6. novembrī plkst. 18.00 Roberta Mūka muzejs Galēnos aicina uz pasākumu “Tauns. Mūks. Dialogi”.
Pasākums, tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju izstādes “Mūžīgais mākonis ciemos pie Roberta Mūka” ietvaros.
Gan Linards Tauns, gan Roberts Mūks savus literāros darbus parakstīja ar pseidonīmiem, viņu likteņos daudz kopīga, ietverot arī dzīvi svešumā, taču krietni daudz arī atšķirīgā. To savā sarunā ar izstādes apmeklētājiem un interesentiem Roberta Mūka muzejā Galēnos šī gada 6. novembrī plkst. 18.00 meklēs Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe.
Tas, ka dzejnieka Linarda Tauna (1922–1963) mūžīgais mākonis transformētā formā (un mākoņiem taču piemīt mainīgas formas!) ir nolaidies Roberta Mūka (1923–2006) muzejā Galēnos, ir gluži likumsakarīgi un savā ziņā simboliski. Latgale ir ezeru zeme, savukārt Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš savam pseidonīmam izraudzījās Vecpiebalgas ezera vārdu – Tauns.
Linards Tauns un Roberts Mūks ir arī vienaudži, kuri satikās Amerikā, Ņujorkas debesskrāpju ostas rajonā, sauktā par Elles ķēķi, kur 20. gadsimta 50. gadu sākumā apmetās un bija sastopami latviešu trimdas dzejnieki un mākslinieki, kuri laika gaitā, ciešāk sadraudzējoties, izveidoja neformālu radošu grupu, to nosaucot par Elles ķēķi, kur tad aizvadītas literāri un bohēmiski caurstrāvotas stundas, kur vieta allaž atradusies ikvienam, kas vēlējies būt piederīgs, iederēties un būt savējo pulkā.
Iespējams, lieliskas sarunas un dialogi risinājušies arī starp dzejniekiem Linardu Taunu un Robertu Mūku. Arī sava veida dzejas saspēlē, kā šajā Roberta Mūka veltījumdzejolī “Linarda Tauna atgriešanās” –
Kādu dienu – ne no šā, ne no tā,
It kā no Ņujorkas debesskrāpjiem,
It kā no Nekurienes
Linards Tauns nolaidās Rīgā.
Viņš nebija miris –
Tikai izstīdzējis no sava miesas grausta.
– Mīlīši, – viņš teica, – kas tad teitan notiek?
Vai tad “Elles ķēķis” nav pārcēlies uz Rīgas bruģiem
Ar visiem Ņujorkas ielu skuķiem? –
– Ir jau, ir jau, – kāda balss bilda,
Tikai tagad viņām garāki stilbi un īsāki brunči,
Un acis, ak, šīs acis! –
Kā neasi dunči.
Bet Tauns to neņēma ļaunā.
Viņš plivinājās vien tālāk
Kā “Mūžīgais mākonis”,
Kā no aizlaikiem savējais,
Kā Savedējs.
Skuķu acīs viņš iedēstīja pa saulespuķei
Un alus bāros dziedāja “Alleluja”.
– Nujā, var jau arī tā, – teica Rainis Esplanādē,
Bet kā var sapārot Ņujorku ar Rīgu,
Nesaraujot šai mūzikā
Nevienu stīgu? –
Informāciju sagatavoja
Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs
Roberta Mūka muzejs Galēnos