9. janvārī dižo 100 gadu dzīves jubileju svinēja Preiļu pilsētas iedzīvotāja Zofija Svirska. Tieši dzimšanas dienā visi Zofijas tuvākie cilvēki sveica simtgadnieci attālināti un 4 stundu garumā kavējās atmiņās. Dažas dienas vēlāk ar Zofijas meitu Silviju Mihailovu telefoniskā sarunā šķetinājām jubilāres dzīves stāstu, pieskaroties Zofijas bērnībai, ģimenes dzīvei un ilga mūža noslēpumam. “Mammas dzimtā tas ir liels notikums – nevienam vēl nav bijusi tāda diža jubileja”, atzina Silvija.
Daugavpils apriņķa Kalupes pagasta Somu ģimenē Zofija ir jaunākā starp četriem bērniem, no kuriem viens aizgāja mūžībā vēl mazs esot. Pēc Zofijas mātes aiziešanas viņsaulē tēvs viens audzināja bērnus, iztiku pelnot ar šuvēja arodu. Tēva šūtie kažoki tajā laikā bija iecienīti un pieprasīti. Zofija jau agrā bērnībā izbaudīja ganu gaitas un vēlāk ieguva triju klašu izglītību.
Ar savu nākamo vīru Kazimiru Zofija iepazinās ne patīkamākajā notikumā – kad notika atvadīšanās no traģēdijā aizgājušajiem dzimtas pārstāvjiem. Kazimirs bija vietējais jauneklis, un viņu, tāpat kā daudzus nepatiesi apvainotus, skāra politiskās represijas un izvešana uz Sibīriju. Pēc desmit tālajā malā pavadītajiem gadiem Kazimirs atgriezās dzimtajā pusē, pēc atgriešanās abi apprecējās, Zofija atvadījās no slaucējas darba fermā, un jaunā ģimene pārcēlās uz dzīvi Preiļos. Kazimira darba gaitas turpinājās Remontu-celtniecības pārvaldē, Zofija strādāja Preiļu rajona prokuratūrā par apkopēju un pilsētas iedzīvotājiem iznēsāja prokuratūras pavēstes. Ģimenē piedzima meita Silvija, vēlāk tika uzbūvēta ģimenes māja.
Somu dzimtā vienmēr ir bijusi tieksme uz izglītību, nepieciešamība uzzināt jaunākos notikumus un iet līdzi laikam, tā dzimtas pārstāvjus raksturo Silvija. Jau toreiz, dzīvojot Kalupes pagasta “Stirnās”, Somu ģimenē regulāri bija avīzes, pašiem pirmajiem laukos bija radio un telefons un mājās bieži skanēja Paula Saksa dziesmas. Zofija 1940. gadā kā klausītāja piedalījusies Latgales dziesmu svētkos. Zofijas tēva brāļa dēls Jānis Soms bija skolotājs, bet vēlāk Rīgā ar domubiedriem nodibināja redakciju, un bija latgaliešu žurnāla “Straume” redaktors un izdevējs. Zofijas māsa pašmācības ceļā apguvusi vācu valodu un jau pensijas gados viesnīcā “Daugava” palīdzējusi tulka darbos.
“Vecums ir skaitlis, kas raksturo to, cik gadus pasaule ir baudījusi tavu klātbūtni”, ar šādu atziņu Silvija raksturo arī mammas dzīvi. Tātad mamma ir joprojām vajadzīga šai pasaulei – gan regulāri finansiāli atbalstot Latgales Radio, gan veltot ikrīta lūgšanas saviem trim krustbērniem un visiem tuvākajiem cilvēkiem, kā arī pateicības vārdus bijušajam darba devējam par to, ka dzīvē nebija smagi jāstrādā.
Jubilārei joprojām aktuāli ir piedalīties interesantās sarunās ar saviem tuvajiem – brāļa dēlu Henrihu Somu un krustdēlu Antonu, bet, tiekoties ar mazdēlu Aleksandru, kurš šobrīd apgūst pilota profesiju, kārtējo reizi jāatceras īpašais 1934. gada notikums – latviešu aviatora un virsnieka Herberta Cukura lidojums no Latvijas uz Gambiju.
Zofijas mājās ikdienā skan Latgales Radio, jubilāre lasa “Vietējo Latgales Avīzi” un žurnālus, katra diena tiek sagaidīta un pavadīta ar Dieva vārdu. Istabā pie sienas arvien ir bijušā Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa fotogrāfija, un simtgadniece domā, ka Ulmanis visu sevi veltījis Latvijas valstij, turpretī neatbalsta šodienas ‘modi’ rakstīt par zināmu personību saietiem un ārišķībām. Svarīga esot cilvēku iekšējā būtība.
Zofijas meita Silvija uzskata, ka mammas ilga mūža noslēpums ir pavisam vienkāršs – tā ir godīga attieksme pret dzīvi un darbu, palīdzēšana cilvēkiem un vēlme vienmēr pateikt kaut ko labu. Zofija nekad īpaši savu dzīvi nav plānojusi un nav raizējusies par mantiskajām vērtībām. Jubilāre paļaujas uz Dieva vadību. Tas nomierina prātu.
Zofija Svirska pateicas par apsveikumiem Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam, Preiļu novada domei, priekšsēdētājai Marutai Plivdai un Preiļu Romas katoļu baznīcas dekānam Jānim Stepiņam.
Vēlam jubilārei stipru veselību, možu garu un daudz baltu dieniņu kopā ar saviem mīļajiem!
Silvijas Mihailovas foto