Ikkatrai pasaules atlantā atrodamajai tautai, eksistē glorificēta savas vēstures versija, ko tā iemieso dziesmās, leģendās, teikās, mītiskos varoņos, bet fiziskajā pasaulē – valstiskajos simbolos (karogā un ģerbonī). Īsi ieskatoties skaidrojošajā vārdnīcā uzzinām, ka “simbols” ir kādas noteiktas parādības vai jēdziena apzīmējums. Ja karogs ir tautas simbols, kuras atzīšanā cilvēki jūt savu ārpus-radniecisko kopību, tad Latvijas karoga pacelšana virs grāmatu nama “Latgale” Preiļos 1989. gada 25. februārī, iezīmēja jaunu laiku iestāšanos pār Preiļiem, ja ne darbos, tad cilvēku sirdīs. Par to, kā tas notika un šī notikuma hronoloģiju, šajā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja rakstā.
- Pirmie asni
Par atskaites punktu Latvijas karogu pacelšanas domino akcijā, bez šaubām, ir uzskatāms 1988. gada 11. novembris, kad Rīgas pils Svētā Gara tornī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Lai arī par pirmo vietu ir uzskatāmas Cēsis, tieši 11. novembra akcija Rīgā kļuva pār paraugu visām nākošajām, viļņveidīgi no galvaspilsētas izplatoties pa visām apdzīvotām vietām Latvijā.
Latvijas karogs, Rīgā Svētā Gara tornī. 1988. gada 11. novembrī. Foto: G.Vilcāns. PVLMM krājums.
Latvijas karoga pacelšanas hronoloģijā Preiļu rajonā, būtisks būs rajona laikrakstā “Ļeņina karogs” atspoguļotais, kas kļuva par sava veida komunikācijas platformu, publicējot lasītāju vēstules, tajās izklāstītās domas un viedokļi, ar “sniega bumbas” efektu vairojot pārliecību, ka notiekošās pārmaiņas ir īstenība, par kurām klusībā domā daudzi jo daudzi.
- Tuvie Rietumi
Lai arī cik ļoti sāpīgas šīs rindas būtu dedzīgākajiem Preiļu patriotiem, tomēr “karogvilnis”, kas mudināja rajona centra iedzīvotājus Latvijas karogu celt arī Preiļu pilsētas debesīs, nāca pēc 1988. gada 24. decembra, kad sarkanbaltsarkanais uzplīvoja Līvānu ūdenstorņa virsotnē. Tā kā “Ļeņina karogs” bija rajona līmeņa laikraksts, ļaujot arī attālāko rajona teritoriju lasītājiem sekot notiekošajam Līvānu pusē, uzskatām par nepieciešamu karoga pacelšanas hronoloģijā Preiļos apskatīt to, kā attīstījās un realizējās ideja par Latvijas karogu Līvānos.
Jau 1988. gada decembra sākumā “Ļeņina karogs” raksta par līvāniešu vēlmi arī savā pilsētā (pēc Rīgas parauga, kur karogs netika noņemts) redzēt plīvojam nacionālo karogu, rezultātā tiek uzsākta iedzīvotāju aptauja ar laikraksta starpniecību, jau decembra vidū iesūtītos iedzīvotāju viedokļus apkopotā veidā nododot pilsētas izpildkomitejā. Aptaujas dati rāda, ka pilsētas ūdenstorņa virsotne ir tā vieta, par kuru ir nobalsojis cilvēku vairākums.
15. decembrī notiekošajā Līvānu izpildkomitejas kopsapulcē, tiek nobalsots “par” Latvijas karoga pacelšanu uz mūžīgiem laikiem (pretēji 1988. gada 18. novembra zib-akcijai, kad Līvānos, tāpat kā Preiļos Latvijas proklamēšanas 70. gadadienā karogs tika pacelts vien uz dažām stundām). Karoga pacelšanas akcija Līvānos sākas 24. decembra pusdienlaikā ar dievkalpojumu un karoga iesvētīšanu Līvānu Romas katoļu draudzes baznīcā, pēc tam vairāk nekā 2000 cilvēku pavadībā LTF Līvānu nodaļas pārstāvji devās līdz pilsētas ūdenstornim, kura virsotnē tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Klātesošos uzrunāja LTF Līvānu nodaļas biedri (arī Arkādijs Višņevskis no LTF Preiļu nodaļas). Paralēli karoga pacelšanai tika organizēta arī līdzekļu vākšanas akcija, kur Latgales Māras pieminekļa atjaunošanai un LTF darbības atbalstīšanai tika saziedoti gandrīz 2 000 rubļu.
- Latvijas karogam virs Preiļiem būt!?
Jaunais 1989.gads iesākās ar Latvijas karoga pacelšanu virs Jersikas, kas notiek 6. janvārī, tāpēc jau no paša gada sākuma “Ļeņina karoga” lasītāji arvien vairāk sāk interesēties un jautāt – kad Latvijas karogs plīvos arī virs Preiļiem? Turpmākā notikuma attīstība notiek pēc Līvānu scenārija, proti, 14. janvāra numurā “Ļeņina karoga” žurnāliste vēršas pie Preiļu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Mihaila Agurjanova, lūdzot atbildēt uz iedzīvotājiem rūpošo jautājumu. M.Agurjanovs atbild, ka par šādu iniciatīvu Preiļos dzird pirmo reizi, bet nav pret to, vien ir nepieciešams aptaujāt iedzīvotājus.
Latvijas karoga pacelšana Līvānos. 1988.gada 24. decembris. Foto: G.Vilcāns. PVLMM krājums.
Ielas un pilsētas centrs, sociālisma laikmeta Preiļos.
1980-tie gadi. PVLMM krājums.
Diskusijas par karoga vietu pilsētā izvēršas vēl aktīvākas nekā Līvānos, jo līdz ar patriotisko vēlmi redzēt plīvojam Latvijas karogu, preiliešus nodarbina arī saimnieciskas dabas jautājums, proti pilsētas centrs ir pārbūves stadijā, par vēl vienu šīs pārbūves elementu var lasīt šeit. Tāpēc lasītāji īpaši piedomā, ne vien par iespējami augstāku, bet arī par cienījamu vietu, kur karogs izskatīsies vēl diženāk. Starp lasītāju piedāvātajām karogvietām ir gan Preiļu Kultūras nams, gan Ugunsdzēsēju depo, gan vietējais “debesskrāpis” – TV tornis, pēc līvāniešu piemēra tiek piedāvāts arī ūdenstornis. Izskan doma arī pacelt karogu virs kādas no pilsētas vēsturiskajām ēkām, kur karogs agrāk ir atradies, piemēram Pagasta izpildkomitejas (pretī Preiļu Romas katoļu baznīcai). Vēl viens no piedāvājumiem ir atsevišķs karogmasts pilsētas centrā, taču šī ideja, pēc aptaujas datiem, ne vien negūst lielu popularitāti, bet arī praksē ir visilgākais risinājums – centra pārbūve vēl tikai notiek, bet iedzīvotāji iespējami īsākā laikā vēlas redzēt plīvojam karogu, cerot šis simboliskais akts būs jauns sākums, izbeidzot daudzas saimnieciskās nekārtības pilsētā (bedres pilsētas centrā, nolaistā Preiļu pils un parks u.c.).
Iesūtītie viedokļi tiek apkopoti līdz 1. februārim, kad rezultāti tika iesniegti pilsētas izpildkomitejā – Latvijas karoga pacelšana virs grāmatu nama “Latgale” izrādās vispopulārākais variants, kuru atbalsta visvairāk lasītāju. Zīmīgi, ka atbalstu šai vietai izsaka arī 17 Preiļu 1.vidusskolas 11a. klases skolēni, kuru vēstuli publicē laikraksts, norādot, cik jauniešiem ir svarīga nacionālā simbola esība virs skaisto novadvārdu nesošā grāmatu nama. 8. februārī ārpuskārtas pilsētas izpildkomitejas sēdē dalībnieki lemj atļaut karoga pacelšanu, to pieskaņojot 25. februārī notiekošajai Rajona tautu konferencei.
Citādais 25. februāris
Dievkalpojums un karoga iesvētīšana Preiļu Romas katoļu baznīcā. 1989.gada 25.februāris. Foto: G.Vilcāns. PVLMM krājums.
Pēc gandrīz 45 gadu pārtraukuma Latvijas karogs Preiļu ielās. 1989.gada 25.februāris. Foto: G.Vilcāns. PVLMM krājums.
Latvijas karoga pacelšanas diena Preiļos iesākās plkst. 8:00 ar rīta dievkalpojumu, kur daudzos klātesošos sveica un misi vadīja Preiļu draudzes prāvests, aktīvs Atmodas ideju atbalstītājs, priesteris Alberts Budže (1930-2017). Mises izskaņā karogs tika iesvētīts, bet tā ceļu no baznīcas pār pilsētas centra līdz grāmatu namam uzņēmās veikt Preiļu LTF pārstāvis un dedzīgs Atmodas ideju aizstāvis, agrofirmas „Krasnij Oktjabrj” inženieris Arkādijs Višņevskis (1939-2001), grāmatu nama telpās karogu nododot Jānim Jaundzemam, kurš arī uzvilka karogu. Sapulcējušos pasākuma dalībniekus grāmatu nama priekšpusē, nu jau zem Latvijas karoga, uzrunāja Preiļu nodaļas LTF biedri – Jāzeps Anspoks, Ilgvars Muzikants un A.Višņevskis. Oficiālās varas pārstāvji pasākumā nepiedalījās. Līdzīgi kā Līvānu akcijā, arī te notika līdzekļu vākšana, saziedojot 1079 rubļus 88 kapeikas un 2 Kanādas dolārus – Preiļi pils un parka atjaunošanai. Pēc karoga pacelšanas daudzi klātesošie devās uz Rajona Tautu konferenci, kas notika Preiļu kultūras namā aktuālo jautājumu apspriešana – starpnacionālo attiecību harmonizēšana, ekonomiskā un sociālā attīstība, ekoloģiskās situācijas uzlabošana, kultūras, izglītības u.c. jomu jautājumi.
- Mazais Post Scriptum
Latvijas karoga pacelšana Preiļos tmodas kustības hronoloģijā nebija nedz sākuma, nedz arī beigu punkts, bet gan organiska šī procesa sastāvdaļa – vēl viena plaisa Padomju režīmā mūrī. “Ļeņina karogā” publicētajos iedzīvotāju viedokļos par karoga pacelšanu pavisam skaidri ir jūtams ne vien vispārinošs pieprasījums pēc pārmaiņām un nacionālas savpatnības, bet arī ticība, ka daudzas nekārtības un samilzušās problēmas vienkārši nedrīkst turpināties zem Latvijas karoga. Daudzu Atmodas laiku cilvēku priekšstatos karoga pacelšana tiek gaidīta gandrīz kā mitoloģiska zīme kā jaunas dienas sākšanās, kā krusta pārmešana Latgales zemniekam darbu iesākot, kā gaismas uzvara pār tumsu, kas izgaismos un sakārtos visas iepriekšējās neizdarības. Taču vai būtu jābrīnās ka dzīve ir daudz prozaiskāka lieta, kur jauniem laikiem līdz nāk arī jaunas problēmas.
Pēc gandrīz 45 gadu pārtraukuma Latvijas karogs Preiļu ielās.
1989.gada 25.februāris. Foto: G.Vilcāns, I.Pličs. PVLMM krājums.
Cenšoties “izkāpt” ārpus sauso laikrakstu notikumu sleju atstāstījuma, uzrunājām Preiļu fotogrāfus un tās dienas lieciniekus – Gunāru Vilcānu un Igoru Pliču, jo iemūžinātos šīs dienas mirkļus, varam skatīt tieši caur šo kungu objektīvu. Turpinājumā daži sajūtu mirkļi par to kā jutās 1989. gada 25. februāris, kad Latvijas valsts karogs atkal tika celts debesīs.
1989. gada 25. februāris – kā un ko Jūs atceraties no šīs dienas?
Gunārs Vilcāns: Neatceros, var teikt, neko. Tajos laikos notikumu bija daudz un visi tie likās svarīgi
Igors Pličs: Liela tautas kustība. Sarkanbaltsarkanā karoga iesvētīšana baznīcā. Pilna baznīca cilvēku. Grūti bija fotografēt.
Vai no fotogrāfa darba viedokļa, šai dienas gatavojāties kaut kā īpaši? Papildu fotoaparāts, vairākas foto filmiņas, lielāka zibspuldze utt.?
G.Vilcāns: Atmodas gados biju aizņēmies no Jāņa Upenieka kvalitatīvāku kameru Ricoh Singlex TLS, kuram bija labāki tehniskie parametri par Zenītu. Filmas tajos deficītu laikos vienmēr iepirku un glabāju ar rezervi.
I.Pličs: Nekas īpašs. Tajā laikā Preiļos foto tehnikas izvēle nebija pārāk plaša. Arī “ziepju trauku” laiks vēl nebija pienācis. Tā ka baznīcā bildēju ar Zenītu un Zibspuldzi LUČ, bet uz jumta bija tikai Zenit bez zibspuldzes.
Lai valsts karogs atkal plīvotu Latvijas debesīs bija nepieciešams gandrīz pusgadsimts. Vai todien fotografējot, apzinājāties notikuma nozīmīgumu?
G.Vilcāns: Notikuma nozīmīgumu noteikti apzinājos, jo tie sekoja viens otram un katrs nākamais bija arvien drosmīgāks.
I.Pličs: Satraukums jau bija, bet domāju, ka īsti nozīmi līdz galam nevarēju apzināties, jo pirmā vietā bija notikuma fiksācija, kas arī bija atbildīgs darbs, jo pie tā laika tehnoloģijām kādreiz arī kas varēja nesanākt.
1989.gads, Preiļi – Latvijas karogs plīvo virs grāmatu nama! Jūsu sajūtas to skatot?
G.Vilcāns: Karogs pilsētas centrā ir vajadzīgs, jo tas tur plīvo arī bez priekšrakstiem un noteikumiem par karogu pie valsts un pašvaldību iestādēm
I.Pličs: To īsto brīdi es sajutu, vērojot Preiļu iedzīvotājus, kas bija sanākuši uz šo brīnumu tajā laikā. Vēl jau laiks līdz 1991. gada notikumiem bija ilgs, tāpēc to īsti nezinājām, kā tās lietas virzīsies tālāk. Uztraukums bija ne tikai cilvēkos, bet ar organizatoros un iniciatoros. Domāju, ka arī milicija, kurai bija savi uzdevumi kārtības jautājumos bija diezgan lielā neizpratnē, jo man bija dīvains gadījums nākošā dienā. Atnāca vīrs no milicijas un prasīja tās fotogrāfijas, ko es nobildēju no jumta. Viņš man bija labi pazīstams, tāpēc pajautāju, priekš kam viņam tās vajag, atbildēja ka visādam gadījumam. Ar draudzīgiem jokiem atrunājos, bet bildes neiedevu.
Vai atminaties kādu brīdī, kas “paslīdēja” Jums garām un netika iemūžināts?
G.Vilcāns: Gan jau kas arī paslīdēja, bet būt visās vietās vienlaicīgi un visu piefiksēt nav iespējams.
I.Pličs: Neatceros.
Zinu fotogrāfus, kuri neslēpj, ka izjūt diskomfortu fotografējot citus cilvēkus, tiem zinot par fotogrāfijas brīdi? Vai tas ir pārejoši? Vai ir iespējama “objektīva notikuma” fotogrāfija?
G.Vilcāns: Tajos laikos privātums un datu aizsardzība vēl nebija iecelti “svētās govs” statusā, neviens par to pat neiedomājās. Sevišķi reportāžās.
I.Pličs: Šis nu gan ir profesionālisma jautājums, kurš skar ne tikai profesionāla fotogrāfa praktisko daļu, bet krietni plašākas zināšanas ētikā un notikumu gaitas izzināšanā utt.
Šķiet, ka mūsdienās var nofografēt visu, būtu vien baterija pilna, vietas pietiks. Kā ir fotografēt atceroties par filmiņas garumu un vai tai ir priekšrocības no fotografēšanas organizācijas viedokļa?
G.Vilcāns: Filmai ir viena priekšrocība – attēls tajā var pazust, tik mehāniski iznīcinot, ja kārtīgi uzglabā, nav jābaidās par HDD “nosprāgšanu”, par to, ka novecos un nebūs nolasīšanas iekārtas, ka tehnika neatpazīs senos digitālos formātus. Pat gabalos sagriezta filma un papīra bildi var salīmēt un tā vienmēr paliks kā materiāls noskanēšanai vai vienkārši apskatīšanai ar acīm. Un vēl – fotografēšana ar filmu ir vērtīga kā apmācības process, jo, lai ieraudzītu rezultātu, ir jāpabeidz filma (līdz pat 36 kadri) un jāuztaisa bildes, kuras maksās noteiktu summu. Maksas apmācība ir visefektīvākā. Kā mēdz teikt – labākā bildes pēcapstrāde ir tā, kuru veic pirms slēdža nospiešanas.
I.Pličs: Gribās pasmaidīt. Var protams nofotografēt, bet bieži redzu ka daudzi tikai kniksē. Tā ir liela starpība. Viss atkarīgs no mērķiem un prasībām.
5 lietas, kas bija/ir obligāti jāatceras fotografējot ar analogo fotoaparātu.
G.Vilcāns: Jāatceras ierobežotais kadru daudzums, tādēļ pirms katras nospiešanas jādomā, vai tiešām to vajag, bet tajā pašā laikā jāprot novērtēt mirkļa svarīgumu, lai liekas piesardzības dēļ nepalaistu garām “gadsimta kadru”. Jārēķinās, ka filmā nevar izdzēst liekās bildes, lai atbrīvotu vietu svarīgākām. Filmas fotogrāfija māca kritisku pieeju, prasmi paredzēt situāciju, reportierim prasa rūpīgu sagatavošanos, vienai filmai ir tik viena jūtība, tai nevar iestādīt ISO 100-32000.
I.Pličs: Tas nav pavisam vienkārši. Fotogrāfijai ir daudz nozares. žanri. Daudz kas atkarīgs no tā ko fotografē. Nedrīkst jaukt amatieru iedomātās atšķirības no profesionāla fotogrāfa viedokļa, kuri tāpat mūsu laikos bieži ir atšķirīgi. Tāpēc atbildot uz šo man gribētos teikt, ka tas ir veselas lekcijas cienīgs jautājums.
Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs