1896. gada 27. jūnijā Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas godā tika konsekrēta (iesvētīta) Preiļu Romas katoļu baznīca. Lai arī šī notikuma 123. gadskārta nav tā tipiskākā jubileja, kurās atzīmējam un pieminam svarīgus notikumus, kāds specifisks jaunieguvums un Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma priekšmets motivē šo praksi pārskatīt, it īpaši, ja tā ir baznīcas ēkas arhitekta Nikolaja Visocka 1880. gadā veidotā altāra skice.
Kokā un akmenī – Romas katoļu baznīcas vēsture
Romas katoļu draudzei un baznīcas vēsturei Preiļos ir senas saknes, kas ir attīstījušās līdz ar visas pasaules notikumiem, tai skaitā, 16.gs. Vācijā aizsākušos Reformācijas kustību un Martina Lutera mācības izplatīšanos katoļticīgajās Eiropas zemēs. Pēc tai laikos eksistējošas prakses, kurā muižnieka konfesija noteica arī tā zemnieku reliģisko pārliecību, grāfu Borhu muižu zemnieku vidū bija izplatīta luterticība. Līdz 1676. gadā katoļticībā pārgājušais Jans Dominiks Borhs uzcēla pirmo koka baznīcu Preiļos. Par šīs baznīcas vēsturi sīkāk itin nekas nav zināms, bet jau 1771. gadā grāfs Jozefs Heinrihs Borhs, Marijas Bezvainīgās ieņemšanas godam ceļ jaunu koka baznīcas ēku tai pat vietā, kur atrodas mūsdienu mūra baznīca Preiļu centrā. Šī baznīca ārēji bija ļoti vienkārša, vien apšūta ar nekrāsotiem koka dēļiem.
Pavērsiena punkts mūsdienu mūra baznīcas vēsturē bija 1873. gada 27. martā prāvesta Jāzepa Jerocka sasauktā pagasta sanāksme, kurā starp citiem aktuālajiem jautājumiem tika nolemts iepazīstināt sanāksmes dalībniekus ar prāvesta lēmumu – remontēt esošo koka baznīcu. Pagasta sanāksmē, izvērtējot J.Jerocka piedāvājumu, lemj par jaunas baznīcas mūra ēkas celtniecības uzsākšanu. Drīz pēc tam metropolīts Fialkovskis, vēršoties Iekšlietu ministrijā ar lūgumu atbalstīt pagasta sanāksmes lēmumu, saņem atteikumu, to pamatojot ar nepieciešamo līdzekļu un materiālu trūkumu. Jaunās baznīcas mūra ēkas celtniecība tiek atlikta līdz 1875. gada 18. augustam, pēc tam, kad ir savākti celtniecībai nepieciešamie līdzekļi un materiāli (200 asis akmeņu, 350 000 ķieģeļu, 1300 mucu kaļķu un skaidrā naudā 3000 rubļi) un Vitebskas guberņas gubernators izdod atļauju mūra baznīcas celtniecības darbu uzsākšanai.
Pēc sākotnējā ēkas arhitekta Nikolaja Visocka izstrādātā projekta, baznīca bija paredzēta 700 cilvēkiem, taču, mainoties draudzes priesteriem un iepriekš neplānotiem apstākļiem, jaunās mūra ēkas projekts tiek realizēts atšķirīgs no sākotnēji plānotā, proti J.Jerocka vietā nākušais prāvests Staņislavs Žabo liek izgatavot jaunu baznīcas plānu, paplašinot tās ietilpību līdz 1200 cilvēkiem. Tāpat tiek pieņemts lēmums ēkas pamatdaļu būvēt no akmeņiem, nevis ķieģeļiem, kas samazinātu celtniecības izmaksas. Jaunais plāns tiek apstiprināts vien 1880. gada janvārī, laikā, kad vecā koka baznīca ir nojaukta un jau divi gadi atrodas celtniecības procesā, kamēr draudze savos dievkalpojumos pulcējas Preiļu muižas kapelā.
Rezultātā, 1886. gadā tika uzcelta viena no lielākajām un skaistākajām celtnēm Preiļos, kas pēc N.Visocka projekta tika būvēta kā bazilikas tipa ēka ar romānikas, gotikas un vēlīnā baroka stilam raksturīgo kompozīciju un dekoratīvo formu paņēmienu pielietojumu. Lai arī nedaudz zemāka, salīdzinājumā ar sākotnējo projektu, baznīca ir 33,35 m augsta, 46,86 m gara un 24,30 m plata, trīs jomu celtne ar vienu lielo torni, diviem mazākiem tornīšiem un pusapaļu apsīdu – speciālu telpu, kur ir izvietots centrālais altāris. 1896. gada 27. jūnijā, Moģiļevas arhibīskaps A.F.Simons konsekrē jaunuzcelto baznīcu debesīs uzņemtās Jaunavas Marijas godam, altārī ievietojot svēto mocekļu Alberta, Germāna un Teofīla relikvijas. Mūsdienās apkārt baznīcai ir izbūvēts mūra žogs, ieejas vārti, bet dārza abos stūros atrodas kapelas, kuras palikušas no vecās koka baznīcas laikiem.
N.Visocka altāra skice
Centrālā altāra projekta, tāpat kā arī visas baznīcas ēkas, autors bija Krievijas impērijas civilās būvniecības arhitekts Nikolajs Visockis (1831-1907). Pēc celtniecības tehnikuma pabeigšanas 1852. gadā tiek nozīmēts par arhitekta palīgu Vitebskas guberņas ceļu un celtniecības komisijā, bet jau 1855. gadā kļūst par tās galveno arhitektu. 1865. gadā tiek norīkots mācību komandējumā uz Rietumiem – Prūsiju (Vāciju), Beļģiju, Franciju un Austriju ar mērķi pētīt tādu, ar dzelzceļa infrastruktūru saistītu objektu uzbūvi kā darbnīcas, apkures sistēmas un civilā/kravu transporta novietnes. Vēlākajā laikā kā Krievijas Impērijas tehniskās biedrības biedrs, apmāca jaunos inženierus un arhitektus. Projektējis daudzus dzelzceļa infrastruktūras objektus un sabiedriskās ēkas Vitebskas guberņas pilsētās – Nevelē, Vitebskā arī Daugavpilī.
Jebkura dievnama sakrālais centrs ir tā centrālais altāris, kas vienlaicīgi simbolizē Jēzus Pēdējā vakarēdiena galdu, upuraltāri un Augšāmcelšanās kapu. Atbilstoši altāru iekārtošanas praksei arī Preiļu baznīcas altāra apakšējo daļu ievada 3 pakāpieni, simbolizējot pacelšanos un pietuvošanos debesīm. Savukārt altāra augšējo daļu veido baznīcas patrona svētbilde, Preiļu baznīcas gadījumā, ir Vissvētākā Jaunava Marija.
Atbilstoši mensas jeb altāra galda uzbūvei, N.Visocka skicē, tā sastāv no 3 līmeņiem, zemākais no kuriem ir veltīts altāra iedobumā veidotajam – tabernakulam, speciālam skapītim, kurā glabājas Vissvētākais sakraments. Vidējo līmeni veido vieta svēto relikviju novietošanai, kas ir obligāta altāra sastāvdaļa, lai tas būtu piemērots reliģisko ceremoniju notikšanai. Savukārt augšējo līmeni veido krusts – nomocītā Pestītāja figūra. Pats altāris ir izvietots speciālā baznīcas lokveida padziļinājumā – apsidā, kas nodala altāra daļu – prezbiteriju, no pārējās telpas ar nelielu žodziņu, kurā ļauts ienākt vien svētās ceremonijas dalībniekiem.
Pārbūvētāji un to pārmaiņas
Precīzi nav zināms vai altāris pilnā mērā tika realizēts pēc N.Visocka izgatavotās un piedāvātās skices – nav saglabājušās vizuālas liecības par centrālā altāra izskatu pēc mūra baznīcas uzcelšanas un iesvētīšanas 1886. gadā. Turklāt katrs baznīcas prāvests savas kalpošanas laikā Preiļu Romas katoļu draudzē ir veicis lielākus vai mazākus uzlabojumus – pārbūvējot vai pilnveidojot to vai citu baznīcas daļu. Pirmās saglabājušās vizuālās liecības par baznīcas centrālā altāra izskatu ir rodamas Preiļu fotogrāfa Nadela izgatavotajā fotogrāfijā, kurā ir iemūžināts prāvests Pēteris Apšenieks (1930-1936), iespējams Vasarsvētku
dievkalpojumam izpušķotā altāra priekšā. Tieši P.Apšenieka laikā baznīcā notika lielākie pārbūves darbi – tika pārbūvēti griesti, paplašinātas kora telpas un pārveidoti visi trīs baznīcas altāri. Griestus sākotnējais izliekumus kļuva lēzenāks, zaudējot romantisko koka arku efektu, kas baznīcas griestus vizuāli darīja augstākus. Sānu altāri tika samainīti vietām, bet centrālo vietu aiz altāra ieņēma trīs gleznas, no kurām centrālā bija Kristus Karaļa glezna.
Nadela veidotajā fotogrāfijā centrālais altāris iemūžināts laikposmā no 1930.-1934.gadam, kad jau bija veikti pirmie nozīmīgie altāra daļas pārveidojumi, piemēram, izmainīti baznīcas griesti un altāris pārbīdīts dziļāk apsīdā, kamdēļ tas vairs nebija apkārt ejams, bet vēl nebija pabeigta dekoratīvo margu – balustrādes daļas izbūve altārgleznas priekšā. Turpmākajos gados tika iekārtota un uzlabota baznīcas apkārtnes elementi – uzstādīti jauni baznīcas vārti, ierīkoti torņu zvani, nomainītas ērģeles un sienu gleznojumi, kamēr pēc N.Visocka skices veidotais un P.Apšenieka pārveidotais centrālais altāris, gandrīz jau 100 gadu garumā ir nemainīgi skaists, ticīgo prātus vēršot pretī Visuaugstākajam.
Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs