Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Tradicionālie koka priekšmeti”.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Interesanti, vai piepildoties zinātnieku sapņiem par ceļošanu laikā, mēs maz spētu atpazīt laiku, kurā būtu nonākuši, jo dzīvesveida ziņā fundamentālas izmaiņas esam piedzīvojuši vien dažu pēdējo gadsimtu laikā, industrializācijai un tehnoloģiskajam progresam pasauli mainot līdz nepazīšanai. Mūsdienās pat visparastākajā lauku veikalā pieejamo lietu klāsts mūsu senčiem liktos kā īsts birums no “pārpilnības raga”, jo pat visparastākie un ikdienā vitāli nepieciešamie priekšmeti – virtuves trauki, mēbeles, mājsaimniecības piederumi u.c. – bija jāizgatavo pašiem vai arī jāiegādājas gadatirgū no kāda vietējā amatnieka. Tāpēc plaši tika izmantots koks, vēl vairāk izkopjot senās reģiona tradīcijas.
Pūra lāde. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums
19. gs. beigās – 20. gs. sākumā Latgalei raksturīga koka mēbele dažādu priekšmetu un apģērbu glabāšanai bija pūra lāde jeb skreine. Latgalē šādas pūra lādes parasti tika krāsotas zaļā vai zilā krāsā, tās izrotājot, ar raibu spiedoga krāsojumu veidojot ziedu motīvu. Tāpat pūra lādes tika papildinātas ar apkalumiem – plānām, gludām melnā krāsā krāsotām skārda sloksnītēm, ar tām apstrādājot lādes korpusu, kā arī stūrus un vāku. Domājams tādā veidā lādei tika piešķirta papildu stabilitāte, to padarot izturīgāku un transportēšanai parocīgāku, jo ne vien Latgales zemnieku meitām pēc precībām bija jāpārceļas uz blakus sādžām vai attālākiem ciemiem, bieži vien to darīja arī visa ģimene lielākas peļņas meklējumos.
Dotā lāde piederējusi Magdalēnai Bogdanovičai Jasmuižas pag., Pastaru sādžā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā
Koka spainis. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums
Koks līdz pat 20. gs. vidum pārliecinoši bija visizplatītākais materiāls Latgales zemnieka mājsaimniecībā. Tas bija plaši pieejams, bojājuma gadījumā – viegli aizvietojams, bet, izgatavojot kaut ko jaunu, viegli pielāgojams. Amata meistaru un prasmīgu roku īpašnieku netrūka, jo kokapstrādes prasmes tika nodotas no tēva dēlam daudzās paaudzēs.
No koka tika izgatavotas ne vien iedzīves mēbeles, bet arī ikdienā izmantojamie priekšmeti, piemēram, koka spaiņi. To izgatavošanai katra saimnieka rīcībā bija koka detaļu izgatavošanai paredzētie šabloni. Sākumā tika apstrādāta koksne, izgriežot nepieciešamā izmēra un formas koka dēlīšus, tad tie tika apstrādāti un savstarpēji pielāgoti, iestiprināts spaiņa dibens, bet spaiņa korpuss savilkts ar koka stīpu. Koksnei samirkstot un nedaudz uzbriestot, šāda veida spaiņus droši varēja izmantot visdažādāko šķidrumu nešanai un glabāšanai. Muzeja krājumā esošais spainis tika lietots Jasmuižas pagastā Andra Zīmeļa mājsaimniecībā vēl ilgi pēc tā izgatavošanas 20. gs. sākumā, nomainot savelkošās koka stīpas un pasaini (rokturi) pret metāla drāti.
Logu dekoratīvie rotājumi. 20. gs. pirmā puse.
Grodņas reliģijas vēstures muzejs
Muzeja kolekcija „Koks“ sāka veidoties 1974. gadā un tajā ir vairāk nekā 650 priekšmetu. Tajā ietilpst skulptūras no 16.-20. gadsimta (katoļu svētie, eņģeli, krusti), katoļu un pareizticīgo dievnamu interjera dekoratīvie kokgriezumi, nelielas figūriņas (dzīvnieki, mītiski un pasaku tēli), etnogrāfiskie un mājsaimniecības priekšmeti (Lieldienu kuliču koka formas, trauki, karotes, lādes, vērpjamie ratiņi, mēbeles u.c.), kam ir ne tikai utilitāra, bet arī rituāla nozīme un kas atspoguļo baltkrievu gadskārtu un ģimenes rituālus. Kolekcijā ietilpst arī Austrumu reliģiju skulptūras. Visvērtīgākie muzeja priekšmeti no šīs kolekcijas ir apaļskulptūras. Apaļskulptūras ir neatņemams katoļu baznīcas mākslinieciskā dekorējums atribūts, Baltkrievijā tās parasti tika veidotas no koka. Koks nav īpaši ilgmūžīgs materiāls, līdz ar to ikviens priekšmets, ko nav ietekmējis laiks, karš un uguns un kas ir saglabājies līdz mūsdienām, ir liela Baltkrievijas mākslas vērtība, atdarināšanas vērts paraugs mūsdienu meistariem.
Svētais Kazimirs. Baltkrievija. 1630. gadi. Koktēlniecība
Svētais ir attēlots pilnā augumā, vaļīgā kažokā un sermuļādas apmetnī. Ap kaklu ir masīva ķēde ar ovālu medaljonu. Uz galvas – kronis. Agrīnā baroka stils atspoguļojas figūras silueta līganajās līnijās, statiskajā pozā un reālistiskajā sejas izteiksmē ar individualizētām iezīmēm. Harmonija un ritms atspoguļojas smalki drapētajās apģērba krokās, apmetņa pusapaļajās kontūrās, ķēdē un apkaklē. Priekšmets nāk no Grodņas rajona Kvasovkas ciema baznīcas, kas zināma jau no 1626. gada. Stilistiskās iezīmes, topogrāfiskā izcelsme un svētā kulta attīstība ļauj to datēt ar 17. gadsimta 30. gadiem. Svētais Kazimirs (1458 – 1484) – Lietuvas Dižkunigaitijas debesu aizbildnis, Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Kazimira IV Jagelloņa dēls. Viņš nomira Grodņā, tika apbedīts Viļņas katedrālē. Prinča kults sāka attīstīties uzreiz pēc viņa nāves, bet īpaši strauji pēc kanonizācijas 1602. gadā. Bieži vien Svētā Kazimira attēli baznīcās atradās līdzās ar Svētā Staņislava attēliem, kurš tika uzskatīts par Polijas Karalistes svēto aizbildni.
Skulptūra. Eņģelis ar tauri. Baltkrievija. 18. gadsimts. Koks. Levkas, poliments, kokgriezums, apzeltījums, polihromais krāsojums.
Eņģelis attēlots pilnā augumā, garā kaftānā. Labā kāja viegli ieliekta celī un nedaudz pavirzīta uz priekšu. Kreisajā rokā taure, aiz muguras – izplesti spārni ar reljefi iezīmētām spalvām. Vēlme nodot kustību, līdzsvars apvienojumā ar zināmu dekorativitāti, vienkāršā cilvēka tipāžs, ķermeņa anatomijas formāla pārnešana ir raksturīgās 17. gadsimta “tautas” baroka, kam atbilst arī šī skulptūra, iezīmes. Eņģeļi ar taurēm atspoguļoja priekšstatu par mūzikas dievišķo izcelsmi un tās galveno uzdevumu – Radītāja slavināšanu
Krucifikss. Baltkrievija. 16. gadsimts. Koks. Kokgrebums, polihroms krāsojums.
Krucifikss ir agrākais plastiskās mākslas attēlojums kristīgās baznīcas interjerā. Viduslaiku dievnamos tas parasti atradās augšpusē presbiterija priekšpusē vai pie galvenā altāra, kā arī pie ieejas. Grodņas muzeja krājumā ilgu laiku glabājās koka polihroms krucifikss, kas tika datēts ar 19. gs. Gatavojot jaunu muzeja ekspozīciju, kurā bija paredzēts eksponēt arī šo skulptūru, bija nepieciešams precizēt tās izgatavošanas laiku. Izpētes rezultātā tika konstatēts, ka tā var būt izgatavota arī agrāk. Pēc palīdzības muzejs vērsās pie Marijas Matuškaites (Kauņa, Lietuva), kas daudzus gadus ir pētījusi Lietuvas Dižkunigaitijas bijušo zemju koka skulptūras. Pētniece pievērsa uzmanību gurnauta stilam, kas cieši pieguļ Krustus ķermenim. Tā drapējums ar vienmērīgi salocītām taisnām krokām sānos ir galvenā raksturīgā iezīme, kas ļauj pieminekli attiecināt uz 16. gs. Tikai renesanses laikmeta tēlniecības un glezniecības darbos var atrast taisnas vai gandrīz taisnas gurnauta krokas, kas veido paralēlas grupas, diezgan cieši aptverot ķermeni. Tās ir daudz īsākas par mīkstajām gotikas krokām un nepaceļas kā gotikas krokas tā sauktajā „lauztajā stilā“. Rezultātā pētniece nonāca pie secinājuma, ka skulptūru vietējās tradīcijas veidojis talantīgs meistars, kurš nekopēja slavenu tēlnieku darbus, bet izmantoja vietējo tipu.
Panevēžas novadpētniecības muzejs
Pirmās lietuviski sarakstītās Lietuvas vēstures autors Simons Daukants rakstījis, ka senāk visa zeme izskatījās kā nebeidzams mežs. Koki un koksne tika izmantota gan kā izejmateriāls, gan kā celtniecības pamatmateriāls: līdz 20. gs. vidum tradicionālajā Lietuvas ciematā visas ēkas bija būvētas no koka; vairums darbarīku, interjera detaļu, mēbeļu, trauku, galda piederumu bija no koka; pat mājsaimniecības priekšmeti, tādi kā kurpes, ķemmes, koferi, grozi u.c. tika darināti no koka. Ar koku strādāja dažādi amatnieki: galdnieki, ratnieki, vērpjamo ratiņu meistari, tupeļu meistari, krucifiksu darinātāji, mucinieki, mēbeļu meistari un citi. Amatnieki izmantoja visu koku pilnībā saviem darbinājumiem – koksni, mizu, saknes. Tradicionālie mūzikas instrumenti, bērnu rotaļlietas un Meteņu svētku maskas tika darinātas no koka. Kokam tika piešķirta arī sakrāli mītiska nozīme: kapsētās, pie ciematiem, ceļiem vai apstrādātiem laukiem tika izvietoti koka sakrālie mazās arhitektūras pieminekļi – krusti, jumtiņstabi, ceļmalas kapelas; nelielas kapelas, kas būvētas, lai atzīmētu īpašus notikumus; dzīvības koka simbols tika iegrebts sieviešu darba rīkos, zīmēts uz mēbelēm, lādēm, pat ieausts, uzšūts, uztamborēts uz tradicionālajām tekstilijām. Līdz ar to koks ir neatņemama Lietuvas ikdienas un sakrālās dzīves sastāvdaļa, kas cilvēku pavadīja no dzimšanas līdz nāvei – no šūpuļa līdz kapam. Panevēžas muzejā ir daudz tradicionālo koka izstrādājumu, senākais no tiem datējams ar 18. gs. beigām. Tradicionālie koka izstrādājumi tiek dalīti: 1. ēku konstruktīvās daļas, dekoratīvie elementi; 2. mazās arhitektūras pieminekļi: krucifiksi, jumtiņstabi, ceļmalas kapelas, kapelas; 3. sakrālā koka skulptūra; 4. mājsaimniecības priekšmeti; 5. amatnieku darba rīki; 6. dažādu nozaru darbarīki; 7. mūzikas instrumenti.
Vinca Svirska krusti (19. gs. beigas) muzeja ekspozīcijā “Krustu darināšanas tradīcijas Panevēžas reģionā”. Foto: G. Lukoševičs, 2005.
Lietuvā cilvēki, kas darināja koka krustus, jumtiņstabus, ceļmalas kapelas, svēto koka skulptūras tika dēvēti par krustu meistariem – kryždirbiai vai dievdirbiai – un šī tradicionālā māksla par krustu darināšanu (kryždirbyste). Lietuvas krustu darināšanas tradīciju unikalitātes un vērtības dēļ 2001. gadā tā tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Vincs Svirskis (1835-1916) bija ievērojams 19. gs. otrās puses 20. gs. sākuma Panevēžas reģiona krustu meistars. Lai gan cara laikos V. Svirskis bija beidzis vien draudzes pamatskolu, viņš uzmeistaroja vairāk nekā 200 ozolkoka tautas baroka stila krustus un stabus ar krustiem, kas rotāja Rietumu Aukštaitijas zemnieku ciemus un tika izvietoti kapsētās. Viņa krusti ir unikāli ar to, ka tajos attēlotie svētie ir augstcilnī izgrebti no cieta ozola. Skulptūras ir izgrebtas ne tikai uz krusta (Krustā sistais), bet arī uz krusta vertikāles no vairākām pusēm – ir krusti ar skulptūrām divās, trīs vai pat visās četrās pusēs. Skulptūru augstums krusta vertikālē ir ap 1 metru. V. Svinska augstciļņa skulptūru stils atgādina barokālās baznīcas skulptūras: tām ir plastiskas, noapaļotas un maigas formas. Pati krusta forma arī bieži vien saistās ar baroka stila baznīcu arhitektūru: jumti, torņi, viļņotas līnijas. Par mākslinieka augsto meistarību liecina fakts, ka viņa darbi tapuši ar primitīviem darba rīkiem: cirvi, kaltu, nazi. Panevēžas muzejā glabājas trīs V. Svirska darināti krusti no 19. gs. beigām un viens stabs ar krustu, kas muzejā ir ienākuši no Ramigalas un Krekenavas apkaimes.
Aukštaitijas reģiona četru stīgu kokle (kanklės), kas izmantota sutartīņu atskaņošanai. Grebts koks, metāls. 20. gs. sākums. Foto: T. Stasevičs
Līdzīgi kā citām tautām, arī lietuviešu tradicionālie tautas instrumenti ir darināti no koka. Tie ir pūšamie instrumenti: Pāna flauta, taure, rags, stabule, svilpe; sitamie mūzikas instrumenti: bungas, tabalai, skrabalai, tarkšķi; stīgu instrumenti – kokles. Panevēžas reģions ietilpst etnomuzikālajā areālā, kur izplatītas lietuviešu sutartīnes: tās ir arhaiskas daudzbalsīgas tautasdziesmas, ko izpilda tikai sievietes. Sutartīnes bija arī instrumentālas: tās pamatā izpildīja vīrieši ar Pāna stabulēm, koka taurēm, ragiem un koklēm. 2010. gadā arī lietuviešu sutartīnes tika iekļautas UNESCO Reprezentatīvajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Vairumu koka mūzikas instrumentu izmantoja gani. Izņēmums bija kokles. Tās uzskatīja par meditatīviem dvēseles instrumentiem. Kokles ir sens baltiskas izcelsmes stīgu instruments, pazīstams arī Baltijas somiem (kaneles, kanteles) un Ziemeļrietumu Krievijas zemēs (gusles). Tas ir meditatīvs, ceremoniāls instruments: tika uzskatīts, ka, skanot koklei, varēja izārstēt slimības, novērst nelaimes un sazināties ar mirušo pasauli. Kokles korpuss tika darināts no oša, kļavas, ozola, melnalkšņa, bet deka – no egles. Pēc instrumenta formas izšķirami trīs lietuviešu kokles veidi. Senākais – izgrebtas laivas vai šķirsta formas ar 4-5 stīgām. Ar šādām koklēm vīrieši spēlēja divkāršās vai četrkāršās sutartīnes. Panevēžas muzejā glabājas unikāli mājās darināti koka instrumenti: bungas, kas savilktas ar dzīvnieku kauliem, koka taure, kas sastopama tikai šajā reģionā, un sutartīņu spēlēšanai paredzētas 4-stīgu kokles.
Sprēslīcas. Koks, grebums. 19. gs. vidus un beigas. Foto: G. Kartanas
Līdz 19. gs. visi senie zemnieku darbarīki bija no koka. Pat smagajiem zemes darbiem paredzētajos darbarīkos metāls tika maz izmantots: bija koka arkli, lāpstas un dakšas. Sieviešu darbarīki, kas izmantotie iekštelpu darbos, tika darināti ar mīlestību un pasniegti kā dāvana, tāpēc tie tika rotāti ar kokgriezumiem. Sievietēm visbiežāk dāvināti tika vērpšanai paredzētie rīki – sprēslīcas, vārpstas, aušanas rīki – šaudīklas, veļas mazgāšanas un gludināšanas rīki – ruļļi u.tml. Panevēžas muzejā glabājas vērtīga 19. gs. vidus – 19. gs. beigu bagātīgi dekorētu sprēslīcu kolekcija. Ar sprēslīcām sievietes vērpa pavedienus pirms vērpjamā ratiņa ienākšanas sadzīvē. Panevēžas apkaimē līdz 20. gs. sākumam sprēslīcas parasti ir lanceolātas vītola lapas vai saīsināta konusa formas. Platākā sprēslīcas daļa bija ornamentēta ar segmentētiem apļiem, dēvētiem par “saulītēm” un augu motīviem starp tām: ziediem, augu zariem u.tml. Augšējā daļā attēloti putni, reliģiski simboli. Šādi ornamenti saistīti ar dzīvības koka simboliku. Kad parādījās vērpjamie ratiņi, sprēslīcas piestiprināja pie tiem un tās joprojām bija bagātīgi dekorētas ar grebtiem saulīšu ornamentiem. Ornamentētajos sieviešu koka darbarīkos bieži tika iegrebts arī izgatavošanas gads vai dāvanu saņēmušās meitenes vārds. Sieviešu koka darbarīki atspoguļo vīrieša vai puiša, kurš izgatavojis šo darbarīku, mīlestību, viņa meistarību, skaistuma, simetrijas un harmonijas izjūtu. Šie ir vērtīgi un mākslinieciski augstvērtīgi etnogrāfijas kolekcijas priekšmeti.
Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.
Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” / Museum 2020
Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).
Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR
Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.
Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.
https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be
Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/
Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs http://www.paneveziomuziejus.lt/