SAC "Vārkava" novembris pagājis svinīgu, izzinošu un patīkamu mirkļu gaisotnē. Kā galvenais, valsts mēroga notikums, sarkanbaltsarkano karogu un svecīšu mirdzumā tika atzīmēta Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadiena. SAC "Vārkava" valdīja patriotiska noskaņa un skanēja pozitīvi vārdi par to, cik dzimtene dārga un cik ļoti to mīlam. Sociālās aprūpes centrs izsaka pateicību Preiļu 1. pamatskolas deju kolektīvam "Dancari" (vadītāja Ilze Broka), kas iepriecināja iemītniekus, ar raitu dejas soli, plīvojošām matu lentēm un smaidu sejā dāvājot senioriem Latvijas valsts svētku dienai veltītu koncertu.
Novembrī SAC "Vārkava" iemītniekiem apskatei bija iekārtota Viktora Petaško izstāde “Sakta Latvijai”. Izstādes autors ikdienā organizē kultūras dzīvi Sventes pagastā. Pēc autora stāstītā - viss sācies ar laiku, kad, gatavojoties Latvijas simtgadei, tapa pirmā izstāde ar lielizmēra saktām, kas lieliski iederas iekštelpās un kā āra dekori. Gatavos darbus Viktors pārklāj ar kvarca smiltīm, jo tās mākslas darbiem piešķir pelēcīgu toni, kas atgādina linu audeklu. Katra sakta ir tās autora fantāzijas lidojums. Mazākās saktas tiek veidotas no vismaz 20 detaļām, bet lielāko eksponātu detaļu skaits sasniedz gandrīz pus tūkstoti. Viktors Petaško kā daudzpusīgu materiālu izmanto arī putuplastu, viņš ļaujas eksperimentiem un veido no tā dažādas interesantas lietas – eglīšu rotājumus, svētku dekorus, dekoratīvos fasādes paneļus un galda spēles.
"Šogad svinam Latvijas 105. gadadienu, tā nu manas saktas ceļo pa pasauli un iepriecina visus, kuri prot redzēt un saskatīt, cik skaista ir sakta, lai arī nav piesprausta pie tautas tērpa", tā par saviem darbiem saka lielo saktu meistars.
Novembris ir arī īpaši bagāts ar nozīmīgām dzīves jubilejām. Sociālās aprūpes centrā dzīvo trejmeitiņas, kuras kopā ar Latviju svin savu dzimšanas dienu un tie ir apaļi 95 gadi. Tikai mazliet jaunākas par mūsu valsti, bet ar tikpat bagātu dzīves gājumu. 13. novembrī skaļi tika uzgavilēts Eleonorai Lozdai, 18. novembrī šūpuļsvētki svinēti Jūlijai Jermolajevai, bet 22. novembrī svētkus sagaidīja Tekla Vaivode.
Jūlija Jermolajeva dzimusi Daugavpils apriņķa Kalupes pagastā. 1951. gadā kopā ar ģimeni ieradās Preiļos un uzsāka darba gaitas kā grāmatvede. Piedzīvotas sirdssiltas un prieka bagātas dienas, izaudzināti trīs bērni, sagaidīti septiņi mazbērni. Brīvajā laikā Jūlija īpaši aizrāvusies ar adīšanu. Adīts tika viss un visiem. Kā atklāja Jūlijas bērni - kad sākās karš Ukrainā, mammas ar mīlestību adītās zeķes aizceļoja uz Ukrainu.
Tekla Vaivode dzimusi Preiļu pagasta Lielajos Pupājos. Skolas gaitas uzsākusi arī turpat.
"Ciemā pašiem sava skola! Apdzīvots ciems, lielas ģimenes un skola ir pilna. Mūsu ģimenē bija septiņi bērni. Nu, bagāta saime! Skolotājas izglītību ieguvu Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Mans darba mūžs lielākoties ir aizvadīts Preiļu 1. vidusskolā, tur kā sākumskolas skolotāja nostrādāju 47 gadus," tā par savām skolas un darba gaitām stāsta jubilāre.
Bet trešā jubilāre Eleonora Lozda par savu dzīvi stāsta: "Esmu dzimusi, augusi un pie vīra izgāju Kalupes pagasta Somukoktā. Augstās skolās neesmu mācījusies, pabeidzu tikai trīs klases un devos uz darbu, palīdzēt vecākiem, jo biju vecākais bērns ģimenē. Ik svētdienu visos laikos gājām uz Kalupes baznīcu, aizlūdzām Dieviņam un man ļoti patika dziedāt baznīcas korī. Kas tik nav piedzīvots, bet mani var saukt par bagātu un laimīgu cilvēku. Mans pirmais vīrs nomira ļoti agri, slimoja, bet ar otro vīru kopā nodzīvojām 55 gadus. Izaudzinājām trīs bērnus, sagaidījām septiņus mazbērnus, piecus mazmazbērnus un trīs mazmazmazbērnus. No visas kuplās piecu brāļu un divu māsu saimes esam palikuši tikai divi, es un jaunākais brālis Antons."
Sēžot kopā, visām jubilārēm sarunas nebeidzās ilgi, tika smiets un pasmaidīts, salīdzināts, kā klājies vieniem, kā citiem, bet neieskanējās rūgtuma nots par smagajiem laikiem. Sarunas beidzās ļoti optimistiski. "Labi ir tagad, bet agrāk bija labāk, kad bijām jaunas," teic seniores.
