Barikādes ir apzīmējums 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas notika Rīgā no 1991. gada 13. janvāra līdz 27. janvārim. Vēsturē šis periods ierakstīts kā izcils starptautiskas nozīmes nevardarbīgās pretošanās piemērs.
Politiska un sabiedriska 1991. gada barikāžu piemiņa un pasākuma atcere aizsākās 1992. gada janvārī. Saeima 20. janvāri noteikusi par 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu.
Lai godinātu Latvijas iedzīvotājus par 1991. gada janvārī un augustā izrādīto drošsirdību un pašaizliedzību, dalībniekiem tika piešķirta 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīme. Tas ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums. Precīzi Latvijā ir apzināti 35 210 barikāžu dalībnieki, no kuriem 31 119 ir saņēmuši valsts apbalvojumu. Tajā skaitā arī daudzi Preiļu novada barikāžu dalībnieki.
Traģiskākā diena barikāžu laikā bija 1991. gada 20. janvāris, kad no OMON lodēm bojā gāja kinooperatori Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš, milicijas darbinieki Vladimirs Gomonovičš un Sergejs Konoņenko, kā arī 18 gadīgais jaunietis Edijs Riekstiņš.
Pirmais OMON upuris bija Preiļu pagasta Pelšos dzimušais Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks (1952-1991), kuru 16. janvārī, pildot dienesta pienākumus, nošāva uz Vecmīlgrāvja tilta.
“Atmodas brīvības ilgās un barikāžu ugunskuros rūdījies ne vien tautas raksturs tā labākajās izpausmēs, bet dzimis kopējais, vārdos neizsakāmais un Satversmē neaprakstāmais priekšstats par Latvijas nākotni. Tādi vienoti, patriotiski, pat svēti kā toreiz mēs labprāt dzīvotu šodien arī sadzīvisko raižu pasaulē, bet nesanāk,” teicis toreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Savukārt aktīva atmodas dalībniece, rakstniece Marina Kosteņecka norāda: “Pieminot barikādes, līdztekus to dienu notikumu atcerei izskan arī vilšanās par nepiepildītajām cerībām, kas lolotas, Latvijai atgūstot neatkarību. Domājams, nevienam nav svešs šādās reizēs paustais viedoklis: ja šodien būtu jāaizstāv valsts neatkarība, uz barikādēm vairs neietu. Pēc revolūcijām vienmēr ir kādi, kas jūtas vīlušies. Taču katrai tautai asinīs ir ierakstīts kaut kas tāds, kas tai vienmēr un jebkādos apstākļos liks iet aizstāvēt savu zemi tai bīstamā brīdī.”
