Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Tradicionālais apģērbs”.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Tradicionālais latviešu tautastērps savā būtībā ir vienkāršo latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku tradicionālais svētku apģērbs, kuru pārsvarā nēsāja 19. gadsimtā, aptuveni līdz 1870. gadam. Taču jau 19. gs. zemnieku apģērbs aizvien vairāk līdzinājās pilsētnieku un muižnieku apģērbam, līdz 19. gs. otrā pusē to nomainīja tā sauktais pilsētas jeb Eiropas modes apģērbs. No šī perioda – 19. gs. beigām – Preiļu muzejā glabājas vērtīgais Teklas Casno (1865-1950) pūrs, kas atspoguļo jau pilsētas modes ietekmi uz sieviešu apģērbu.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja darbinieki sava pastāvēšanas trešā gada pavasarī 1988. g. maijā devās krājuma komplektēšanas ekspedīcijā uz tagadējo Aizkalnes (līdz 1930. g Jāsmuižas) pagastu. Aizkalnes ciema Pirmajos Pastaros pensionāru Annas un Antona Kivlenieku mājās muzeja darbiniekus sagaidīja īsts pārsteigums – starp daudzajiem A. Kivlenieka krustmātes Teklas Casno un viņas vecāku Annas un Jura Casno darinātajiem un lietotajiem saimniecības un iedzīves priekšmetiem bija samērā labi saglabājusies Teklas Casno pūra tīne. Turpat – Teklas krustmeitas Kivlenieces Marijas pūra lādē saudzīgi glabājās vairāki seni apģērbi – daļa Teklas pūra, ko Marija bija mantojusi no krustmātes. Lādē atradās trīs dažādi goda brunči (lyndraki), skaists galdauts (golda pologs), balta vilnas villaine (placu saga) un grezns izejamais mētelis (burnass).
Burnass. 19. gs. beigas.
Goda mētelis jeb burnass darināts 19. gs. beigās, vilkts, ejot uz baznīcu. Tas šūts ar šujmašīnu no biezas pelēkas vadmalas, bez oderes, ar stāvapkakli un triju nelielu pogu aizdari priekšpusē. Piegriezums vienkāršs, viengabala mugurdaļa un divas priekšdaļas. Uzšūtajām kabatām viena mala iestrādāta sānu šuvē. Burnasa greznumam piedurkņu gali, priekšmalas un stāvapkakles malas apšūtas ar melnu šauru samta lentu, piedurkņu galos, kabatu augšmalās, priekšpusē un apakšmalā melna un sarkana diega dekoratīvs viļņveida izšuvums, kurā jūtama jūgendstila ietekme. Mēteļa audums austs 4 nītīs no nekrāsotas pelēko aitu vilnas, tad savelts biezā vadmalā. Burnass apskatāms Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai”.
Brunči. 19. gs. beigas. Teklas Casno pūra goda brunči, šūti no smalka dzeltenās vilnas auduma, rotāti ar brūna samta nošuvēm gar brunču malu. T. Casno brunči atspoguļo jau tā saucamo pilsētas modes apģērbu.
Balta villaine. 19. gs. beigas. Teklas Casno divās nītīs austa baltā villaine ar zaļas krāsas dzīparu rotājumu galos.
Grodņas reliģijas vēstures muzejs
Baltkrievu tradicionālā tautastērpa priekšmeti glabājas kolekcijā “Tekstilijas”, kuru uzsāka veidot no 1975. gada un šobrīd tajā glabājas ap 1400 vienību. Kolekcijas pamatu veido liturģiskās tekstilijas un dažādu konfesiju reliģiskie tērpi. Tautas tradīcijās darināts apģērbs, dvieļi, palagi, paklāji u. tml. no kolekcijas izdalīti atsevišķā grupā. Simboliskas, maģiskas nozīmes piešķiršana baltkrievu tautastērpam un tā izmantošana rituālos un ceremonijās, padara to par neatņemamu tautas ticības daļu. Muzeja kolekcija tiek papildināta arī ar mūsdienu meistaru darinājumiem, kas darināti tautas tradīciju garā.
Sieviešu tērps. Centrālā Baltkrievija. 20. gs. 1. puse.
Piedāvātais sieviešu tērps nāk no Minskas apgabala Starodorožskas rajona un sevī ietver sekojošus elementus: andaraks (brunču paveids; baltkr. “андарак” no vācu “Unterrock”), priekšauts, krekls, galvas auts (“намитка”), josta.
Starodorožskas tērps teritoriālā ziņā attiecas uz Centrālo Baltkrieviju, taču pēc stilistiskā risinājuma, arhaiskajām daļām un ornamentālā rotājuma tuvāks Poļesjes tērpam. Tam raksturīga visu elementu harmonija un līdzsvars, ieturētas krāsas.
Ievērības cienīgs tērpa elements ir galvas auts, ko veidu auduma gabals garumā 280 cm, bet platumā 33 cm, kas īpašā veidā tiek uzsiets un tiek dēvēts par namitku. Tas apliecina, ka tērps piederējis precētai sievai. Līgavas ziedu vainaga nomaiņa ar galvas autu bija daļa no kāzu rituāla un simbolizēja ģimenes stāvokļa maiņu. Pēc kāzām visos svinīgos gadījumos sieva ģērba galvas autu. Šī galvas auta īpašo lomu uzsver tas, ka abi gali tika bagātīgi izrotāti ar izšuvumu vai mežģīnēm, un ornaments abos galos bija atšķirīgs. Kāzu galvas autu glabāja visu mūžu un nereti lika aizgājējai līdzi zārkā.
Svitka (zemnieku mājās darināts mētelis). Tumašu ciems, Mostovskas rajons. 20. gs. sākums. Vilna, kokvilna, austs, velts, izšūts, šūts ar rokām.
Svitka – vīriešu un sieviešu virsējais apģērbs garumā parasti zem ceļa. To nēsāja baltkrievi, lietuvieši, krievi un ukraiņi. Parasti svitkas šuva no mājās austa auduma aitas vilnas krāsā. Zināma jau no 11. gs. un izmantota dažādos sabiedrības slāņos.
Ponemanes reģiona tērps agri izjuta starptautiskās pilsētas modes ietekmi, kas izpaudās arī svitkas darināšanā: parādījās priekšpuses dubultā aizdare, apkakle, kabatas. Baltkrievijā svitkas nēsāja līdz 1930. gadiem.
Josta. Darinātāja: Larisa Kostjukeviča. Krasnaja ciems, Ļidas rajons. 1940. gadi. Vilna, lins, austa.
Daudzkrāsaina josta, parasti, austa vai pīta, ar bārkstīm, pušķiem vai bumbuļiem bija neatņemama baltkrievu tautastērpa sastāvdaļa. Josta ir viens no senākajiem apģērba elementiem un tā tika plaši izmantota kā sadzīvē, tā arī goda tērpos. Baltkrievu tautas ētika reglamentēja dzīves normas, kas ietekmēja arī tautas tērpu. Vīrietim bija nepiedienīgi pārkāpt pāri savas mājas slieksnim bez jostas. Sievietes pie jostas varēja nēsāt priekšautus.
Josta tika plaši izmantota baltkrievu rituālos. Piemēram, kāzu rituāla laikā līgava sasēja līgavaini un viņa radiniekus austām daudzkrāsu jostām. Piedāvātā josta tika izmantota laulību laikā ikonas rotāšanai. Jostas nereti tika izmantotas kā ziedojums pareizticīgajiem vai katoļu dievnamiem.
Panevēžas novadpētniecības muzejs
Tradicionālais apģērbs – apģērba un rotaslietu ansamblis, kas atspoguļo ne vien reģionālās īpatnības, bet arī noteikta perioda modes tendences. Mūsdienās tautastērps ir svarīgs tautas simbols, mūsu senču prasmju pierādījums un skaistuma izjūtas atspoguļojums.
Rietumaukštaišu tautastērps – arhaiskākais no lietuviešu sieviešu tautastērpiem. Tas ir gaišs, īpaši daudz ir baltās krāsas – balti krekli, balti priekšauti un galvasauts gluži kā no viduslaikiem.
No mājās austa plāna lina auduma tika šūti gari tunikveida krekli. To apkakle, piedurkņu gali, plecu daļa un krūtis parasti tika izrotāti ar sarkanas krāsas ieaudumu. No 18. gs. beigām krekli tika rotāti ar baltas krāsas mežģīnēm. Virs krekla sievietes nēsāja brunčus: visgreznākie bija virsējie, zem tiem tika ģērbti viens vai vairāki vienkāršāki, raibi vai balti brunči. Visizplatītākie bija no rūtaina auduma austi vilnas brunči. Dominēja zaļa, sarkana, violeta, dzeltena krāsa. Virs brunčiem aukštaites sēja baltu priekšautu, kas tika austs dažādās tehnikās ar sarkanu (retāk zilu) rotājumu lejasdaļā, ko noslēdza bārkstis vai mežģīnes. Brunčiem un priekšautam sievietes uzsēja pītas jostas. Tās ir vienas no arhaiskākajām jostām pēc to darināšanas tehnikas – pītas rokām no dažādu krāsu vilnas dzijas. Rietumaukštaitijā sievietes izmantoja arī austās jostas. Aukštaitijā sastopamas austās jostas ar rombiem, saulītēm, zalktīšiem un citiem baltiskiem rakstiem. Goda vestes tika šūtas no mājās austa auduma vai dārgāka pirktā atlasa, brokāta, samta, damasta. Iecienītākās krāsas – sarkana, zaļa, zelta dzeltena, sudraba. Precēta sieva vilka galvas autu, cepuri vai lakatu. Kājās āva ādas pastalas, turīgākās sievietes – pirktas ādas ku pes. Rietumu aukštaitēm patika rotāties ar sudraba, dzintara vai smalku pērlīšu kaklarotām. Aukstajā gadalaikā sievietes vilka pašaustas vilnas mēteli, sauktu par sermėga, kura malas, piedurkņu gali un kabatas rotātas ar samta vai mākslīgās ādas uzšuvēm vai izšuvumu. Sievietes ietinās vilnas lakatos un rokās vilka rakstainus cimdus. Gan sievietes, gan vīrieši āra un meža darbos uz rokām izmantoja adītus 4,5-19 cm garus maučus: melnus, brūnus, sarkanus, ķirškrāsas, zaļus vai zilus, rotātus ar baltām pērlītēm.
Vīriešu goda tautastērpu veidoja mājās austs tunikveidīgs krekls, nereti bez rotājumiem, bikses, veste un zābaki. Aukštaiši virs linu krekla ģērba no nekrāsotas pelēkas vai brūnas vilnas mājās austa auduma svārkus. Vēlāk sāka izplatīties no mājās darinātas vadmalas šūti mēteļi. Vasaras virsējais apģērbs bija garš krekls, dēvēts par trinyčiai, šūts no bieza, nebalināta, retāk – balināta lina auduma. Vīri nēsāja veltas vilnas platmales, īpaši izplatītas bija ar platām malām. Virs krekla un biksēm vīri sēja pītu, austu vai vītu jostu.
Māsas Kairītes ar galvas autiem. 20. gs. 20.-30. gadi. Pa kreisi – 20. gs. sākuma galvas auts, kas glabājas muzeja Etnogrāfijas kolekcijā. Galvas auts – viena no senākajām precētas sievas galvassegām, Aukštaitijā zināms jau no 16. gs. Galvas auts tika nēsāts līdz 20. gs. 20.-40. gadiem. 20. gs. sākumā galvas auta nēsāšanas tradīcija bija pārtrūkusi, taču to ap 1922. gadu to atjaunoja Ona Glamežiena un citas Kupišku apkaimes sievietes. Galvas auts tika austs no smalkākajiem linu pavedieniem. Tas bija 3-4 m garš un 50-70 cm plats. Galvas auta gali rotāti ar ieaustiem sarkaniem vai ziliem kokvilnas pavedieniem, kas dēvēti par žičkai, noslēdzot tos ar pīnēm vai pušķiem. Galvas auta uzsiešana – neatņemama kāzu ceremonijas daļa, ko veica vedējmāte.
Sieviešu tautastērpa fragmenti. 20. gs. 30.-40. gadi. Panevēžas novadpētniecības muzeja Etnogrāfijas kolekcijā glabājas no viena cilvēka iegūtas sieviešu tautastērpa daļas – veste, brunči un krekls. Brunči un veste šūti no mājās austa auduma. Brunči austi rūtotā rakstā, dominē zaļā krāsa, bet baltie, dzeltenie un sarkanie pavedieni veido rūtis. Veste austa rombiņu rakstā. Sieviešu krekls izšūts ar rokām.
Vīriešu tautastērpa fragmenti. 20. gs. sākums. Pretēji sieviešu tērpam, vīriešu tradicionālais apģērbs bija daudz vienkāršāks. Panevēžas novadpētniecības muzeja Etnogrāfijas kolekcijā glabājas šūtas vīriešu vasaras lina garās bikses ar jostasvietu un galos piešūtām kokvilnas aukliņām. Visā Lietuvā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā populāra kļuva kreklu izšūšana ar sarkaniem un melniem kokvilnas pavedieniem. Etnogrāfijas kolekcijā glabājas vīriešu krekli, uz kuru krūšu daļas, piedurkņu galiem un apkakles krustdūrienā izšūti stilizēti augu ornamenti. Krūšu lejasdaļā izšūti nēsātāja iniciāļi.
Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.
Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”
Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).
Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR
Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.
Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.
www.eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be
Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Grodņas reliģijas vēstures muzejs www.muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs www.paneveziomuziejus.lt/