodņas Reliģijas vēstures muzejā.
Ikona “Svētā Polockas Eifrosīnija”, 1859. gads.
Svētā Polockas Eifrosīnija, cēlusies no Rūriku dzimtas polockiešu atzara, bija 12. gadsimtā dzīvojoša izglītotāja. Mūsdienās viņa ir baltkrievu tautas aizbildne. Ar viņas vārdu ir saistīta slavenā dekoratīvi-lietišķās mākslas pieminekļa – Polockas Eifrosīnijas krusta – izgatavošana. Lai gan svētā Eifrosīnija tika kanonizēta viduslaikos, īpašu pielūgšanu viņas kults ieguva 20. gs. sākumā. Līdz tam laikam zināmi vien daži svētās attēlojumi. Viens no tiem atrodas Grodņas reliģiju vēstures muzeja krājumā. Īpašu vērtību ikonai piešķir autora paraksts labās malas centrā, kas apliecina, ka tas ir mūķenes Nafontas Kalašņikovas 1859. gada darbs.
Ornāts, 18. gs.
Ornāts – tas ir Romas katoļu garīdzniecības liturģiskais virsapģērbs. To var nēsāt tikai bīskapi un priesteri. Tas sastāv no diviem auduma gabaliem, noapaļotiem apakšdaļā un sastiprinātiem ar plecu šuvēm. Tā kā ornāts tiek nēsāts virs cita liturģiskā apģērba un ir tā viskrāšņākā daļa, to poētiski salīdzina ar mīlestību – visu tikumu apvienojumu. Attēlotais ornāts ir interesants ar to, ka tā aizmugures centrālajā daļā izmantots Slutskas jostas fragments. Šīs bagātīgi rotātās jostas bija šļahtiču kārtas lepnuma simbols, to izgatavošanai tika izmantoti zelta un sudraba pavedieni.
Mišnajot, 1852. gads
Grodņas ebreju kopiena bija viena no vislielākajām un ietekmīgākajām Lietuvas lielkņazistes teritorijā. Nav pārsteidzoši, ka Grodņā tika atvērta Baltkrievijā pirmā ebreju tipogrāfija, kuru vadīja meistars Nohims. Viņa darbu turpināja dēls Zimels Nohinovičs, kam no 1821. gada piederēja arī tipogrāfija Viļņā. Tipogrāfija izdeva arī reliģisko literatūru, piemēram, šo 1852. gada Mišnajot grāmatas 5. daļas tekstu.
Kristus Karaļa katedrāle Panevēžā
Jaunās bīskapa un mocekļa Sv. Stanislava vārdā nosauktās baznīcas celtniecība tika uzsākta 1908. gadā Panevēžas DR daļā. Taču baznīca netika pabeigta kara un nelabvēlīgo apstākļu dēļ. 1926. gada 4. aprīlī pāvests Pijs XI nodibināja Panevēžas diecēzi un nodeva būvniecības procesā esošo katedrāli bīskapam. Pāvests deva baznīcai titulu – Kristus Karaļa katedrāle. Arhitekts Romāns Steikūns un inženieris Aleksandrs Gordevičs izmainīja baznīcas plānu būvniecības laikā.
Kristus Karaļa katedrāle Panevēžā. Ap 1935. gadu. Foto: Antans Patamsis. Bīskaps Kazimiers Paltaroks, kanoniķis Jons Maciejausks un prelāts Prancišks Strakšs uzņēmās rūpes par katedrāles būvniecības jautājumiem. 1930. gada 4. martā prelāts Jons Mačūlis-Maironis iesvētīja katedrāli. 1933. gada 30. jūnijā, diecēzes euharistiskā kongresa laikā, Viņa Eminence Kauņas arhibīskaps metropolīts Juozaps Skvirecks iesvētīja katedrāli.
Panevēžas bīskaps Kazimiers Paltaroks (1875-1958). Panevēžā, ap 1935. gadu. Foto: Jons Žitkus. Bīskaps veltīja šo fotogrāfiju Roķišķu dekanāta dekānam Jurģim Žitkevičam, un attēls glabājas Panevēžas Novadpētniecības muzeja krāj mā. K. Paltaroks tika iesvētīts par bīskapu 1926. gada 2. maijā Kauņas bazilikā. Bīskaps uzrakstīja vairāk nekā 50 pastorālo vēstuļu, sagatavoja publikācijas par pastorālajiem, izglītības un citiem jautājumiem. Bīskaps ir apbedīts Panevēžas katedrāles kriptā.
Kristus Karaļa katedrāles Panevēžā centrālā daļa. 2004. gads. Foto: Gintars Lukočevičs. Lielais altāris bija dāvana katedrālei no bīskapa K. Paltaroka. Kristus Karaļa statuja paceļas virs tabernākula. Šo skulptūru radīja Panevēžā dzīvojušais lietuviešu tēlnieks Juozs Zikars (1881-1944). Gleznotāja Jona Mackeviča (1872-1954) multifigurālas kompozīcijas freska “Sv. Kazimira parādīšanās lietuviešu armijai Polockā” rotā griestus. Arī citi ievērojami vietējie mākslinieki ir dekorējuši katedrāli; te ikviens var baudīt gleznotāju Povila Puzina, Stepona Romera fresku un gleznu, kā arī Vincenta Jakševiča skulptūru skaistumu.
Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.
Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”
Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).
Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR
Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.
Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.
www.eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be
Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Grodņas reliģijas vēstures muzejs www.muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs www.paneveziomuziejus.lt/