“…jo lelais tīsnesis kod navīn nuoks
Un vysus cylvākus iztīsuot suoks,
Tys napraseis, cik daudz tu žāloji sevi,
Bet cik daudz mīlesteibys ūtram devi”
/Dzierksteņa/
16. martā apritētu 115 gadi, kopš dzimusi Latgales dzejniece Dzierksteņa, kuras radošā un darbīgā mūža lielākā daļa saistīta ar Preiļu novada Sīļukalna pagasta Upenieku ciemu. Dzierksteņu kaimiņi un apkārtējie pazina arī kā Genovefu Upenieci (dz. Stafecka). Šūpulis dzejniecei kārts Viļānu pagasta Trūpu sādžā.
Genovefa piedzima kā jaunākais bērns astoņu bērnu ģimenē. Lai gan pēckara gadi bija ārkārtīgi grūti, tomēr vecāki neliedza arī jaunākajam bērnam izglītības iespējas. Jau pamatskolas gados radās pirmie dzejoļi, kurus publicēja žurnāli “Sauleite” un “Daile”, tajos pausti mīlestības apliecinājumi skaistajai Latgales dabai un visvarenajam Dievam. Pēc Rēzeknes Valsts skolotāju institūta absolvēšanas sekoja darbs dažādās Latvijas vietās: Viļānos, Jaunaglonā, Rīgā, Rēzeknes apriņķī. Viņa aktīvi darbojās Latvijas katoļu jaunatnes biedrībā, līdz 1936. gadā jaunā skolotāja ieradās Vidsmuižas pagasta Grozu-Bernānu 1. pakāpes pamatskolā un tajā pašā gadā apprecējās ar visā apkārtnē pazīstamo galdnieku Jāni Upenieku. Ticībā un mīlestībā dzima seši bērni, tomēr jaunās ģimenes laime beidzās 1945. gadā, kad par darbošanos kara gados Vidsmuižas pagasta valdē tika apcietināts un uz 10 gadiem notiesāts viņas vīrs. Vecākajai meitiņai bija septiņi gadi, jaunākajai - trīs mēneši. Arī pati dzejniece okupācijas varai bija neērta viņas pārliecības dēļ - viņa nespēja slavēt padomju varu un arī nespēja mācīt bērniem, ka Dieva nav. Sekoja pusgadsimts bez publicēšanās iespējām. Taču arī šajā laikā tapa dzejas rindas. “..muna dzeive ir bejuse suopu pylna. Ja es kū raksteju, tys beja tik taids suopu saucīņš pēc spāka veļdzes dvēselei. Šymā dzeivis pūsmā vysvaira raksteju sovim bārnim par atmiņu un muoceibu nikod nasaļimt zam smoguos dzeivis nostas.” 2002. gada 17. martā Dzierksteņa aizgāja mūžībā.
Kā literārais mantojums palikusi Sīļukalna pamatskolas skolotājas Annas Sondores grāmata “Mūsu Dzērksteņa” (1999), Preiļu dzejnieku kopas dzejas krājumā “Avota ūdens malks” (1992) publicētie dzejoļi un V. Valeiņa “Latgales lirikas vēsture” (1998), kur ierādīta vieta arī Dzierksteņai.
Pieminot Dzierksteņu, skaistā, saulainā 16. marta dienā Opolūs kapos, kur apbedīta dzejniece, notika prāvesta A. Kursīša aizlūgums par viņas dvēseli un kopā pulcējās piederīgie – meita Bernadeta, kura tagad dzīvo Rožupē, mazmeitas, mazmazbērni un mazmazmazbērni, dzejnieces kaimiņi un dzejas cienītāji. Turpinājums sekoja Sīļukalna bibliotēkā, kur atcerējāmies Dzierksteņas dzīves gājumu, lasījām skaistākās dzejas rindas un dalījāmies atmiņās. Muzicēja “Draugu Trio” Zintas Bruzgules vadībā, skanēja arī dziesma “Līpu zīdiešona” ar Dzierksteņas tekstu un Aijas Inčas mūziku. Pasākums izskanēja kā cieņas un mīlestības apliecinājums darbīgai un nesalaužamai sievietei, kura dzīvi aizvadīja, nedzenoties pēc izdevīgiem darbiem un lieliem nopelniem. Dzīvot ticībā Dievam, mīlestībā audzināt bērnus un kopt savu zemi – tās taču ir tik saprotamas vēlmes ikvienam no mums!
Informāciju sagatavoja
Sīļukalna bibliotēkas vadītāja
Maruta Beča
Foto - Sandra Lazdāne
Rakstā izmantoti Sīļukalna bibliotēkas novadpētniecības materiāli.