Dižciltība
Osvalds Zvejsalnieks
(1944. gada 21. marts –
2022. gada 7. novembris)
Septītajā novembrī no mums aizgāja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Osvalds Zvejsalnieks. Aizgāja uz ilgu dzīvošanu Latvijas vēsturē. Ne tikai kā gleznotājs, bet vērienīgu un paliekošu darbu veicējs kultūras laukā, izglītībā, latviskās identitātes stiprināšanā, nacionālās atmodas veicināšanā un, galvenais, Latgales līdzvērtības celšanā citiem novadiem.
Kad atceros savu jaunu dienu Rēzekni, es redzu to kā kultūras un mākslas dzīves tuksnesi. Bet šodien tā pārliecinoši staro kā viens no redzamākajiem kultūras centriem Latvijā. Un tas lielā mērā ir Osvalda mūža veikums. Sāp drauga un līdzgaitnieka zaudējums, bet mierina apziņa par mantojumu, ko viņš atstāja nākamībai. Šinī pūrā ir Mākslas akadēmijas filiāle Rēzeknē, Mākslas vidusskola, Rēzeknes mākslas nams, atjaunotais Latgales Māras piemineklis, klāt citiem monumentiem, kuru tapšanā viņš bija rosinātājs un vicinātājs. Starp tiem – piemineklis Francim Trasūnam, Nikodemam Rancānam, Lietuvas karalim Mindaugam Mortai, viņa sievai no Magdalānu pilskalna Aglonā. Mākslas dienu un plenēru tradīciju iedzīvināšana Latgales pilsētās Krāslavā, Preiļos un citur, atdzimušo Latgales keramiķu rosības jaunie ceļi un vēl un vēl.
Mūs vienoja filma “Cilvēka bērns”, kurā Osvaldu izvēlējos kā mākslinieku. Tas bija neaizmirstamais 1991. gads. Visgarākais manā un laikabiedru mūžā, jo bija bagāts ar vēstures kolīzijām un liktenīgiem pavērsieniem. Ar vislielāko darbu slodzi arī Osvaldam: pedagoga pienākumos, sabiedriski politiskajās aktivitātes, Latgales Māras atjaunošanas mokās. Pārfrazējot teicienu “Deviņi amati, desmitais bads”, es zoboju viņu, teikdams: “deviņi amati, desmitais – Filma.” Jo tik tiešām šie skaitļi atbilda īstenībai. Kinomākslā Osvaldam nebija pieredzes. Toties bija un pieņēmās spēkā daudz kas vairāk. Un, proti, viņš ir senās latgaļu cilts gara mantinieks, bez bravūras un skaļuma, kāds tajos gados sāka vairoties. Un bez kompleksiem, kādi ēda trūcīgās Latgales censoņus, kad tie izgāja tautā. Vēsture ir gana parūpējusies, lai par latgaliešiem radītu aplamas leģendas, bet lielākais posts no tām ir viņu pašu vaimanāšana par tautu bārenīti, par trešo zvaigzni Latgalīti, kur trūkums, atpalicība un bagāto novadu pāri darījumi. Un bija pat tā, ka slavenai mūsu novadniecei jau gatavā filma “Cilvēka bērns” nebija pieņemama tikai tāpēc, ka esam pārāk idealizējuši Latgali. Bet ko darīt, ja tā mēs to izjutām un centāmies atvērt visai Latvijai? Un tāda bija mūsu vienošanās, kad sākām darbu. Vienošanās par Latgali kā Latvijas garaspēka avotu, par lielo un seno cilti, kas devusi mūsu valstij vārdu, valodu un sarkanbaltsarkano karogu.
“Latgale bija pratusi savu garu pievienot katoļu baznīcai un tieši ar to guvusi savu īpašo raksturu, dzīvesveidu un savu pašizpausmi gan sadzīves kultūrā, gan mākslā. Tas jāņem vērā, kad kāds gribēs izteikt savu novadu mākslā,” – tā filmas pirmizrādes dienā Rēzeknē Zvejsalnieks skaidroja skatītājiem mūsu filmas panākumus.
Kopš bērnu dienām viņš bija apzinājies savu dižciltību, un tāpēc mūsu ilgās draudzības laikā ne reizi netiku dzirdējis bravūrīgo: “Vot, mēs latgalīši! Mēs jums parodeisim!!” Osvalds par šo urrāpatriotismu tikai smaidīja. Kāpēc tik histēriski jābļaustās, kad Latgales dižciltība pland mūsu valsts sarkanbaltsarkanajā karogā un skan mūsu valodā!? Viņš to dzirdēja, redzēja un juta savā sirdī kā miera un spēka apziņu.
Bet zaudējums sāp. Runā, ka nav neaizvietojamu cilvēku. Taisnība. Bet, ja cilvēks ir mākslinieks ar savu spilgto rokrakstu, ja ir izcila, neordināra personība? Ja ir bijis dižu darbu Rosinātājs un Darītājs? Neaizvietosiet tādu, jo viņš kā garīgā dominante sliesies pāri laikabiedru mūžiem. Tā mums tas rādās, dārgais Osvald, un cienījamie palicēji šai zemītē! To iedrošinos teikt Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā.
LZA goda loceklis, kinorežisors Jānis Streičs
2022. gada 8. novembrī
/Pārpublicēts no Latvijas Zinātņu akadēmijas mājaslapas/