2024. gada vasarā izpētīts sens un rets, iepriekš minimāli apzināts, 18. gs. katoļu klosteris Rušonā. Klosteris ir valsts aizsargājams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis “Klosteris” (valsts aizs. Nr. 6508). Klostera ēka tika arī uzmērīta, veicot daudzskaitlīgu fotofiksāciju un 3D skenēšanu. Tās rezultātā tika iegūti ēkas plāni, griezumi un fasādes ar augstu precizitātes pakāpi. Uzmērījumi ir pirmie šobrīd vispār pieejamie klostera plāni. Tie tika izmantoti izpētes laikā, un turpmāk digitālajā ērā tos būs iespējams ērti izmantot klostera ēkas atjaunošanas projekta izstrādei.
Rušonu klosteris ir viens no retajiem objektiem Latgalē, kurā tika veikta pilna spektra pirmsprojekta izpēte - ne tikai uzmērīšana, bet arī tehniskā apsekošana (TA) un arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija (AMI). Kompleksi veikto darbu mērķis - noskaidrot celtnes tehnisko stāvokli, būtiskās problēmas, steidzami veicamos, sekundāros un neatliekamos glābšanas darbus. Vienlaicīgi izdevies fiksēt klostera ēkā visus arhitektoniski un mākslinieciski nozīmīgos būvelementus, noskaidrot interjeru vēsturisko apdari. Klostera izpētes un tehniskās apsekošanas darbu veica vēsturisku ēku izpētes un projektēšanas speciālisti - SIA “Arhitektoniskā izpētes grupa” pētnieku komanda (arhitekts Artūrs Lapiņš un arhitekts - būvpētnieks Ilmārs Dirveiks, speciālisti restauratori arhitektoniski mākslinieciskās izpētes specialitātē Ieva Liepa, Ruta Taurena, Eva Rotčenkova, būvinženieris Harijs Sils) un uzmērītāju komanda SIA “Merko” Kristapa Kļavas vadībā.
No vēstures zinām, ka 18. gs. sākumā par garīgās aprūpes nodrošinājumu Rušonas apkaimē rūpējās muižas īpašniece Eva Felkerzama Selicka, un, pateicoties Aglonas dominikāņu konventa nodibinātajam vikariātam, Rušonā 18. gs. vidū (1766. gadā) tika uzsākta mūra klostera būvniecība. Kā noskaidrots izpētē, vienkāršais, no laukakmeņiem un ķieģeļiem celtais, apmestais un balsinātais vienstāva klostera taisnstūrveida korpusa apjoms ar pagrabu, kādu to redzam mūsdienās, bija plānots un īstenots jau sākotnēji, un, kā atzīst pētnieki, ir vienīgais šāds saglabājies klostera ēkas apjoms Latgalē. Klosterim vēl 19. gs. 1. pusē bijis salmu jumta segums, 19. gs. 2. pusē - S veida dedzināta māla dakstiņu segums un 1930. gados – cinkotais lokšņu skārds. Kā atzinuši pētnieki, klostera velvju pārsegumi – gan krusta, gan cilindriskie, visdažādākās sienu nišas telpās, logailas, gaiteņi (koridori), kas kādreiz izklāti no plakaniskiem ķieģeļiem un dēļu grīdām telpās (istabās un cellēs), sienu apdares slāņi ar krāsojumiem, kāpņu telpa ar joprojām saglabātajām jau sākotnēji izbūvētajām koka kāpnēm uz pagrabu, manteļskurstenis, krāšņu izvietojums un krāšņu brūno un zaļo podiņu fragmenti un vēl daudzi citi izpētē konstatētie elementi, veido 18. gs. klostera interjeru ar augstu autentiskuma pakāpi.
Tehniskā apsekošanā secināts, ka klostera ēkai vērojamas mūra plaisas un plašas jumta konstrukciju bojājumu zonas, kā arī koka konstrukciju trupes bojājumi. Daudzviet laika gaitā demontēti spāru saišķi, kas pastiprina jumta seguma iebrukšanas draudus. Būtiskākais deformāciju apjoms fiksēts ēkas DR stūrī. Steidzami un neatliekami jāsaved kārtībā jumta segums, lai apturētu nokrišņu nokļūšanu uz jumta konstrukcijām. Vienlaicīgi jāsakārto ūdens novadīšanas sistēma (teknes un notekas). Diemžēl, ja konstatētās tehniskās problēmas vistuvākajā laikā netiks novērstas, senā klostera ēkas tehniskais stāvoklis var strauji pasliktināties, kas ietekmēs ēkas kultūrvēsturisko vērtību un novedīs pie neatgriezeniskiem ēkas bojājumiem.
Darba rezultātā precizētas klostera kultūrvēsturiskās vērtības un sagatavotas rekomendācijas, kas ļaus klostera īpašniekam plānot objekta nozīmīgumam atbilstošus saglabāšanas un atjaunošanas pasākumus.
Rušonas katoļu baznīca, klostera ēka ar kapsētu un saimniecības ēku drupām, kā arī kādreizējā dārza teritorija, veido kultūrvēsturisku un funkcionālu kopumu ar arhitektonisku un ainavisku nozīmi, un, neskatoties uz padomju okupācijas laikā veiktajām telpu pārbūvēm, klostera ēkai ir saglabājies liels oriģinālās substances apjoms, t. sk. ēkas sākotnējais apjoms un telpiskā struktūra, izņemot R galā zudušo tualešu piebūvi. Kā domā pētnieki, klostera ēkas plānojums, saglabātības pakāpe un atrašanās vieta ir sekmīgs priekšnoteikums, lai klostera ēku pielāgotu svētceļnieku un citu apmeklētāju naktsmītnei, piemēram, Latvijas aizbildnes - Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku dienās Aglonā.
Vēsturiskas ēkas saglabāšanas un atjaunošanas mērķis nav tās atjaunošana sākotnējā veidolā, bet gan saglabājušos vērtību izzināšanā un vēstures artefaktu izmantošanā vēsturiskuma klātbūtnes, harmonijas un autentiskuma sajūtu vairošanai un izkopšanai.
Rušonas klostera pirmsprojekta izpēte ir paraugs, kā vajadzētu uzsākt katra objekta atjaunošanu. Pilnvērtīgas vēsturiski nozīmīgas ēkas pirmsprojekta izpētes rezultātā objekta īpašnieks vai lietotājs iegūst sava veida rokasgrāmatu, kur definētas gan saglabājamās vērtības, gan risināmās problēmas, gan izejmateriāli turpmākajai projekta izstrādes un glābšanas darbu plānošanai. Vienlaicīgi objekta kultūrvēsturisko vērtību un tehnisko problēmu apkopojums ir pamatojums turpmāku finansējumu piesaistei.
Rušonas klostera gadījumā veiksmīgo rezultātu nodrošināja Valsts Kultūras kapitāla fonda finansējums, klostera ēkas īpašnieku Rušonas Sv. Ercenģeļa Miķeļa Romas katoļu draudzes un personīgi priestera Daumanta Abricka ieinteresētība, kā arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Latgales reģiona inspektoru līdzdalība.
