Sociālā darbinieka profesija pastāv jau vairākus gadu desmitus. Laika gaitā ir notikusi profesijas attīstība, ko noteikušas dažādas izmaiņas. Iespējams, sociālā darbinieka profesija ir viena no tām, kurai globālās un vietējās nozīmes norises sabiedrībā uzliek pienākumu mainīties – vēlies to, vai nē. Pēdējos gados tas bijis īpaši jūtams – gan Covid izraisītā pandēmija, kuras dēļ bija jāmaina pieeja darbā ar klientiem, gan atbalsta organizēšana Ukrainas civiliedzīvotājiem, kā rezultātā klientu lokā nokļuva jauna mērķa grupa, gan aktīva iesaiste energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumos, kas vēl līdz šim brīdim ir ievērojami palielinājusi darba apjomu saistībā ar mājokļa pabalsta administrēšanu.
Novembris, kad atzīmējam valstiski svarīgus svētkus, ir arī sociālo darbinieku svētku laiks. Šajā laikā sociālajā jomā strādājošajiem ir svarīgi apzināties šīs profesijas nozīmīgumu. Ja atsevišķās profesijās ir viegli sabiedrībai parādīt darba rezultātu, tad sociālajā jomā nodarbināto darba rezultāts apkārtējiem ne reti paliek nepamanīts. Tomēr kopējais sociālās politikas mērķis ir vairot cilvēku labklājību – kā emocionālo, tā ekonomisko, kā arī uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti vai vismaz nodrošināt tās nepasliktināšanos.
Nacionālās sociālo darbinieku asociācijas izvirzītās sociālā darba pamatvērtības ir kalpošana, sociālais taisnīgums, cilvēka cieņa un vērtība, cilvēku attiecību nozīmīgums, integritāte un kompetence. Cilvēciskā jušana līdzi, padoms, nomierinoši vārdi – arī tā nav mazāk svarīga palīdzība grūtībās nonākušiem iedzīvotājiem. Šo misiju pilda visi sociālās jomas speciālisti, un tā ir ļoti nozīmīga.
Sociālajam darbam vēsturiski saknes meklējamas jau 19.gadsimtā, bet par sociālo darbu kā profesiju Latvijā runā vien kopš 1992. gada, kad veidojās pirmie sociālās palīdzības dienesti, kuros darbu uzsāka sociālie darbinieki. Preiļos līdz 2003.gada martam darbojās Sociālās palīdzības nodaļa, līdz, stājoties spēkā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam, kas definēja ar sociālo jomu saistītos jēdzienus, tika izveidots sociālais dienests. Diemžēl līdz pat šim laikam sabiedrībā nākas kliedēt mītu, ka sociālie darbinieki nenodarbojas tikai ar humānās palīdzības izsniegšanu un pabalstu piešķiršanu. Tā kā sociālais darbs balstās uz vairāk kā desmit dažādu zinātņu nozaru apvienotām zināšanām, ikdienā sociālajos dienestos strādājošajiem darbiniekiem nākas risināt visdažādākos jautājumus, tai skaitā juridiskus, medicīniskus, psiholoģijas, pedagoģijas, sadzīves.
Kas strādā Labklājības pārvaldē?
Līdzīgi kā citās sociālajās nozarēs (medicīnā, izglītībā), tāpat arī sociālajā jomā ir daudz dažādu specialitāšu, jo viens darbinieks nevar specializēties darbā ar visām mērķa grupām un pārzināt visus, kopumā vairāk kā 50, pabalstus un pakalpojumus. Uz šo brīdi Labklājības pārvalde kā darba devējs nodarbina vairāk kā 120 darbiniekus un tikai 19 ir sociālā darba speciālisti (sociālie darbinieki, kas strādā ar dažādiem pakalpojumiem, ar ģimenēm un bērniem, sociālās palīdzības organizatori) sociālajā dienestā, kuri tieši nodrošina to, kādus pakalpojumus vai pabalstus iedzīvotāji saņem. Lielāko daļu nodarbināto veido strādājošie sociālās aprūpes centros. No visiem nodarbinātajiem gandrīz 60 % darbinieku ir vecumā virs 50 gadiem, kas nākotnē var būtiski ietekmēt to, vai un kādā kvalitātē tiks sniegti sociālā atbalsta pasākumi. Lai arī gados jauni cilvēki reti vēlas studēt un pēc tam strādāt sociālajā jomā, tomēr arī mūsu iestādē ir darbinieki, kuri lielu daļu sava darba mūža veltījuši šai jomai, uzreiz pēc studijām sākot strādāt profesijā. Darba stāžs lielāks par 15 gadiem ir 20 darbiniekiem, un tas ir pierādījums, ka arī sociālajā jomā var ilgstoši strādāt, tas ir radošs, nemitīgi mainīgs un daudzveidīgu risināmu jautājumu bagāts darbs. Tāpēc, ja ir vēlme strādāt palīdzošā profesijā, tad izvēle par labu sociālā darba studijām noteikti ir pareiza.
Sociālais darbinieks, aprūpētājs, asistents – kā tos atšķirt?
Ne reti biežākais jautājums, ko darbinieki saņem sociālajā dienestā, ir saistībā ar valsts vecuma vai invaliditātes pensijām, un tad nākas skaidrot, ka ar to nodarbojas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Tāpat nākas skaidrot, ka sociālais darbinieks nav tas cilvēks, kurš palīdz kaimiņu senioram aiziet pie ārsta vai ziemā ienes malku. Šādus pienākumus parasti veic aprūpes mājās pakalpojuma sniedzējs, ja sociālais darbinieks ir izvērtējis personas vajadzības un piešķīris aprūpes mājās pakalpojumu. Līdzīgs ir arī valsts asistenta/ pavadoņa pakalpojuma sniedzējs – šajā gadījumā tas palīdz tieši personām ar funkcionēšanas traucējumiem nokļūt uz kādu institūciju, ārstniecības iestādi. Nu jau gandrīz divus gadus pašvaldībā ir arī ģimenes asistenti, kuri ir kā starpnieki ar dažādām institūcijām tieši sociālā riska ģimenēs. Būtiski atcerēties, ka visi šie cilvēki iesaistās atbalsta sniegšanā klientam tikai tad, kad tieši sociālais darbinieks ir padarījis savu darbu – ticies ar klientu, veicis tā vajadzību/ risku novērtēšanu, sagatavojis lēmumu un, ja nepieciešams, noslēdzis līgumu. Tas pats attiecināms arī uz citu pakalpojumu saņemšanu – ievietošanu sociālās aprūpes centrā, pakalpojuma piešķiršanu dienas aprūpes un krīzes centrā, grupu dzīvokļos. Tikai pēc tam pakalpojuma sniegšanā iesaistās citi struktūrvienību darbinieki, kuru vidū ir gan sociālie darbinieki, gan sociālie aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji, aprūpētāji un cits atbalsta personāls, jo pakalpojumos, kuri ir ar izmitināšanu, vienlīdz svarīgi ir arī saimnieciskās jomas darbinieki un ārstniecības personas, bez kuriem pakalpojuma sniegšana nebūtu pilnvērtīga.
Kas nosaka, kādu atbalstu un cik ātrā laikā iedzīvotāji var saņemt? Kādi ir operatīvākie risinājumi?
Preiļu novadā, līdzīgi kā citās Latvijas pašvaldības, sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu nosaka gan dažādi ārējie normatīvie akti (likumi, ministru kabineta noteikumi), gan pašvaldības saistošie noteikumi, kuros paredzētais atbalsts lielā mērā tiek balstīts uz pašvaldības budžeta iespējām. Tas, kādā termiņā noteiktā palīdzība jāsniedz (lēmumu pieņemšanas process) ir strikti noteikts, taču katrs gadījums tāpat tiek skatīts individuāli un risinājumi tiek rasti iespējami īsākā laika periodā – īpaši, ja tas skar nepilngadīgu bērnu intereses vai, ja cilvēka dzīvību apdraud pārtikas, pajumtes trūkums. Kā viens no operatīvākajiem risinājumiem akūtas situācijas gadījumā tiek izskatīta iespēja piešķirt trūcīgas mājsaimniecības statusu uz vienu mēnesi, ja mājsaimniecības ienākumi ir 343 euro pirmajai un vienīgajai personai un 240 euro katram nākamajam ģimenes loceklim. Izsniegtā izziņa dod tiesības saņemt dažādus veselības aprūpes pakalpojumus ar atlaidi, saņemt pārtikas pakas. Sadarbojoties ar sociālo darbinieku, arī mēneša laikā var rast risinājumus akūtajām problēmām (piemēram, sadarbojoties ar Nodarbinātības valsts aģentūras speciālistiem, tiek meklēti risinājumi algota darba iespējām). Ja ienākumi ir ļoti niecīgi, ir iespēja piešķirt pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai (pirmajai un vienīgajai personai 137 euro, pārējiem cilvēkiem mājsaimniecībā – 96 euro). Svarīgi atcerēties, ka kritēriji trūcīgas mājsaimniecības statusa iegūšanai tiek noteikti valstiski (tai skaitā, ienākumu līmenis, ar kādu persona var pretendēt trūcīgas mājsaimniecības statusa iegūšanai; ienākumu līmenis un pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai apmērs tiek pārskatīti katru gadu), kā arī valsts kā obligātu pienākumu pašvaldībām ir uzdevusi izmaksāt pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, kura apmērs noteiktā laika periodā tiek pārskatīts, un mājokļa pabalstu. Kā obligātie pabalsti ir arī sociālās garantijas bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, atlīdzība audžuģimenēm un pabalsts krīzes situācijā. Pārējie pabalsti lielā mērā ir pašvaldības brīvprātīga iniciatīva, un tāpēc it kā vienādi pabalsti dažādās pašvaldībās atšķiras.
Iespēju robežās akūtās situācijas tiek risinātas nekavējoties – pārtikas produktus ir iespēja piesaistīt vai nu no Eiropas Sociālā fonda Plus programmas pakām, vai sadarbojoties ar biedrību, kas koordinē iniciatīvu “Paēdušai Latvijai!”. Ja konstatēts, ka personas problēma ir drošas pajumtes trūkums, izmitināšanu iespējams nodrošināt divos citos Labklājības pārvaldes pārraudzītos pakalpojumos. Krīzes centrā pakalpojumu var saņemt, ja vecāks/ bērni cietuši no prettiesiskām darbībām/ nonākuši krīzes situācijā vai jaunajai māmiņai nav iztikas līdzekļu un mājokļa. Savukārt, ja pamatproblēma ir nepiemērots mājoklis vai tā neesamība, bet cilvēks pats par sevi ir spējīgs parūpēties, ir iespēja apmesties pakalpojumu centrā “Līči”, sedzot līdzmaksājumu par telpu un komunālajiem maksājumiem. Ja persona ir ar garīga rakstura traucējumiem, kura var dzīvot patstāvīgi, un akūts ir mājokļa jautājums, var saņemt grupu dzīvokļa pakalpojumu. Visi trīs minētie pakalpojumu sniedzēji – krīzes centrs, grupu dzīvokļi un pakalpojumu centrs atrodas vienā ēkā Preiļu pagasta Līčos, un tā nebūt nav pansionāta tipa aprūpe, kā uzskata vairums sabiedrības locekļu.
Ja palīdzība ir vajadzīga personai ar invaliditāti vai senioram, kurš nevar sevi aprūpēt un nav neviena cita tuvinieka vai paziņas, kura var palīdzēt, tad sociālais darbinieks, izvērtējot personas spējas veikt pašaprūpi, var piešķir aprūpes mājās pakalpojumu un piesaistīt aprūpētāju atsevišķu ikdienas vajadzību nodrošināšanai. Ja aprūpes mājās pakalpojums nav pietiekams (respektīvi, uzraudzība vajadzīga diennakti), tad tiek piešķirts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojums sociālās aprūpes centrā. Pašvaldībā ir trīs sociālās aprūpes centri – “Aglona”, “Rušona” un “Vārkava”. No šī gada aprīļa ir pieejama sociālā aprūpe Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļā SIA “Preiļu slimnīca”. Arī šī pakalpojuma piešķiršanai Preiļu novada iedzīvotājiem ir nepieciešams sociālā dienesta lēmums. Minētās nodaļas izveide ir ieguvums sabiedrībai, kā arī papildus resurss sociālo darbinieku darbā, jo ļauj palīdzēt tiem, kuriem, papildus sociālajai aprūpei, ir nepieciešama medicīniskā aprūpe.
Kur griezties, ja ir nepieciešamība saņemt kādu pabalstu vai pakalpojumu?
Pēc sociālā atbalsta pasākumiem dažādos gadījumos (trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai, ģimene saskārusies ar krīzes situāciju, senioram nepieciešams aprūpes pakalpojums u. tml.) cilvēki vēršas pašvaldības sociālajā dienestā Preiļu pilsētā vai pie sociālā darba speciālistiem attālinātajos klientu pieņemšanas punktos novada pagastos. Mājsaimniecību ienākumu izvērtēšana, lai saprastu, vai un kāda veida sociālā palīdzība personai pienākas, ir tikai viens no sociālā darbinieka vai sociālās palīdzības organizatora risināmajiem jautājumiem. Pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis sociālais darbs ar ģimenēm un bērniem. Dažāda veida vardarbība, vecāku atkarības problēmas, skolas kavēšana, konflikti ģimenē, bērnu funkcionālie traucējumi – tās ir tikai dažas no darbinieku risināmajām problēmām, kas prasa detalizētu situācijas izpēti, papildus speciālistu piesaisti (psihologs, narkologs, fizioterapeits, ergoterapeits, ABA terapeits u. tml.), lai palīdzētu ģimenei atgūt spēju patstāvīgi funkcionēt. Būtiski gan atcerēties, ka vēlmei saņemt kādu pabalstu vai pakalpojumu ir jānāk no pašas personas puses. Konsultācijā ar darbinieku var tikt izskatīti dažādi situācijas risināšanas scenāriji, jo nav gatavas receptes visiem dzīves gadījumiem. Būtiski ir dažādi kritēriji, kas nosaka, vai un kāda palīdzība konkrētajai personai pienāksies. Darbinieki analizē gan pašas personas esošos resursus, gan meklē atbalsta personas radu lokā, sadarbojas ar ārstniecības personām, izglītības iestādēm, policiju, bāriņtiesu, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju. Arvien biežāk darbinieku uzdevumos ir veikt ikdienā veicamo darbību un vides novērtējumu, lai persona saņemtu īpašās kopšanas pabalstu, ko, savukārt, administrē Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Tāpat arvien biežāk sociālo darbinieku redzes lokā nonāk nepilngadīgie, kuri veikuši kādu administratīvu pārkāpumu. Šādos gadījumos tiek izstrādāta uzvedības sociālās korekcijas programma. Ir daudz un dažādu situāciju, kurās iesaistās sociālais darbinieks, tāpēc aicinām nepieciešamības gadījumā sazināties ar savai dzīves vietai tuvāko speciālistu, jo risinājums tiks atrasts praktiski vienmēr, ja vien būs pašu vēlme sadarboties un sniegt patiesu informāciju, kas ir būtiski, lai jautājums vispār tiktu risināts. Aicinām atcerēties, ka, tāpat kā pie ārsta, arī pie sociālā darba speciālista vizīte ir jāpiesaka iepriekš. Kontaktinformācija ir atrodama pašvaldības mājaslapā. Jautājumu gadījumā aicinām zvanīt uz tālruni +371 65323200.
Informāciju sagatavoja