Tieslietu ministrija un Valsts valodas centrs regulāri saskaras ar iedzīvotāju un valsts institūciju jautājumiem par Latgalē sastopamo vietvārdu precizēšanu atbilstoši to patiesajai formai. Uzsveram, ka Latgales vietvārdi to latgaliskajā formā palīdz saglabāt latgaliešu rakstu valodu un iedzīvotāju latgalisko (latvisko) identitāti. Valsts prezidents Egils Levits ir uzsvēris tieši mūsu paaudzes atbildību latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un mazo kultūrtelpu saglabāšanā, darot visu iespējamo, lai tās būtu pieejamas arī nākamajām paaudzēm.[1]
To paredz gan Valsts valodas likums, kura 3. panta ceturtā daļa uzliek valstij pienākumu nodrošināt latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, gan Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumi Nr. 50 “Vietvārdu informācijas noteikumi” (turpmāk – vietvārdu informācijas noteikumi), kas tieši reglamentē oficiālo un neoficiālo vietvārdu, kā arī oficiālo paralēlnosaukumu veidošanas, piešķiršanas, apstiprināšanas, uzkrāšanas, publiskošanas, izmantošanas, saglabāšanas un aizsardzības kārtību.
Vietvārdu informācijas noteikumi paredz šādus atšķirīgus vietvārdu statusus:
“4.1. oficiāls vietvārds – ģeogrāfiskā objekta nosaukums, kas tam piešķirts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
4.2. oficiāls vietvārda paralēlnosaukums – praksē lietots cits vietvārds, kas piešķirts ģeogrāfiskajam objektam normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kuru var lietot kopā ar oficiālo vietvārdu (turpmāk – oficiāls paralēlnosaukums);
4.3. neoficiāls vietvārds – ģeogrāfiskā objekta nosaukums, kas neatbilst šo noteikumu 4.1. un 4.2. apakšpunktam, tai skaitā vietvārda reģionālās un lokālās formas.”.
Vietvārdu izvēles pamatprincipi ir šādi:
“5. Par oficiāliem vietvārdiem un oficiāliem paralēlnosaukumiem izvēlas tādus ģeogrāfisko objektu nosaukumus, kas:
5.1. iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību;
5.2. atbilst latviešu valodas un Latvijas vēstures tradīcijām;
5.3. atbilst labiem tikumiem.
6. Veidojot oficiālos vietvārdus un oficiālos paralēlnosaukumus, saglabā attiecīgajam kultūrvēsturiskajam novadam raksturīgās vietējās vietvārdu formas, ja:
6.1. šādas formas ir reāli sastopamas;
6.2. tās nav pretrunā ar mūsdienu latviešu valodas normām un šo noteikumu prasībām.”.
Attiecībā uz oficiālo vietvārdu izvēli noteikumi paredz:
“37. Piešķirot oficiālos vietvārdus un oficiālos paralēlnosaukumus, mainot vietvārdu statusu vai precizējot to rakstības formu, vietvārdu piešķīrējinstitūcijas:
37.2. priekšroku dod:
37.2.1. latviskas vai lībiskas cilmes vietvārdam;
37.2.2. vietvārdam, kurš nerada pārpratumus attiecīgā ģeogrāfiskā objekta viennozīmīgā identificēšanā;
37.2.3. attiecīgā kultūrvēsturiskā novada tradīcijām atbilstošam vietvārdam;
37.2.4. objekta senākajam nosaukumam, ko vēl zina un lieto vietējie iedzīvotāji, ja tas atbilst šo noteikumu 37.2.2. apakšpunktā minētajām prasībām;
37.2.5. vietvārdam, kas iespējami precīzi raksturo attiecīgā ģeogrāfiskā objekta īpatnības vai tā atrašanās vietu;
37.2.6. labskanīgam vietvārdam.”.
Vietvārdus ģeogrāfiskajiem objektiem atbilstoši kompetencei piešķir un apstiprina šādas institūcijas: pašvaldības – ciemiem un viensētām, pilsētu un ciemu daļām, dīķiem, mākslīgajām ūdenskrātuvēm, mazajām hidroelektrostacijām, parkiem, kapsētām, nekustamajiem īpašumiem, adresācijas objektiem, pārējiem cilvēka radītiem mūsdienu vai vēsturiski pastāvējušiem ģeogrāfiskajiem objektiem, tai skaitā vietējas nozīmes dabas, vēstures un kultūras pieminekļiem, kā arī vēsturiski apdzīvotām teritorijām; republikas pilsētu (turpmāk – valstspilsētu) pašvaldības vai plānošanas reģioni – pieturvietām; Kultūras ministrija – valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem; Satiksmes ministrija – publiskā transporta objektiem (galvenie, reģionālie un vietējie autoceļi, lidostas, lidlauki, ostas un bākas) un jūras navigācijai būtiskiem dabas objektiem; Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija – derīgo izrakteņu ieguves karjeriem; Zemkopības ministrija – mežniecībām; Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra – pārējiem dabas objektiem.
Vietvārdu informācijas noteikumi regulē arī publiskās informācijas izvietošanu sabiedrībai pieejamās vietās, proti:
“68. Ja objektam ir oficiālais vietvārds un oficiālais paralēlnosaukums, sabiedrības informēšanai paredzētajā atklātajā informācijā, kartēs un ģeotelpiskajos pamatdatos norādāmi abi nosaukumi atbilstoši normatīvajiem aktiem, kā arī šo noteikumu 47. punktā minētajiem katalogiem un vārdnīcām.
68.1 Ja sabiedrības informēšanai paredzētajā atklātajā informācijā līdzās oficiālajam vietvārdam lieto arī oficiālo paralēlnosaukumu, oficiālajam vietvārdam ierāda galveno vietu, un formas ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par oficiālo paralēlnosaukumu.”.
Tātad ieteicams oficiālo vietvārdu un oficiālo paralēlnosaukumu vai tā vietējo atbilsmi publiskās informācijas tekstos vienmēr lietot kopā, attiecīgā grafiskā noformējumā, nepieļaujot vienas formas dominēšanu pār otru, bet gan nodrošinot to ekvivalenci jeb līdzvērtīgumu. Piemēram, līdzās oficiālajam vietvārdam – ezera nosaukumam Ungurs – vienmēr lietojams tā oficiālais paralēlnosaukums Rustēgs (Pārgaujas novadā), līdzās oficiālajam vietvārdam Ķiruma ezers – oficiālais paralēlnosaukums Kreņa ezers (Burtnieku novadā), līdzās oficiālajam vietvārdam Kovšu ezers – oficiālais paralēlnosaukums Rēzeknes ezers (Rēzeknē).
Saskaņā ar šīm vietvārdu informācijas noteikumu normām Valsts valodas centrs konsekventi iesaka vietvārdu piešķīrējinstitūcijām (lielākoties pilsētu un novadu pašvaldībām, kuru kompetencē ietilpst oficiālo vietvārdu piešķiršana dažādiem objektiem) izvēlēties Latgales kultūrvēsturiskajam novadam raksturīgās vietvārdu formas. Tā nekustamo īpašumu nosaukumu jeb mājvārdu izvēlē personām un pašvaldībām parasti tiek ieteikts priekšroku dot vietējām formām, piemēram: Jaunī Bārzi, Meža Greivas, Gruovamola (Viļakas novadā) vai Apeiņu pūreņš, Treikaļi, Prīžu Kolns, Pūra Bārzi, Valna Kolns, Besakūki / Cereņu sāta (Rēzeknes novadā). Tikai tādā gadījumā, ja īpašnieks kategoriski iebilst pret attiecīgā vietvārda latgalisko formu, ir iespēja izvēlēties tam atbilstošo latviešu literārās valodas ekvivalentu (piemēram, Ceriņi vai Ceriņu mājas).
Minētais attiecas arī uz adresācijas objektu nosaukumu rakstību visā Latvijā, proti, praksē sastopamas daudzas adreses, kuru rakstība neatbilst latviešu valodas pareizrakstības normām. Valsts valodas centrs vairākkārt ir ierosinājis attiecīgajām pašvaldībām pieņemt lēmumus par šā adrešu rakstības formas precizēšanu, īpaši norādot Latgalei raksturīgās vietvārdu formas. Piemēram, mājvārda (atšķirībā no ielas vai ceļa nosaukuma) un adreses elementa “Liepu aleja” rakstība precizējama formā “Līpu Aleja” vai “Liepu Aleja”. Dažas Latgales pašvaldības izvēlējās pirmo ieteikto formu, bet citas – latviešu literārās valodas formu, diemžēl bez pienācīga pamatojuma.
Vēl viena iespēja stiprināt latgalisko identitāti ar Latgales vietvārdu palīdzību ir priekšlikumu sniegšana par nepieciešamajiem precizējumiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātajā likumprojektā “Grozījumi Civillikuma pielikumos” (saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu), kurš izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē š.g. 27. augustā. Tā kā Civillikuma pielikumos “Publisko ezeru un upju saraksts” un “Ezeru saraksts, kuros zvejas tiesības pieder valstij” iekļauti vairāki simti ezeru nosaukumu, ir īpaši svarīgi nodrošināt to atbilstību vietējām lietojuma tradīcijām. Valsts valodas centrs ir sniedzis šā likumprojekta saskaņošanā iesaistītajām institūcijām vairākus atzinumus par Latgales ezeru nosaukumu ieteicamajām formām, tomēr ne visas pašvaldības ir gatavas tos atbalstīt, vai nu aizbildinoties ar pārāk lielu vēsturisko uzslāņojumu, vai arī nesaskatot iespēju pilnībā atjaunot senas vietvārdu formas, vienlaikus saglabājot objekta nosaukumu atpazīstamību mūsdienu sabiedrībā. Šādam uzskatam gan nav iespējams piekrist, balstoties uz Valsts prezidenta E. Levita atziņu, ka “latviskums nav standartizēti vienveidīgs un plakans, bet krietni dziļāks, daudzveidīgāks un dzīvāks”[2].
Atšķirīga situācija ir makrotoponīmu jeb apdzīvotu vietu nosaukumu jomā. Gan novadu pilsētām, gan ciemiem pašlaik ir iespēja lietot arī sava nosaukuma vietējo formu, tostarp publiskā informācijā. Attiecībā uz nosaukumu latgalisko formu pareizrakstību saistoši ir Valsts valodas centra tīmekļa vietnē pieejamie Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu rakstu valodas apakškomisijas pieņemtie lēmumi “Par Latgales administratīvo iedalījumu un iedzīvotāju nosaukumiem” un “Par Latvijas pilsētu un to iedzīvotāju nosaukumiem”[3]. Tātad pēc pašvaldības iniciatīvas, respektējot iedzīvotāju vairākuma viedokli, ir pieļaujams līdztekus norādēm “Balvi”, “Līvāni”, Krāslava”, “Daugavpils” lietot arī norādes “Bolvi”, “Leivuons”, “Kruoslova”, “Daugovpiļs” u. tml., līdzīgi kā to savā administratīvajā teritorijā praktizē Kārsavas jeb Kuorsovas novada pašvaldība. Jāuzsver, ka šīs oficiālo vietvārdu vietējās formas nav uzskatāmas par oficiāliem paralēlnosaukumiem, un to lietojumam publiskajā informācijā jāatbilst ģeotelpiskajos pamatdatos sniegtajai informācijai par attiecīgo objektu.
Izņēmumu no izklāstītā principa veido tie Latgales vietvārdi un arī latgaliskie personvārdi, kuru rakstībā latgaliešu rakstu valodā lieto patskani “y” (piemēram, Styuraiņi, Svātyune, Kyuki, Yudris, Vylcāns). Šādu īpašvārdu rakstībā latviešu literārajā valodā veidojas tā saucamās hibrīdformas, jo mūsdienu latviešu valodas alfabētā nav attiecīgā burta un to parasti aizstāj ar “i”, tomēr nav šaubu par to, ka arī formas Stiuraiņi, Svātiune, Kiuki, Iudris, Vilcāns ir pilnībā atpazīstamas un diezgan tuvas to izrunai latgaliešu rakstu valodā. Savukārt sieviešu dzimtes I deklinācijas lietvārdu vienskaitļa ģenitīva un daudzskaitļa nominatīva galotni -ys (kā vietvārdos Žogotys, Odotys vai Vuškys) arī latgaliešu rakstu valodā ieteikts aizstāt ar galotni -as.
Iepriekšminētais neliedz, veidojot objekta nosaukumu latgaliešu rakstu valodā, lietot patskani “y”, kur tas atbilst šā latviešu valodas paveida pareizrakstības normām.
Papildus atgādinām vispārīgo principu: “Latgales vietvārdos arī oficiālā lietojumā vārda celmu (priedēkli, sakni, piedēkli) atstāt nemainītu, pielāgojot latviešu literārās valodas sistēmai vien vārda galotni, t. i., saglabāt toponīmu iespējami tuvu tautas vietējai izrunai, kā tas tiek darīts, piemēram, ar vietvārdiem Rancāni, Meikšāni (ne Rencēni, Mīkšēni), Strodi (ne Stradi), Aišpūri (ne Aizpurvji).”[4]
Vietvārdu informācijas noteikumu 43.3. apakšpunkts paredz, ka oficiālais paralēlnosaukums (praksē lietots cits vietvārds, kas piešķirts ģeogrāfiskajam objektam normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kuru var lietot kopā ar oficiālo vietvārdu) pieļaujams, ja tā ir oficiālā vietvārda vietējā, attiecīgajam kultūrvēsturiskajam novadam raksturīgā forma. Šo noteikumu 67.8. apakšpunkts paredz, ka oficiālos vietvārdus un oficiālos paralēlnosaukumus atbilstoši attiecīgo jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem lieto ceļa zīmēs.
Savukārt, ja norāde ar informāciju par administratīvās teritorijas nosaukumu vietējā latviešu valodas formā tomēr nav uzskatāma par ceļa zīmi ceļu satiksmes noteikumu izpratnē, ir iespējams alternatīvs risinājums – veidot to kā informācijas objektu, kuru izvieto gar ceļiem. Tādā gadījumā procesu reglamentē Ministru kabineta 2005. gada 7. jūnija noteikumi Nr. 402 “Noteikumi par reklāmas objektu vai informācijas objektu izvietošanu gar ceļiem, kā arī kārtību, kādā saskaņojama reklāmas objektu vai informācijas objektu izvietošana”, kuru 7. punkts paredz izvietot informācijas objektus pie valsts galvenajiem autoceļiem un citiem autoceļiem, bet 20. punkts nosaka šo objektu izvietošanas saskaņošanas kārtību.
Tātad latgaliskās identitātes saglabāšana ar Latgales vietvārdu palīdzību ir vistiešāk atkarīga no vietējo iedzīvotāju un pašvaldību iniciatīvas, sniedzot un izvērtējot priekšlikumus par oficiālo vietvārdu un oficiālo paralēlnosaukumu piešķiršanu savā īpašumā, valdījumā vai turējumā esošiem ģeogrāfiskajiem objektiem. Valsts valodas centrs arī turpmāk sniegs nepieciešamo atbalstu vietvārdu piešķīrējinstitūcijām, lai nodrošinātu latviskās kultūrvides daudzveidības saglabāšanu un latviskās identitātes stiprināšanu.
Praktiski rosinājumu par vietvārda maiņu vai tā formas precizēšanu var veikt šādi: Kā to paredz vietvārdu informācijas noteikumu 8. punkts, priekšlikumus par oficiālo vietvārdu un oficiālo paralēlnosaukumu piešķiršanu, vietvārdu statusa maiņu un rakstības formas precizēšanu dabas objektiem privātpersonas vai privātpersonu grupas iesniedz izvērtēšanai attiecīgajā pašvaldībā. Pašvaldība pieņem lēmumu par priekšlikuma tālāku virzību vai noraidīšanu, sniedzot pamatotu atbildi privātpersonai. Ja pašvaldība pieņem lēmumu par priekšlikuma tālāku virzību, tā saskaņā ar noteikumu 16.1 punktu iesniedz Valsts valodas centrā atzinuma saņemšanai lēmuma projektu par oficiālā vietvārda vai oficiālā paralēlnosaukuma piešķiršanu, vietvārda statusa maiņu vai rakstības formas precizēšanu. Ja jautājums skar šķietami pareiza vietvārda nomaiņu, tā formas precizēšanu vai oficiāla paralēlnosaukuma piešķiršanu, vēlams, lai projektā būtu atrodami kādi lingvistiski vai vēsturiski argumenti, kas ļautu pamatot šādu priekšlikumu. Valsts valodas centrs 10 darbdienu laikā sniedz pašvaldībai kā vietvārdu piešķīrējinstitūcijai saistošu atzinumu, kurā lēmuma projektu saskaņo vai nesaskaņo, norādot attiecīgu pamatojumu. Pozitīva atzinuma (saskaņojuma) gadījumā pašvaldība kārtējā sēdē pieņem lēmumu par oficiālā vietvārda vai oficiālā paralēlnosaukuma piešķiršanu, vietvārda statusa maiņu vai rakstības formas precizēšanu.
Jautājumu vai neskaidrību gadījumā aicinām vērsties Valsts valodas centrā, rakstot e-pastu uz info@vvc.gov.lv vai zvanot pa tālruni +371 67 331 814.
[1] Valsts prezidenta 2020. gada 24. septembra paziņojums Nr. 16 “Par Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu” (Latvijas Vēstnesis, Nr. 186, 25.09.2020. https://likumi.lv/ta/id/317584).
[2] Turpat.
[3] www.vvc.gov.lv/index.php?route=product/category&path=193_198
[4] Ministru Padomes Vietvārdu komisijas Latgales apakškomisijas (vad. Dr. habil. philol. Antons Breidaks) 1993. gada 29. marta lēmums par Latgales vietvārdu rakstību latviešu literārajā valodā.
Ministru prezidenta biedrs,
tieslietu ministrs
Jānis Bordāns