202. – tieši šādu gadskārtu šogad mij Preiļu muižas kapelas laika rats. Lai arī neziņas plīvurs, kas šķir tālo 1817.gadu un mūsdienas kļūst arvien biezāks, pētniekiem reizēm izdodas to sakustināt, atklājot mazāk zināmas liecības par pirmo atjaunoto Preiļu muižas objektu un vienu no atpazīstamākajām Preiļu celtnēm – Preiļu muižas kapelu. Līdzīgi ir noticis ar nesen atrastajiem kapelas oriģinālā krāsojuma paraugiem, kas līdz ar savu atrašanos uzjundī arī stāstu par kapelas eksistences līkločiem, arvien tajā atklājot, ko jaunu un iepriekš nezināmu.
Kapelas celtniecības vēsture
Atsevišķu un ārpus baznīcas teritorijas esošu muižnieku ģimeņu apbedījumu vietu jeb muižu kapelu rašanās pirmsākumi ir meklējami 18.gs 70-jos gados, kad līdz ar atsevišķiem, taču visnotaļ skaļiem baznīcu drošības pārkāpumu gadījumiem (sakrālā inventāra zādzības un bieži mēra uzliesmojumi), nostiprinājās ilgstoši ignorētā norāde – neatkarīgi no nelaiķa nopelniem dzīves laikā un tā labvēlību vietējai draudzei, liegt apglabāšanu pilsētu baznīcu iekšienē. Šim noteikumiem bija jāpakļaujas arī Jozefam Heinriham Borham (1764-1835) – Maltas Ordeņa komandoram un Vitebskas guberņas muižniecības pārstāvim, kas uzcēla un 1817.gadā 20.septembrī iesvētīja muižas kapelu ar ģimenes kriptu zem tās. Celtne tika veidota pēc brāļa un Varakļānu muižas saimnieka Mihaela Jana Borha muižas kapelas parauga, ko visticamāk projektēja Borhu ģimenes draugs un itāļu arhitekts Vinčenco Macotti (1756-1798).
Divas māsas
Abu muižu kapelu izskatā ir saskatāmas radnieciskas iezīmes un kopējā arhitekta rokraksts – rotondas formas [1] celtne, pus-sfēras veida kupols pārklāts ar skārdu, panteona tipa portiks [2] ar 4 kolonnām.Savā ārējā izskatā celtnes tika veidotas pēc Senās Romas visu dievu mājvietas – Romas Panteona parauga. Celtnes ir līdzīgas, taču pavisam ne vienādas – Preiļu kapelas sienu celtniecībā izmantotie laukakmeņi ir atsegti, portika un kolonādes daļa salīdzinājumā ar Varakļāniem ir krietni īsāka neveidojot “priekškambari”, kāpņu daļa arī ir īsāka, ko savā sākotnējā izskatā veidoja 7 akmens pakāpieni, simbolizējot septiņus kristietības sakramentus. Būtiski atšķiras zem kapelas izbūvētā kripta/kapeņu daļa, kas Varakļānos ir krietni lielāka un izbūvēta ar atsevišķu ieeju no kāpņu sāna puses, veidojot plašu, baltā marmorā veidotu, Borhu ģimenes kapa telpu. Kamēr Preiļu muižnieku kapenes ir krietni šaurākas, realizējoties savā ziņā unikālā konstrukcijā – “kapenēs virs kapenēm”. 2007.-2008.gadā muižas kapelas arheoloģiskās izpētes laikā tika atklāts, ka kapelas pamati ir veidoti pār kādu citu, vēl vecāku celtni, kuras pamati tika “integrēti” jaunās Preiļu muižas kapelas pamatos. Domājams, tā varētu būt kāda neliela baznīciņa vai cita veidareliģiska celtne, kas atradusies Preiļu miesta kapsētas teritorijā. Vieta, kur mūsdienās atrodas Preiļu muižas kapela, ir pirmā zināmā Preiļu miesta kapsētas teritorija, dažādos veidos un laikos šeit atrastie kapi ir datējami ar 17.gs 2.pusi – 18.gadsimtu.
Domājams, tieši celtniecības vietai, kas jau savos pamatos bija stipri atšķirīga, bija izšķirošā nozīme realizējot Macotti izstrādāto projektu – Varakļānu un Preiļu Borhu muižas kapelas veidojot līdzīgas, taču arī tikpat atšķirīgas. Ja Preiļu kapela tika celta “svētītā zemē” – kapsētas teritorijā, pielāgojoties apstākļiem (esošie apbedījumi un “baznīciņa”), tad Varakļānos kapela tika būvēta mākslīgi veidotā uzkalnā, vietā kur senāk atradusies pagānu svētvieta, celtniekus neapgrūtinot ar būtiskiem darbus ierobežojošiem apstākļiem, kā tas bija Preiļu kapelas gadījumā.
Pēc-Borhu laiks
Pēc īpašumu izpārdošanas 1860-jos gados, kapela bija vienīgais muižas objekts, ko “kapelas celtnieka” vienīgais dēls – Mihaels Borhs saglabāja sava īpašumā, lai arī 1881.gadā aizejot mūžībā netika tajā apbedīts. Preiļu Romas katoļu
baznīcas celtniecības laikā, no 1880.g. līdz 1882.gadam kapela tika izmantota kā miesta draudzes reliģisko ceremoniju vieta. Traģisks bija īsais boļševiku laiks Preiļos 1919.gadā, kad kapenes tika uzlauztas, izpostīti muižnieku apbedījumi, bet celtne apgānīta. Kapelā tika ierīkots ateisma klubs, tā nosaukumu “Tuvāk gaismai” ar sarkanu krāsu, krievu valodā rakstot virs kapelas kolonnām esošajā frontona daļā, iepriekš nodauzot tur esošo “visu redzošo Dieva aci”. Šajā klubā miesta ļaudīm tika lasītas propagandiskas lekcijas, rīkoti deju un mūzikas vakari, arī izrādīts pirmais mēmais kino Preiļos.
1920-jos gados kapela nonāca Preiļu Romas katoļu baznīcas pārraudzībā, tika atjaunots altāris, notika arī dievkalpojumi, kurus ir vadījis arī slavenais Latgales garīdznieks, kultūras darbinieks, valstsvīrs un Romas katoļu draudzes prāvests Nikodems Rancāns. Padomju varas gados kapela atkal tika atsavināta un turpinājās tās postīšana. Ēkas izmantošanas mērķi bija visdažādākie gan ierīkota minerālmēslu noliktava, gan arī īslaicīgi sporta zāle, kuru izmantoja Preiļu 2.vidusskolas audzēkņi, šeit spēlējot volejbolu (augstajiem griesti tam bija ļoti noderīgi) – par šiem gadījumiem zināja stāstīt pilsētnieki.
Atdzimšana
1995.gadā Preiļu Romas katoļu baznīca atjaunoja īpašumtiesības uz muižas kapelu uzņemoties objekta apkopi un arī atjaunošanu. Jau drīzumā tika uzlikts jauns skārda jumts, krusts, ielikti logi un durvis – tādējādi apturot “mazo ikdienas vandālismu”. Kapelas vēsturē 2006.-2008.gadu itin droši var saukt par tās Renesanses periodu, kad notika ne vien kapelas iekšpuses un fasādes atjaunošana, bet arī arheoloģiskās izpētes darbi, kuros tika iegūti unikālie muižnieku apbedījuma fragmenti. Atjaunošanas darbi bija iespējami, pateicoties ziedotajiem līdzekļiem, VKKF un Valsts Pieminekļu aizsardzības inspekcijas atbalstam. Lielāko ziedotāju vidū bija Kanādā dzīvojošais preilietis, ārsts Preiļu Goda pilsonis Eduards Upenieks, Amerikā dzīvojošā māksliniece, soliste Antoņina Vaivode-Garanča un bijušais Preiļu pilsētas domes priekšsēdētājs, Preiļu Goda pilsonis Jānis Eglītis.
Kapelas restaurācijas laikā tika veikta objekta Arhitektoniskā mākslinieciskā inventarizācija (AIM), kas ir obligāta šāda veida atjaunošanas darbu sastāvdaļa, ko veica Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, procesā identificējot arī septembra mēneša priekšmetu – oriģinālā, 1817.gada kapelas krāsojuma fragmentus.
Slānis pār slāni
Atrastā krāsojuma fragmenti izmantoti kapelas iekšējās zāles griestu un kolonnu/griestu karnīžu krāsojumā – daļā, kura vēsturiski vismazāk tikusi pakļauta pilsētnieku “mazajam ikdienas vandālismam”. Kopumā kapelas krāsojumā ir saskatāmas vairāki līmeņi, atspoguļojot dažādos laikus, kurās celtne tikusi izmantota (arī postīta), vismaz daļēji vairākkārt tiekot pārkrāsota. Sākotnēji sienām bija dekoratīvais krāsojums, kas imitēja marmora zīmējumu, tā tekstūra saglabājusies vien fragmentāri, turklāt ir nolasāma pastarpināti, caur vēlāko krāsojumu vietām. Pēdējais krāsojuma slānis, ko varētu atcerēties agrākie kapelas apmeklētāji līdz atjaunošanai, bija brūnos toņos veiktais ornamenta raksts, veidots pēc trafareta. Visvēlākā krāsojuma stils un izmantotie elementi ir raksturīgi 20.gs 30-jiem gadiem un ir sastopami daudzās šī laika celtnēs. Domājams, šādu krāsojumupasūtīja Preiļu Romas katoļu baznīca, labiekārtojot 1919.gadā apgānīto celtni reliģisko ceremoniju norisei.
Post Scriptum
Līdz ar altāra uzstādīšanu amatnieka Andra Prikuļa izpildījumā un dievkalpojumu atgriešanos šajā ēkā, nudien, gribētos cerēt, ka “trakie gadi” Preiļu muižas kapelas vēsturē jau ir aiz muguras. Objekts pašlaik ir sakopts un labiekārtots – sienas rotā Renesanses laika lielmeistaru Leonardo da Vinči, Mikelandželo un citu slavenu autoru darbu kopijas Latvijas Mākslas akadēmijas studentu izpildījumā. Izmantojot kapelas lieliskās akustiskās iespējas, vasaras sezonā Preiļu muzejs rīko arī garīgās un klasiskās mūzikas koncertus, kas priecē ne vien klausītājus, bet arī māksliniekus. Ikdienā šos pasākumus papildina par Preiļu vizītkarti kļuvušās “dziedošās gides” Irēnas Kjarkužas balss.
Taču tam, kurš sāk gulēt uz iepriekšējo dienu lauriem, ceļš lejup ir īss un straujš. Pašreizējais kapelas stāvoklis, visnotaļ būtiski atšķiras no izstrādātā atjaunošanas projekta, atsevišķus elementus paredzot tikai teorētiski. Piemēram, uzbrauktuvi cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kā arī vēsturiski bijušo kora balkoniņu virs ieejas kapelā. Joprojām status quo ir apmeklētājus piesaistošajā kapelas kapeņu daļā, kurā neizdodas piesaistīt nepieciešamos līdzekļus telpas sakārtošanai un pienācīgas vēsturiskās ekspozīcijas izveidošanai, ko vecākā saglabājusies celtne Preiļos, bez šaubām, ir pelnījusi.
Kamēr šo darbu realizācija met likteņa līkloči un īstens rudens vēl nav iestājies, aicinām Jūs klātienē apmeklēt Preiļu muižas kapelu – izbaudīt tās akustiku “dziedošas gides” izpildījumu vai muzeja speciālista pavadījumā ielūkoties muižnieku kapenēs. Līdz oktobra aukstumu iestāšanai tas ir iespējams jebkurā nedēļas dienā. Pieteikšanās ir rekomendējoša.
[1] Rotonda – simetriska cilindrveida formas konstrukcija
[2] Portiks – “jumtiņš” virs kolonnām
Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs