Starpkaru periodā Rīgā kūsāja brīvās Latvijas kultūras dzīve – izstādes, koncerti, izrādes, balles un saviesīgā dzīve. Līdzīgi kā mūsdienās uz galvaspilsētu no visiem valsts reģioniem saplūda talantīgi cilvēki, veidojot kultūras eliti. Viena no viņiem bija Riebiņos dzimusī dziedātāja Helēna Erss-Kozlovska, dēvēta par Latgales lakstīgalu un pirmo latgalieti, kas ieguvusi augstāko muzikālo izglītību. Helēna, nokļuvusi galvaspilsētā, neaizmirsa savas latgaliskās saknes, gluži pretēji – viņa izmantoja savu talantu, lai popularizētu latgalisko kultūras mantojumu, dziedot tautasdziesmas gan Latvijas, gan ārvalstu publikai, rīkojot latgaliešu kultūras pasākumus Rīgā, ar koncertprogrammām apceļojot visu Latviju, īpašu uzmanību veltīdama skolu jaunatnei.
Ar žurnālistes Antas Rugātes starpniecību Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā nonācis Helēnas Erss-Kozlovskas mazdēla Jāņa Lībieša dāvinājums – vairāki priekšmeti, kas saistīti ar Helēnas radošo darbību un vienlaikus izgaismo tā laika Latvijas kultūras eliti. Tās ir apsveikuma telegrammas dziedātājai viņas skatuves jubilejā 1940. gada 24. aprīlī, nošu klade ar dziesmu pierakstiem, koncertu programmas un fotoportrets.
Ceļš uz mūziku
Helēna Kozlovska dzimusi 1895. gada 5. oktobrī Riebiņos muižas pārvaldnieka Pāvila un kalpotājas Karlīnes Kozlovsku ģimenē, skolas gaitas uzsāka Preiļos, bet drīz vien kopā ar ģimeni pārcēlās ar Rēzekni.
Pati māksliniece par savu bērnību jubilejas intervijā “Viss mūžs viena dziesma”, kas publicēta žurnālā “Atpūta” 1940. gada 19. aprīlī, dzejniekam Aleksandram Čakam stāsta diezgan skopi: “Par savu bērnību man nav ko stāstīt – es neatceros nekā ļauna, nekā jocīga. Man prātā un dvēselē no mana mūža pašas tālākās tālienes, kad es vēl biju maza, maza meitene, tikai dziesma un atkal dziesma”. Kuplā Kozlovsku ģimene ir atrodama 1897. gada Viskrievijas tautas skaitīšanas lapās – vecāki, Helēna, māsas un brālis. Jaunākā māsa Veronika, kas vēlāk kļuva par aktrisi un arī piedalījās Helēnas koncertturnejās, vēl nebija piedzimusi. Uz šo laiku viņas tēvs gan nav muižas pārvaldnieks, bet vienkāršs strādnieks, savukārt māte – šuvēja, un kopā ar viņiem dzīvo arī mātes māte. No mātes un vecmāmiņām Helēna arī gūst mīlestību uz tautasdziesmām un tautas mutvārdu daiļradi.
Latgales meitenes ceļš uz profesionālu mūzikas karjeru nebija vienkāršs, taču noteikts – jau 10 gadu vecumā viņa dziedāja Rēzeknes baznīcas korī, piedalījās teātra izrādēs, līdz Helēnas talantu ievēroja un novērtēja tolaik Krievijas impērijā slavenais diriģents V. Zavadskis un uzaicināja dziedāt savā korī. Mūziku viņa mācījās Rīgā pie prof. Pāvula Jurjāna un Gižicka mūzikas skolā, pēc tam Pēterburgā. Tam visam pa vidu – pirmā pasaules kara notikumi, revolūcija, Neatkarības karš, mīlestība un laulības ar rakstnieku Ādolfu Ersu. 1919. gadā Ersu ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un 1920. gadā Helēna iestājās Latvijas konservatorijā, ko beidza 1925. gadā. Pēc tam izglītību papildināja Itālijā, Milānā.
Tautasdziesmai veltīts mūžs
Lai gan pēc konservatorijas beigšanas Helēna Erss-Kozlovska uzsāka dziedāt Latvijas Nacionālajā operā, tomēr visai drīz šo darbu pameta. Izveidojusi savu trupu, viņa uzsāka aktīvu
koncertdarbību, popularizējot latviešu, bet jo īpaši latgaliešu tautasdziesmas gan Latvijā, gan ārzemēs – viņas balss skanēja Itālijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā.
Nozīmīgs viņas darbības aspekts bija koncertēšana Latvijas skolās, šie pasākumi tika rīkoti sadarbībā ar Izglītības ministriju un grūti būs atrast skolu, kuru viņa nebūtu apmeklējusi ar savu programmu.
Tā kā Ersu pāris daudz ceļoja un Helēna uzstājās arī ārvalstīs, no turienes viņa pārveda citu tautu skaistākās dziesmas, ko iekļāva savos koncertos. Taču gan tā laika mūzikas apskatnieki, gan pati Helēna novēroja, ka Latvijas publika visatzinīgāk vērtēja tieši latviešu melodijas. Par devumu tautas dziesmu popularizēšanā 1938. gadā viņa saņēma Atzinības krustu.
Helēna kopā ar dzīvesbiedru nodarbojās arī ar tautasdziesmu vākšanu – viņi ir pierakstījusi tekstus un melodijas daudzām latgaliešu tautasdziesmām, kurām apdari vēlāk rakstījuši Andrejs Jurjāns, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Jēkabs Graubiņš u.c. Pazīstamākās no tām – “Aiz azara augsti kolni”, “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”, “Treis jaunys muosys” u.c.
Preiļu muzejam dāvātajā nošu kladē ir vairāku tautasdziesmu nošu pieraksts, četrām no tām – “Vedit mani, kur vediti”, “Aiz ezera balti bērzi”, “Teku, teku”, “Smiklis man” – Helēna sevi norādījusi, acīmredzot, kā mūzikas pierakstītāju. Tāpat šeit atrodams arī Jāņa Zālīša dziesma ar Kārļa Skalbes vārdiem “Rīts”.
Mākslinieces skaistā jubileja
Pirmais patstāvīgais Helēnas Erss-Kozlovskas koncerts notika Rēzeknē 1915. gadā. Šajā laikā viņa piedalījās arī citos koncertos Vidzemē, kas rīkoti strēlniekiem, bēgļiem un skolām. Tādēļ šis gads tiek uzskatīts par viņas skatuves darba māksliniecisko sākumu.
Svinot skatuves gaitu uzsākšanas 25 gadu jubileju, 1940. gada 24. aprīlī Latgales lakstīgala Latvijas konservatorijā sarīkoja plašu tautasdziesmām veltītu koncertu. Tajā piedalījās operdziedātājs Maris Vētra, klavieru pavadījumu izpildīja Lūcija Garūta, ar ko kopā Helēna bija beigusi konservatoriju, un koris “Dziesmotā Senatne” diriģenta Artura Salaka vadībā. Klātienē koncertu apmeklēja un mākslinieci ar ziediem, dzejas un prozas
rindām, telegrammās atsūtītiem apsveikumiem godināja plaša publika – valsts, pašvaldību un kultūras iestāžu
vadītāji, mākslinieki, sabiedriskie darbinieki un daudzi citi jubilāres daiļrades cienītāji.
Ersu ģimenes paziņu un draugu lokā bija gan mūziķi, gan literāti un preses cilvēki. Jau pirmā pasaules kara laikā, kad 1916. gadā Helēna kopā ar Ādolfu dzīvoja Valkā, pie viņiem viesojās Antons Austriņš, Lizete Skalbe, Edvarts Virza, Kārlis Skalbe u.c. radošas personības. No vienas šādas viesošanās saglabājušās Edvarta Virzas atmiņas par Helēnu: “Te viņš [Ā. Erss, aut. piez.] dzīvoja kopā ar kādu jaunu dāmu, apbrīnojami garām melnām matu pīnēm, kas viņai sniedzās līdz papēžiem. Tā bija viņa līgava Helēne jeb Kolibris, kā viņu iesauca Antons Austriņš. Latgaliete būdama viņa mums dziedāja latgaliešu dziesmas un visiem patikās viņas draiskulīgums, pilns dabas dīvaina svaiguma.”
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam ir nodotas 30 apsveikuma telegrammas latviešu, latgaliešu un arī lietuviešu valodās, kas atspoguļo to sabiedrības loku, ar ko bija saistīta Helēnas Erss-Kozlovskas radošā dzīve. Jubilejā māksliniecei sveicienus telegrammās sūtīja tādi tā laika dižgari kā Jānis
Jaunsudrabiņš un Poruks, komponists Pāvuls Jurjāns, latgaliešu izglītības un sabiedriskā darbiniece Valērija Seile un daudzi citi.
Laba vēlējumi jubilejā saņemti arī no Ruķeļu saimes. Kāpēc starp tā laika “kultūras spīdekļu” apsveikumiem ir telegramma arī no plašāk nezināma Ruķeļu saimnieka? Patiesībā starp muzejam nodotajām lietām atrodama vēl viena liecība, kas saista Ersus ar Ruķeļu saimi – tā ir nošu lapa ar saimniekam Jānim veltītas dziesmas pierakstu, kam vārdu autors ir Ā. Erss, bet mūzikas – J. Zālītis: “Saimnieks Jānis priecīgs sejā iet pa druvām jubilejā…”
Kā izrādās, draudzīgas attiecības ar Ruķeļu saimniekiem Pavlovičiem Ersiem izveidojās vēl pirmā pasaules kara laikā, kad viņi dzīvoja Valkā. To savā apcerējumā, kas veltīts Ā. Ersa jubilejai, piemin Edvarts Virza. Ersu pāris, gan Helēna, gan Ādolfs, lai arī lieli mākslas cilvēki, acīmredzot, nekad nezaudēja saikni ar vienkāršo tautu un jo īpaši – zemniecību, kuras pieredzē un dzīves gudrībā viņi smēlās iedvesmu savam darbam – vai tā būtu folkloras vākšana, vai muzicēšana, vai literatūra.
1940. gados Ersu ģimeni skāra padomju represijas – vīrs Ādolfs 1944. gadā tika arestēts un 1945. gada 29. septembrī mira Rīgas Centrālcietumā. Helēna Erss-Kozlovska pēc kara strādāja Latvijas PSR Valsts filharmonijā un par dziedāšanas pulciņa vadītāju. Latgales lakstīgala mūžībā aizgāja 1949. gada 23. oktobrī un atdusas Rīgā, Sarkandaugavas kapos.
Informāciju sagatavoja:
Ilona Vilcāne,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
speciāliste vēstures jautājumos