Februāra mēneša priekšmets muzejā – fotogrāfija “Preiļu gadskārtu akmens atklāšana”

17.02.2019.

“Četru vēju” pilsētas sateces krustpunktā – Preiļu centrā, atrodas brūnā akmenī kalts un 1989.gadā 8.aprīlī uzstādīts gadskārtu akmens, par godu Preiļu pilsētas tiesību iegūšanai 1928.gada 11.februārī. Jā gan, februāris ir Preiļu kā pilsētas dzimšanas mēnesis, kurai šogad jau apritēs 91. gadskārta. Muzeju krājumos fotogrāfijām ir īpaša vieta, jo katra tajās iemūžinātā aina ir īsts pieturas punkts nebeidzamajā laika upes tecējumā. Tāpēc Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja pavadībā, pārkāpsim laika slieksni un dosimies uzzināt, kā 1989.gadā, Preiļi pieminēja savu pagātni.

No brīvciema uz miestu

11. februāra pilsētas tiesību piešķiršanas akta pirmsākuma meklējumos, nākas ieskatīties pat 671 gada tālā pagātnē, kad ir rodamas pirmās rakstītās liecības par Preiļu vietu. Saskaņā ar 1348.gadā reģistrētu īpašumtiesību nodošanas aktu, Preiļu zeme nonāca Livonijas ordeņvalsts Rīgas bīskapa vasaļa – Nikolaja Ikšķiļa īpašumā, taču tam nepiederēja ilgi un jau 1382.gadā pārgāja Borhu dzimtas 500 gadu ilgajā valdījumā. Te nu pilsētas iedzīvotājiem, vietējiem un visiem, kas jūt savu saistību ar šo zemi, ir iemesls lepoties un priecāties  – Preiļi kā apdzīvota vieta ir vecāka par Daugavpili un Rēzekni.

Tieši Borhu dzimtas saimnieciskā darbība noteica Preiļu brīvciema augšanu un attīstību, to pakārtojot Preiļu muižas vajadzību apkalpošanai. Muižā ikdienas bija nepieciešamas darba rokas, kas kopa zirgus un staļļus, dārzus, iekopa un gādāja par vispārējo labpatiku muižas plašajā teritorijā. Tāpat bija nepieciešams arī vietējo amatnieku un tirgotāju darbs, kuri varēja izgatavot vai sagādāt ikdienā nepieciešamās lietas un preces. Preiļu brīvciemā iedzīvotāju skaits arvien pieauga un 1771. gadā blakus Tirgus laukumam tika uzcelta koka baznīca, bet jau 1864.gadā ir atrodamas ziņas par to, ka Preiļu miestā notiek 8 gadatirgi, daži no tiem, pat vairāku dienu garumā.

Preiļos vienojas ceļi, satiekas cilvēki

Preiļu miests Tirgus dienā. 1920-30-tie gadi. Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs

Visu 19.gs 2.pusi Preiļu reģionālā nozīme turpināja pieaug, tam pamatā ir reģionam nozīmīgo dzelzceļa līniju atklāšana Daugavpils – Rīga (1861.g.) un Daugavpils – Rēzekne (1860.g.) kā arī pilsētas ebreju kopienas aktīvā saimnieciskā darbība, kas vietējo teritoriju zemniekiem spēja piedāvāt visplašāko pakalpojumu spektru, ne vien pašu nepieciešamāko. Skroderu, drēbnieku, frizieru, aptiekāru un daudzus citus pakalpojumus piedāvājošie, bija vietējie ebreji – to preču bodītēs varēja nopirkt visdažādākās preces, pat izsmalcinātās gaumes īpašnieki bija apmierināti, jo vēlamās lietas varēja tikt piegādātas arī no tālās Pēterburgas. Aglonas un Līvānu dzelzceļa stacijās ebreji uzpirka arī rūpniecības preces, piemēram velosipēdus, ar kuriem tad apgādāja vietējos iedzīvotājus. Arī tuvējo un ne tik tuvo sādžu latviešiem, Preiļi arvien vairāk iezīmējās kā izdevīga satikšanās un preču apmaiņas vieta. Pagājušā gada februārī rakstījām par muzeju zirglietu kolekciju, kuras sakarā pieminējām arī zirgu tirgu Preiļos – lielāko Latgalē. Te vietējie zemnieki par labu cenu savus ātrākos vaislas rumakus varēja pārdot visiem interesentiem, tostarp Preiļu ebrejiem, kuri ātri vien zirgiem piemeklēja saimniekus.

 

“Vecie” Preiļi

1886.gadā celtās, jaunās Preiļu Romas katoļu mūra baznīcas un Tirgus laukuma tuvība pavisam nav nejauša, tieši pretēji – jau izsenis kalpojot par sava veida informācijas apmaiņas un saimnieciskās darbības mezglu visam Preiļu miestam tuvējo sādžu apkaimei. Būtiska, vietējo zemnieku, dzīves daļa noritēja savas sādžas lauku darbos, lielākoties vien svētdienās dodoties kolektīvā izbraucienā uz Svēto misi Preiļu baznīcā. Pēc tām, kad gars bija aplaimots, pārrunāti notikumi reģionā un ziņas pasaulē, satikti tuvējo sādžu kaimiņi, attālākie radi un iespējams pat sarunātas kādas kāzas, baznīcas apmeklētājiem bija iespēja arī apmeklēt daudzskaitlīgās ebreju bodītes pilsētas centrā, iegādājot sev nepieciešamās un kārotās lietas.

1928.gadā Preiļiem iegūstot pilsētas tiesības tās iedzīvotāju sastāvs bija visai raibs, taču ebreju minoritāte bija izteikti dominējošā, sastādot 51% no iedzīvotāju īpatsvara. Nekas būtiski nemainījās arī 1935.gadā, kad pēc tautas skaitīšanas datiem pilsētā dzīvoja 1662 cilvēki, ebreji – 50,97%, latvieši – 26,35%, krievi – 16,85%, poļi – 3,85%, baltkrievi – 1,08%, pārējie – 0,09%.  Iedzīvotāji savā starpā sadzīvojuši draudzīgi, ebreji runāja jidišā un brīvi pārzināja arī poļu un latviešu valodu. Latvieši un poļi saprata, bet daudzi arī spēja sarunāties jidišā. Muzeja ievāktajās preiliešu atmiņas par dzīvi Preiļos un kontaktiem ar vietējiem ebrejiem 20.gs. 1.pusē, nav rodamas izteikti negatīvas liecības un stereotipiskie priekšstati par ebrejiem Preiļos.

Preiļu pilsētas centrs / Tirgus laukums, pirms Atmodas laiku pārbūves. 1986.g PVLMM krājums

Kopumā, 1928.gada 11.februārī pilsētas statusa tiesību piešķiršana un jaunais administratīvais statuss neienesa būtiskas un straujas pārmaiņas jaunās pilsētas dzīvē. Preiļi bija un palika slaveni ar savu sīko tirgotāju bodēm un gadatirgiem, veidojoties par sīktirdzniecības centru. 1920.-to gadu beigās sāka mainīties arī pilsētas kopējais izskats, kad pilsētas vecās daļas apbūvi sāka nomainīt jauno pilsētnieku individuālās mājas.

“Jaunie” Preiļi

Pavisam savādāk Preiļi izskatījās 1989.gada 8.aprīlī, kad Tirgus laukumā 2, Komjaunatnes, Daugavpils, Brīvības un Rēzeknes ielu krustojumā tika atklāta arhitekta Viktora Nikolajeva un akmeņkaļa Imanta Laizāna veidotais gadskārtu akmens Preiļu vēstures nozīmīgākajiem notikumiem – pilsētas tiesību piešķiršanai 1928.gadā un Preiļu nonākšanai Borhu dzimtas īpašumā 1382.gadā. Akmens atklāšana bija daļa no Preiļu pilsētas centra labiekārtošanas un atjaunināšanas projekta, kas tika uzsākts 1988.gadā. Klātesošos sveica Preiļu rajona Preiļu pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Mihails Agurjanovs (1943 – 2018) atklājot brūnā akmenī cirsto piemiņas zīmi krievu un latviešu valodās.

Preiļu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Mihails Agurjanovs (no kr.) ar Jersikas ciema akmeņkaļiem atklāj Preiļu pilsētas gadskārtu akmeni. 1989.g. Foto: I.Pličs
PVLMM krājums

Preiļiem, līdzīgi kā visai Latvijas sabiedrībai kopumā izdzīvojot 20.gs otrās puses Nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības vardarbību bija pamats būt “savādākiem”. Pietika ar vienu desmitgadi (1940.-1950.g), lai 1928.gadā pastāvējušais dzīves modelis tiktu neatgriezeniski iznīcināts. Tradicionālais sabiedrības sastāvs, ar Latvijas mazpilsētās un laukos dzīvojošajiem ebrejiem tika iznīcināts vēl 1941.gadā, Nacistiskās Vācijas izpildījumā, kamēr 1940-to otrā puse tika atvelēta Padomju Savienības eksperimentiem ar sabiedrību – piespiedu kārtā veidojot kolektīvās saimniecības, bet nepaklausīgos izsūtot uz Sibīrijas ārēm.

1949.gada 31.decembrī notika vēl viena Preiļu pilsētas dzīvei nozīmīga administratīva izmaiņa – Preiļi tika apstiprināti par jaunizveidotā Preiļu rajona centru. Sākās dažādu uzņēmumu un sabiedrisko ēku celtniecība, pieauga iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība. 1949.gada 31.decembrī notika vēl viena Preiļu pilsētas dzīvei nozīmīga administratīva izmaiņa – Preiļi tika apstiprināti par jaunizveidotā Preiļu rajona centru. Sākās dažādu uzņēmumu un sabiedrisko ēku celtniecība, pieauga iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība.

Gadskārtu akmens Preiļu pilsētas centrā. 1382.g. un 1928.g. – pagrieziena punkti, pilsētas vēsturē. 1998.g. Foto: I.Pličs
PVLMM krājums

Es nezinu, vai tautas un mūsu pašu labklājība, un drošības sajūta par rītdienu, ir nopērkama ar dzelzsbetona augstceltnēm, piecgažu plāniem un pat kādu attālāka un etniski atšķirīga kaimiņa nāvi vai ceļazīmi uz Sibīriju? Domāju, ka šis jautājums ir vēl neviennozīmīgāks tiem, kuru jaunības un “zaļākās zāles” dienas atrodas aiz 1990.gada robežstaba. Taču zinu, ka 1989.gada 8.aprīlī uzstādītais gadskārtu akmens, ne tikai fiziski iezīmē hronoloģiski precīzu norādi uz 1928.gadu, bet arī simboliski kalpo par kapakmeni tiem Preiļiem, kuri uz labu/sliktu ir nogrimuši pagātnē.

P.s. Padalīties ar saviem iespaidiem par notikumiem un laika ritējumu Preiļu pusē vai uzzināt vēl vairāk par Preiļu vēstures līkločiem, varat apmeklējot Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Latvijas simtgadei veltīto izstādi “Muzeja stāsti Latvijai” Raiņa bulvārī 28, Kultūras centra 1.stāvā. Priekšzināšanas nav nepieciešamas, bet atvērts prāts, gan!

 

Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs

Pēdējās izmaiņas: 17.05.2019.