Aust saule. Tās stari izgaismo nelielu māju Latgalē, Aišpuros, ko par savu sauc Monika un Jānis Skadiņi un viņu divi bērni. Jaunākā, Janīna, vēl ir pavisam maza, kamēr vecākā Viļa jau pusaudzes gados, dzimusi Pēterburgā, kur ģimene dzīvoja līdz 1917. gadam.
Pēterburgā dzīve bija laba – Jānis strādāja monētu kaltuvē, bija ticis līdz priekšstrādnieka amatam, Monika bija prasmīga šuvēja ar labu gaumi, viņai netrūka tērpu pasūtītāju. Pēterburgas dzīvoklis bija plašs, tiem laikiem pietiekami labi iekārtots – netrūka ne gāzes apgaismojuma, ne siltuma, ne pārtikas. Arī radi bija turpat. Svešumā latgaļi turējās kopā. Brālēnam piederēja vairāku stāvu īres nami Pēterburgas centrā, kurus viņš bija ieguvis pateicoties savam uzņēmēja talantam.
Meita Rita Bobkova savā apcerējumā atceras mammas stāstu par to, kā viņas brālēni Donāts un Jāzeps 10 gadu vecumā bija aizbraukuši ciemos pie Pēterburgas bagātajiem radiem, kur tante, lai palutinātu savus radiņus, cēla galdā pankūkas ar kaviāru, lašus, ceptu gaļu, banānus un ananāsus, bet puikas vienā balsī bļāvuši: “Dūd’ kū lobuoku!”, un sāka ēst tikai tad, kad galdā parādījās miltaini vārīti kartupeļi ar sviestu. Dzimtā šis teiciens pārdzīvojis gan Donātu, gan Jāzepu, un vēl arvien miltaini, smaržīgi vārīti kartupeļi tiek jokojot pasniegti kā tas labākais ēdiens.
Tad sākās jukas – 1917. gada revolūcija. Jānis un Monika ar mazo meitu bēga no mežonīgo vandāļu bariem, kuriem bija sveša jebkāda ideoloģija un morāle, bet vienīgais dzinulis bija atņemt, laupīt, nogalināt, izpostīt, pieķēzīt, apgānīt.
Bagātie radi pazuda vēstures tumsā, bet Jānis un Monika ar meitu atgriezās dzimtajā zemē, kur:
Uz Latgales mīlīgiem kalniem
Trīs Kristus puķes zied,
Tur, ceļiniek, no manis
Labvakaru aiznesiet.
Tur zilā cerību puķe
Un sarkans ciešanu zieds,
Un pazemība baltā
Pie zemes galvu liec.
(K. Skalbe)
Sarkans ciešanu zieds… Ar to dzimtene sagaidīja bēgļus no Pēterburgas, kuri no savas laicīgās pārticības bija spējuši atvest tikai pašu nepieciešamāko, tai skaitā tiem laikiem lepno “Singer” šujmašīnu, kas vēlāk izrādījās par ģimenes dzīvības glābēju.
Kā viņus sagaidīja tuvinieki? Vai ar līdzjūtības apliecinājumiem, sapratni? Nē, ar naidu, neuzticību, skaudīgu atriebību, nenovīdību, jo nu viņiem būs mazāk zemes, būs jādalās brālim ar brāli.
No Pēterburgā iekrātās naudas tika uzcelta dzīvojamā māja un saimniecības ēkas, no kurām nekas vairs nav palicis pāri, tikai līkais āra bērzs, kas savos nokareno zaru galos šūpo gan zīlītes, gan reizēm aizgājēju dvēselītes, ja tām kādreiz lemts apciemot savas mājas.
Janīna piedzima 1928. gada 30. augustā, tur, mājā pie līkā bērza, kur saule caur šauro lodziņu ielūkojās tieši viņas debeszilajās acīs, kur mīlīgi pakalni mijās ar leknām pļavām un maziem ezeriņiem. Vēlāk viņa ar sajūsmu atcerējās, kas tā bija par vizināšanos ar ragaviņām no kalniņa! Kas par skaistām ziemām bija toreiz! Cik brīnišķīgs skats pavērās no Sauleskalna – dzidri zilas ezeru acis, meži, lauki un pakalni! Pat septiņus ezerus varēja saskaitīt, stāvot kalna virsotnē, bet skaistākais no tiem bija Sivers ar saviem noslēpumainajiem līcīšiem, mežiem apaugušajām saliņām un Dubnas upes izteku. Vai, vērojot gleznaino ainavu, Janīna nojauta, ka līdz ar upes guldzošajiem ūdeņiem kā balta miglas stīga arī viņas liktenis aizvīsies līdz skaistajai Vecvārkavai ar tās gleznainajiem Dubnas līčiem un jauko ieleju?
Ritas mātes liktenis bija nežēlīgs; ģimene strādāja pāri saviem spēkiem, bet liesā, smilšainā zeme nevarēja sagādāt iztikšanu. Vecākā māsa izgāja pie vīra un aizgāja dzīvot uz Auleju. Tēvs Jānis pieteicās plostniekos, māte Monika šuva tērpus apkārtējām zemnieku sievām. Likās – izkulsies, iztiks. Latgalietis ir sīksts. Vecākā meita pie vīra, par vienu muti mazāk, bet liktenis neskopojās ar pārbaudījumiem – Jānis, plostus pa Daugavu dzenot, nelaimīgi iekrita ledainajā ūdenī un atgriezās pie ģimenes smagi slims. Viņš neizdzīvoja. Palika tikai māte un mazā Janīna, neviena, kas palīdz. Tads Monika salūza, aizgāja debesīs pie sava Jāņa. Arī māsa svešu varu izraisītā kara laikā aizgāja pie saviem vecākiem uz mūžīgajām mājām.
Janīna palika tikai ar savu sargeņģeli, dzīvojot pie radiem, kalpoja par vēdera tiesu, par smagu darbu saņemdama rājienus, nievas un ņirgāšanos. “Pie galda, liekēdi!” viņi teica pusaudzei, kura bija strādājusi augu dienu bez atpūtas. Taču viņa nesalūza, mācījās, centās, bija teicamniece gan skolā, gan vēlāk skolotāju institūtā Daugavpilī. Viņu mācībās atbalstīja brālēns Jānis, kura sirds nebija tik cieta kā citiem.
Uzticēdamies saviem spēkiem, Ritas māte gāja nolikto mūža ceļu, ticēdama Dievam, ticēdama sev, arvien gatava palīdzēt kādam grūtā dienā, jo zināja pati no savas pieredzes, ka cilvēkam, vienalga lielam vai mazam, vajag kādu, kam uzticēties, uz ko paļauties. Tas nekas, ka tagad gadu nasta saliekusi plecus un laupījusi kādreizējo žirgtumu, ļoti daudzi vēl arvien viņu ieraugot teic “mana skolotāja”, daudzu sirdīs viņa paliks tā skolotāja, kuru atceras ar mīļumu un aizkustinājuma asarām acīs.
Janīnas meita gremdējas arī atmiņās par to, kā abas laboja skolēnu burtnīcas. Lampas gaismā bija tik jauki sēdēt mammai klēpī un skatīties, kā viņa ar sarkanu tinti zīmē skolēnu burtnīcu baltajās maliņās tādus skaistus ķeksīšus un strīpiņas. Ja kādā burtnīcā sarkano rakstu bija mazāk, meita kategoriski pieprasīja, lai liek tos sarkanos ķeksīšus, bakstīja ar pirkstiņu un teica: “Te, te!” Māte gan neklausīja, tik pasmējās. Bet uz galda kūpēja petrolejas lampa, kas istabas kaktos lika kustēties tumšām ēnām, pa grīdas dēļu šķirbām vilka aukstums, jo māja, kur dzīvoja jauno skolotāju ģimene, bija ar traktoru atvilkta un pamesta bez pamatiem. Nebija arī malkas, ar ko kurināt. Meita atzīst, ka dusmojusies uz mammas skolēniem – viņi atņēma to laiku, ko viņa gribēja tikai sev, jo negribēja ne ar vienu dalīt savu mammu.
Tagad abām pieder viss pasaules laiks, kas nav ne ar ko jādala, katru vakaru mamma cītīgi sabučo un pateicas, bet meitai Ritai vislielākā dāvana ir tā, ka māte vēl arvien ir ar viņu.
Rita Bobkova noslēdz savu apcerējumu ar spēcīgu un iedvesmojošu frāzi:
“Mēs neskaitām gadus, to skaitam nav nozīmes mūsu dzīvē. Vislielākā vērtība ir mūsu kopējam laikam.”
Informāciju sagatavoja
Rita Bobkova