No 13.-31.janvārim Aizkalnes sabiedriskajā centrā skatāma Ilzes Grigules radošo darbu izstāde. Par savu vaļasprieku Ilze pastāstīja tā:
“Esmu dzimusi, augusi un mācījusies Preiļos. Bērnībā bieži dzīvoju laukos pie vecvecākiem. Vecmāmiņa bija čakla rokdarbniece –adīja, tamborēja un izšuva. Sēdēju blakus muti pavērusi. Līdz beidzot vecmāmiņa man rokās ielika tamboradatu un dzijas kamolu. Nu “āķis bija lūpā”! Skolas gados rokdarbi bija populāri, jo tā varēja tikt pie neparastākas “ štātes”. Veikalu piedāvājums bija vienveidīgs un nabadzīgs. Tā arī augstskolā izvēlējos mājturības un bioloģijas specialitātes. Rokdarbus iemīlēju uz visu mūžu. Ejot laikam, parādījās arvien daudzveidīgāki materiāli, dažādi jauni rokdarbu veidi, un internets atvēra savas ideju dzīles. Izmēģināt gribējās visu- pērļošanu, vilnas velšanu, tapošanu un rotu darināšanu. Bet tomēr vismīļākā man palika adīšana un tamborēšana. Dažreiz darbiņu noskatu no citām rokdarbniecēm, bet biežāk to “izštukoju” pati. Tēli un idejas atnāk pašas un, radot darbiņu, nezinu, kam tieši to daru. Prieku, gandarījumu sagādā pats process. Tā ir sava veida meditācija un joga! Un beigās atrodas arī rokdarba saņēmējs. Visbiežāk savus rokdarbus dāvinu draugiem, radiem. Tādējādi nekad neuztraucos par dāvanu iegādi svētkos! Esmu ievērojusi, ka iedvesma atnāk pie manis tad, kad mājās viss ir kārtībā, sirds ir mierīga. Tad, darinot darbiņu, tajā aiziet labas domas un pozitīva enerģija. Bet, ja ir bēdas, kreņķi, stress, tad rokdarbu rokās neņemu, lai negatīvā enerģija tajā netiek. Tad gadās tā, ka pat divus –trīs mēnešus adatas un dzijas atpūšas. Strādāju Riebiņu vidusskolā, mācu bērniem bioloģiju un ķīmiju, tāpēc mans rokdarbu laiks ir skolas brīvlaiku vakari, darba dienas paņem visus spēkus. Ļoti priecājos, ja mani rokdarbi noder un patīk citiem .”
Rita Džeriņa,
Aizkalnes bibliotēkas vadītāja
