Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “ETNOGRĀFISKIE DVIEĻI”.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja kolekcijā glabājas 82 dvieļi, kas hronoloģiski aptver laika periodu no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 90. gadiem. Senākais dvielis ir darināts ap 1890. gadu Ludzas rajona Rusecku sādžā. Jaunākie dvieļi ir 1986. gadā Līvānos Tautas Lietišķās mākslas studijas „Dubna” dalībnieču Annas Miltas un Martas Mikulānes darinātie dvieļi.
Dalot pēc funkcionālā lietojuma, tie ir goda (svinību, svētku reizēm un viesiem), ikdienas (mutes un roku slaukāmie) un virtuves dvieļi. Dvieļi bija neatņemama jaunu meitu pūra daļa, tādēļ tie tika austi, izšūti un dažādi greznoti, lai mājas interjerā varētu apliecināt izgatavotājas izcilās spējas un gaumi. Krājumā visplašāk pārstāvēti ir dvieļi, kuri rotāti ar jūgendstilā izšūtām ziedu kompozīcijām.
Dvieļu pamata audums varēja būt vienkārtnis, skujotais trinītis, rakstainais trinītis, abpusējs trinītis, trinīša drellis, četrnīšu drellis, pārstaipu drellis, pubuļainais audums skalos.
Muzeja dvieļu kolekcijā viens no populārākajiem dvieļu galu apdares rotājumiem ir tamborētās mežģīnes. Tāpat dvieļu rotāšanai plaši izmantoti izšuvumi. Tos novada rokdarbnieces darinājušas, sekojot līdzi laikmeta modes tendencēm. Dvieļu galu rotāšanai izmantotas krāsainiem diegiem izšūtas reālistiskas ziedu kompozīcijas, kuras papildinātas ar tekstu, dažādās izšuvumu tehnikās darinātas monogrammas, izmantoti arī cittautu folkloras motīvi, dažādi sižetiski zīmējumi ar cilvēku figūrām, putniem. Sevišķi grezni un izsmalcināti ir izvilkuma tehnikā rotātie dvieļi.
Senākie Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja kolekcijā esošie dvieļi. 19. gs. beigas.
Senākais dvielis austs 1890. gados Rusecku sādžā rakstainā trinītī. Velkos lins, audos lins. Izšūts Preiļos 1953. gadā. Otrs vecākais dvielis ir no 19. gs. beigām. Dvielis austs trinītī, velkos un audos lins, galos piešūtas tamborētas kokvilnas mežģīnes ar stilizētu putniņu rakstu joslu. Vienā dvieļa galā izšūti sarkani ziedi ar zaļām lapām un uzraksts sarkanā krāsā “Ik mutīti noslauki Ik mani piemini”. Otrā galā – izšūti divi putniņi sarkanā krāsā, ziedu motīvs, zem tā monogramma sarkanā krāsā AP.
Eleonoras Rečas baltie dvieļi. 20. gs. 30.-40. gadi.
Īpaši smalki ir audējas Elonoras Rečas no Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Babriem 20. gs. 30.-40. gados darinātie baltie dvieļi. Dvieļu gali rotāti gan ar tamborētām mežģīnēm, gan ar izvilkuma tehnikā darinātu joslu izšuvumiem, ziedu un lapu motīviem.
Ar izšūtu ziedu kompozīciju un tekstu rotāts dvielis. 20. gs. 60. gadi.
Sākot no 20. gs. sākuma parādās dvieļi ar izšūtu tekstu – vēlējumiem, tautasdziesmām, patriotiskām vārsmām. Rokdarbu veikalos bija iespēja iegādāties izšuvumu šablonus. Ar bagātīgu izšuvumu izceļas Valentīnas Vaivodes no Rudzātu pagasta Kivleniekiem 1960. gados darinātais roku dvielis jeb ručnīks. Dvielis austs sīkrakstains, velkos kokvilna, audos lins, ar tamborētām rombu raksta mežģīnēm. Vienā dvieļa galā sarkanu toņu stilizētu ziedu, zaļu lapiņu motīvs un zilas krāsas uzraksts Dzīve ir sapnis. Ideals – maldi. Dvieļa otrā galā tumši sarkanā krāsā izšūts teksts
Neplauš miežus rasiņa,
Gan ir laika saulītē;
Ne-ieš jauna tautinas,
Gan ir laika mūžina.
Grodņas reliģijas vēstures muzejs
Baltkrievu tradicionālais dvielis ir pavadījuši cilvēku visā viņa dzīves garumā gadsimtiem ilgi. Caur to atklājas daudzu baltkrievu paaudžu tēlu, notikumu, uzskatu un likteņu pasaule. Vecmāte izmantoja dvieli, lai pieņemtu jaundzimušo, dvieļus ņēma līdzi, vienojoties par laulībām, jaunlaulātie stāvēja uz dvieļa baznīcā. Dvieļus izmantoja, lai iznestu aizgājēju no mājas, pēc tam, lai mirušo nogādātu kapsētā un ielaistu kapā. Bez tam, dvielis pavadīja cilvēku viņa ikdienas gaitās no rīta līdz pat vēlam vakaram. Līdz ar to, dvieļi ir viens no baltkrievu tradicionālās kultūras interesantākajiem fenomeniem. Grodņas reliģijas vēstures muzeja kolekcijā ir liels daudzums dažādu veidu etnogrāfisko dvieļu.
Reliģiskais dvielis. Marijas Scepunenkas darināts ikonas dvielis. Propoiskas apkaime. 1920. gadi.
Reliģiskajiem dvieļiem tika piešķirta lielāka nozīme, jo tos jau no seniem laikiem izmantoja, lai rotātu ikonas. Tāpēc tie ir rotāti ne tikai galos, bet arī vidū. Šis dvielis ir darināts 20. gs. sākumā Mogiļevas apgabalā.
Kāzu dvielis. Savedēja dvielis, ko darinājusi Nina Matsuleviča. Drahičinas apkaime. 1920.-1930. gadi.
Dvieļiem bija liela nozīme kāzās. Sendienās meitenes precību gados kopā ar vecāku ģimenes sievieti izšuva vismaz 30 dvieļus, kas bija paredzēti tieši kāzām. Kāzu ceremonijas svarīgākās personas – vīramāte, līgavas māte, savedēji – tika sasieti ar dvieļiem. Kāzu laikā jaunlaulātie stāvēja uz dvieļiem. Visi šie rituāli simbolizē divu dzimtu savienību. Daļa no šiem rituāliem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām.
Bēru dvielis. Darinājusi Marija Matskala. Ļidas apkaime. 1950. gadi.
Bēru rituālos dvielis simbolizēja ceļu uz aizsauli. Ciematos bija ierasts izkarināt ārā dvieli, ja mājās kāds nomira. Tāpat notika dvieļa pakarināšana mājās pirms bērēm un sešas nedēļas pēc tām. Pastāvēja uzskats, ka aizgājēja dvēsele varēja rast mājvietu zem dvieļa un atgriezties. Attēlā 20. gs. bēru dvielis no muzeja kolekcijas.
Panevēžas novadpētniecības muzejs
Līdz 20. gs. vidum Lietuvā pamatā tika izmantoti mājās austi dvieļi. Tas bija šaurs, garš auduma gabals roku, sejas un ķermeņa noslaucīšanai. Taču jau no seniem laikiem dvieļus izmantoja arī dažādos ģimenes vai kopienas godos. Tos dāvināja kāzās, kristībās vai vārda došanas svētkos (vardynos), kā arī bērēs racējiem un zārka nesējiem. Senākos laikos dvieļus ziedoja pie krustiem vai citās sakrālās vietās.
Senākos dvieļus (19. gs. beigas – 20. gs. sāk) auda 35 cm platumā, 250-300 cm garumā no balināta lina pavedieniem. Dvieļu audekls tika atausts ar nebalinātu linu galos. Galvenokārt dvieļi austi četrām nītīm, retāk – greznākie dvieļi – astoņām nītīm. Raksti – pamatā ģeometriskas figūras: kvadrāti, svītras, apļi u.tml. Dvieļu galu rotāšanai izmantotas bārkstis, mežģīnes vai tamborējums.
Panevēžas novadpētniecības muzeja etnogrāfijas kolekcijā pamatā atrodami 20. gs. 20.-30. gados mājās austie dvieļi. Tajā laikā tika austi īsāki un platāki dvieļi (35-40 cm platumā). Aušanas tehnoloģija uzlabojās un kļuva sarežģītāka. Ielasītos rakstus veidoja ar balinātiem un nebalinātiem lina pavedieniem. Dvieļu galos parasti bija rokām darināts tamborējums un pušķi. Smalkākie un skaistāki dvieļi tika dekorēti ar uzšūtām audējas monogrammām (pirmais vārda un uzvārda burts). Šādi dvieļi kā rotājums tika uzkarināti uz dvieļu turētāja mājas viscienīgākajā vietā.
Mājās austi dvieļi 20. gs. vidū zaudēja savus tiešos pielietojuma mērķus, taču tie ieguva lietuviešu nacionālās identitātes izpausmes nozīmi. Tos auda ielasītā rakstā, tie bija daudz platāki nekā iepriekš un ieguva dekoratīvu nozīmi. Dekoratīvajos dvieļu rakstos dominēja augu motīvu ornamenti. Aužot tika izvēlēti lietuviešu tautai svarīgi simboli: Vītis, Gedimina stabi, Lietuvas himnas „Tautiška giesme“ vai baznīcas dziesmas „Marija Marija“ vārdi.
Vecākie Panevēžas novadpētniecības muzeja etnogrāfijas kolekcijas dvieļi (19. gs. beigas – 20. gs. sākums).
Šie dvieļi atspoguļo ZR Aukštaitijas etnisko mantojumu.
Ar monogrammām rotāti dvieļi (20. gs. sāk.).
Šāda veida dvieļi parasti tika iekarināti dvieļu turētājā mājas viscienīgākajā vietā. Tos dāvināja kāzās, kristībās vai vārda došanas svētkos.
Dekoratīvi dvieļi no monsinjora Jozapa Antanaviča tekstiliju kolekcijas (20. gs. vidus).
Šos dvieļus J. Antanavičam dāvinājušas audējas Jāzepa dienā vai kā ziedojumu baznīcai pirms Ziemassvētkiem. Dvieļi pārsteidz ne tikai ar rakstu dažādību, bet arī ar ieaustajiem simboliem un tekstiem, piemēram, „Lietuva – tā ir baznīcas un krusti“ vai dziesmas „Marija Marija“ vārdiem.
Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.
Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”
Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).
Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR
Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.
Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.
www.europa.eu/;
www.eni-cbc.eu/llb
www.eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be
Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Grodņas reliģijas vēstures muzejs www.muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs www.paneveziomuziejus.lt/