Lasītāj, ko Tu zini par muzeju? Domāju, ka daudziem, kuriem šī vieta mazāk zināma un saprotama, tā saistās ar putekļiem un “vecām mantām”. Jā, gadās ka putekļu ir ne mazums, tāpat kā “veco mantu” – taču jautājumos, kas vecāki par vakardienu, cerīgi lūkojamies muzeju virzienā. Tieši tāpēc, muzejs ir ne vien vieta, kur nodoties sentimentālām pārdomām par laika ritumu, bet arī zudušo zināšanu kalve kā arī vieta kur notiek aizraujošs un atklājumiem pilns pētnieciskais darbs – process, kurā muzejnieks, nereti, ir īsts detektīvs un pirmatklājējs.
Autora atkāpe
Iepriekšējos sērijas rakstos lasītais ir kolektīvā darba rezultāts daudzu gadu garumā, apkopojot desmitos mērāmos muzeja un tā draugu pētījumus, ievāktās liecības par ebreju kopienu Latvijā, Latgalē un arī Preiļos. Tāpēc pēc hronoloģiska kopienas vēstures izklāsta, gribētos nedaudz paildzināt kopā būšanas laiku, lasītāju iepazīstinot ar aktuālākajiem notikumiem, nu jau zudušās ebreju kopienas sakarā, kuras nereti paliek “ārpus kadra” muzeja ikdienas darbā. To vēlos darīt iespējami brīvi un atklāti, vēl jo vairāk tāpēc, ka autoram ir bijis tas gods, būt personīgi iesaistītam atsevišķās ebreju kopienas piemiņas saglabāšanā epizodēs.
Preiļi – labās prakses piemērs, ebreju piemiņas saglabāšanā
Lai arī 2014. gadā mira pēdējā ebreju tautības preiliete – Marija Rukmane un Preiļu ebreju kopiena oficiāli beidza pastāvēt, tās kultūrvēsturiskais mantojums tiek glabāts un kopts arī šodien. Lielā mērā tas notiek pateicoties vēl dzīvajiem, Preiļos dzimušajiem ebrejiem, piemēram, Preiļu Goda pilsoņa Dāvida Zilbermana (ASV, Ņujorka) iniciatīvai un finansējumam. Pateicoties viņa darbībai 2004. gada 9. augustā, (dienā, kad 1941. gadā nogalināja pēdējos pilsētas ebrejus) tika atklāts Preiļu Holokausta upuru memoriāls (autors, arhitekts Sergejs Rižs), augusta sākumu iedibinot kā ebreju kopienas piemiņas dienu Preiļos.
Pēc cita, Preiļos dzimušā ebreja Samuela Latvinska (Izraēla) iniciatīvas 2013. un 2014. g. vasarās Preiļu ebreju kapsētā darbojās starptautiskā brīvprātīgo komanda (Vācija, Austrija, Itālija), kas kopā ar Preiļu pilsētas jauniešiem un Vācija biedrības L.O.T. nometnes dalībniekiem Klausa – Petera Reksa vadībā sakopa Preiļu ebreju kapsētas teritoriju – izcirta krūmus, pacēla sagāzušos pieminekļus, fiksēja ierakstus uz kapakmeņiem. Tieši S.Latvinskis iestājās par ebreju glābēju vārdu iemūžināšanu Holokaustu upuru piemiņas memoriālā kompleksa ““Jad Vašem” (“Yad Vashem”, Izraēla) dārzā. “Taisnīgo sienā” starp visiem ebreju glābējiem 2.pasaules karā, ierakstot arī Vladislava Vuškāna (Preiļi) un Antona, Eleonoras un Franča Zagorsku (Riebiņu novads) vārdus. S.Latvinskis un D.Zilbermans ir izveidojuši biedrību “Preiļu memoriāls” ar kuras palīdzību tiek vākti ziedojumi no visas pasaules, ebreju kapsētas labiekārtošanas darbiem.
2015. gada 9. augustā tika atklāts pagaidām vērienīgākais Preiļu ebreju kapsētas objekts – balta piemiņas arka/monuments, veltījums zudušajai ebreju kopienai Preiļos. Monumenta idejas autors ir biedrības “Preiļu memoriāls” biedrs, arhitekts Sergejs Rižs, kurš piemiņas arku realizējis ebreju lūgšanu šalles formā, tās vidū esošajos metāla vārtos iestrādājot septiņžuburu svečturi – menoru, jūdaisma simbolu. Uz arkas metāla vārtiem ierakstīti lūgšanas vārdi “Lai viņu dvēseles tiktu iesietas dzīvības tīstoklī”. Arkas atklāšanā svinīgo lentu pārgrieza Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda un Goda pilsonis Dāvids Zilbermans, pēc tam sekoja vārtu aizslēgšana, simboliski liecinot, ka šeit vairs nav tikai kapsēta, bet arī piemiņas vieta, kurā tiek aicināts ikviens, lai nodotos pārdomām par pagātni un nākotni. Vārtu atslēgta tika nodota glabāšanā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā.
Jaunais sākums
2018. gada 5. augustā notikušais Holokausta upuru atceres pasākums savā ziņā bija īpašs – Dāvidam Zilbermanam ierodoties dēlu – Gabriela un Emīla pavadība, simboliski “stafeti nododot” jaunajai paaudzei. Nākamajā dienā tiekoties ar pašvaldības vadību, iestāžu speciālistiem un aktīvākajiem pilsētas iedzīvotājiem tika pārrunātas tālākās kapsētas attīstības perspektīvas,
D.Zilbermanam izsakot priekšlikumu par nogalināšanas bedru vietas labiekārtošanu, atzīmējot, ka piemiņas arkas atrašanās vieta ir drīzāk simboliska, iezīmējot visa memoriāla teritoriju, kamēr slepkavošanas vieta, pašlaik ir pavisam nekoptā stāvoklī. Pēc laikabiedru liecībām un muzejā pieejamajiem materiāliem, masu kapi, kuros tika aprakti ~800 nogalinātie Preiļu un tās apkārtnes ebreji, atradās Jegorovu ģimenes pļavās blakus ebreju kapsētai. Ar zemes īpašnieka meitas Stepanidas Jegorovas (dzim. 1923. g.) atmiņām par ebreju nogalināšanu 1941. gadā var iepazīties vietnē. Padomju laikos garām kapsētas žogam tika ierīkots ceļš uz blakus esošajām garāžām, bet vēlāk izrakts grāvis notekūdeņu savākšanai. Tāpēc par 1. darba uzdevumu masu apbedījuma labiekārtošanas plānā tika noteikta vēsturisko materiālu un iespējamo liecinieku apzināšana, iespējami precīzas vietas noteikšanai, kurās pēc tam varētu veikt vertikālus kontrolrakumus (jeb šurvēšanas darbus). Informācijas ievākšanas uzdevums tika nodots Preiļu muzeja pārziņā.
Netīkamas pārdomas un vēl netīkamāki atklājumi
Te nu raksta izklāstīts kļūs daudz brīvāks un personiskāks, iekļaujot arī raksta autora novērojumus un pārdomas par redzēto, un uzzināto.
Pirmais informācijas avots masu kapa atrašanai bija muzeja krājuma materiāli, izpētot 2.pasaules kara izskaņā darbojošās “fašistisko noziegumu fiksēšanas komisijas” ziņojumu par ebreju nogalināšanu Preiļos. Šajā dokumentā bija aprakstītas 3 bedru atrašanās vietas, to izmēri un citas komisijas fiksētās liecības par Holokaustu Preiļos. Kopā ar citiem muzeja kolēģiem un novadpētnieci Tatjanu Kolosovu tika organizēta lauka intervija ar 1928. gadā dzimušo Preiļu iedzīvotāju Kārli Aleksandru Pavloviču, kurš būdams mazs zēns, atcerējās 1941. gada vasaras asiņainos notikumus, kā arī nacistu centienus 1944. gadā slēpt noziegumu. Izstaigājot kapsētai pieguļošo teritoriju, K.A.Pavlovičam tika uzdoti konkrēti, uzvedinošie jautājumi, atbildes salīdzinot ar izpētītajiem muzeja materiāliem. Joprojām palika neskaidrs ceļa un notekgrāvja izveides laiks. Parādījās reālas bažas, ka
Padomju laikā masu kapi “pa kluso” varētu būt daļēji iznīcināti, notekgrāvja rakšanas un ceļa ieklāšanas laikā.
No SIA “Preiļu saimnieks” tika pieprasīta kanalizācijas tīkla karte ebreju kapsētas tuvumā, iegūtā atbilde deva mierinājumu – nav ziņu, ka masu kapu tuvumā ir notikuši nozīmīgi rakšanas darbi, kas apdraudētu nogalināšanas bedru saglabāšanos. Pēc laikabiedru atmiņām tika noskaidrots arī notekgrāvja un ceļa izveides laiks, kas noticis 1970-jos gados – esošais grants ceļš līdz garāžām ir ticis veidots kā vienkāršs uzbērums, kas nozīmēja, ka lai arī iespējamo bedru vietas ir zem ceļa seguma un pašlaik nepieejamas, tās joprojām ir neskartas.
Visas jaunatklātās detaļas tika apspriestas ar šurfēšanas idejas autoru, arhitektu un biedrības “Ebreju memoriāls” galveno kontaktpersonu Sergeju Rižu. Domāju, ka kopīgo e-vēstuļu skaits, ir
mērāmos desmitos, gandrīz katrā aprunājot būtiskas un arī ne visai patīkamas Holokausta detaļas – kur atradās šāvēji, kādā attālumā varēja notikt šaušana, cik daudz cilvēku līķu var ietilpt vienā bedrē u.c. Par spīti apspriesto jautājumu emocionālajam smagumam, tās bija nepieciešamās pārdomas sekmīgiem rakšanas darbiem. Rezultātā tika izveidota iespējamā bedru atrašanās vietu karte, kas tika nodota saskaņošanai Preiļu novada būvvaldē.
Atļauja rakšanas darbu sākšanai, kurus izpildīja SIA “Preiļu celtnieks” darbinieki, tika nozīmēta uz novembra pirmo pusi, kad arī pienāca “X stunda” – diena, kad ilgajām pārdomām un apspriedēm bija jārealizējas konkrētos traktora lāpstas rakumos. Personīgi neaizmirstami ir darbu vadītāja Egila Stikāna vārdi, braucot pa ceļam uz memoriāla teritoriju, rakšanas darbus skatīt klātienē: “Atradām…!” Tik īsi, bet tik sasodīti precīzi vārdi… Acumirklī saproti, ka “Holokausts”, “~800 nogalināto” vai “Preiļu ebreju kopiena ir zudusi…” nav vien tukši vārdi vai nodaļas virsraksts vēstures grāmatā, bet gan reāls notikums, reāla vardarbība pret cilvēkiem, kuru dzīvība, gods un cieņa nežēlīgi tika laupīta, bet apgānītās mirstīgās atliekas guļ ceļmalā – nāc un paskaties pats!!! Klātienes novērojumi un pirmās personiski atrastās materiālās liecību – apogļojusies cilvēka riba un pa pusei sadegusi bērna kurpīte vēl vairāk paspilgtināja aprakstītās emocijas, uzjundot tādu emociju gammu, kuru diez vai tagad būtu pieklājīgi aprakstīt…
Izpētes rezultāti un nākotnes plāni
Veicot kontrolrakumus plānotajā masu kapa atrašanās vietā un to tuvumā, tika lokalizēta viena bedre ar biezu pelnu slāni, kas liecināja par noziegumu slēpšanas mēģinājumu 1944. gada vasarā. Domāju, ka atsevišķās bedres, kas radās vairāku ebreju nogalināšanas akciju rezultātā tikai apvienotas, bedres atrokot un līķus pārvietojot uz kopēju sadedzināšanas vietu. Neizpētītā teritorija zem garāžu ceļa kā arī fiksētas pelnu slāņa biezums liedz sniegt pārliecinošu atbildi, ka atrasto sadedzināšanas vietu var uzskatīt par kopējo atdusas vietu visiem ~800 Preiļos nogalinātajiem ebrejiem.
Meklēšanas darbu rezultātā atrastās autentiskas materiālās liecības, kas ir nodotas Preiļu muzeja pārraudzībā (sieviešu, vīriešu, bērnu apavi, 2 sieviešu rokassomiņas, vīrieša vestes fragments, ādas josta, brilles, ugunskura pagale, dzelzs krūze un 1940. gada izlaiduma kapeika) ir unikālas liecības pa Holokaustu un iznīcināto ebreju kopienu visas Latvijas mērogā (nav ziņu arī par līdzīgiem atradumiem Baltijas valstu kontekstā).
Autentiski ebreju kopienas priekšmeti mūsdienās tiek atrasti nejauši, lielākoties atsevišķu depozītu veidā, kurus 1941. gada vasarā, jūtot neizbēgamu beigu tuvošanos, apzināti slēpa Latvijas ebreji. Mūsdienās pārliecinoši pierādīt Latvijas (tostarp atsevišķu Preiļu) muzeja krājumā esošo priekšmetu saistību ar pirmskara Latvijas ebreju likteņgaitām, ir visai problemātiski:
- Laika distances un tēmas intimitātes dēļ, pašreizējie priekšmetu dāvinātāji var nezināt, ka dāvinājums, savulaik ir piederējis un ir ticis atņemts kādai Latvijas ebreju ģimenei;
- Dāvinātāji bieži vien izvēlas noklusēt informāciju, par priekšmeta iespējamo saistību ar ebreju kopienu, tiecoties pasargāt savu un ģimenes locekļu godu, kur bagātīgas un precīzas ziņas par priekšmeta iegūšanas apstākļiem mestu šaubu un aizdomu ēnu pār to tuvinieku iespējamo sadarbību ar nacistiem, un netiešu Holokausta atbalstīšanu;
- Atsevišķos gadījumos, muzejiem piedāvājot iegādāties kādu priekšmetu vai relikviju, tiek pieminēta tās saistība ar atņemtajiem ebreju īpašumiem, pārdevējam tādējādi cenšoties paaugstināt priekšmeta vērtību, tam piešķirot ziņas, kuras ir praktiski neiespējami pārbaudīt;
Bez pienācīgas apkopes un uzglabāšanas apstākļiem no zemes izceltie priekšmeti ir lemti bojāejai, tāpēc sākotnēji tika veikta viegla priekšmetu attīrīšana no dubļiem un pelniem. Pateicoties
aukstajiem ziemas mēnešiem, kas laicīgi nodrošināja nepieciešamos glabāšanas apstākļus, tika rasts projektu finansējums atrasto priekšmetu 1.daļas – 18 ādas apavu (un to daļu) nepieciešamajiem konservācijas un restaurācijas darbiem. Pārējiem priekšmetiem pagaidām tika nodrošināti alternatīvi, taču piemēroti uzglabāšanas apstākļi.
Kopumā Preiļu muzejs piekrīt Dāvida Zilbermana teiktajam 2018. gada augustā viesojoties muzejā, ka Preiļos būtu nepieciešama jauna, pilnvērtīga ekspozīcija veltīta ebreju kopienas vēsturei Preiļos. Jaunajā muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai” ebreju kopienas jautājums tiek atklāts fragmentāri – vien 2.pasaules kara izraisīto notikumu kontekstā, konkrēti – Holokausts Preiļos. Ikdienu muzeja rīcībā esošās ziņas par kopienas dzīvi Preiļos pieaug, bet krājumā nonāk unikāli ebreju kopienas priekšmeti, negaisinot neskaidrības plīvuru par šādas ekspozīcijas iespējamo atrašanās vietu pilsētā, kas ir ļoti būtisks aspekts ekspozīcijas plānošanā un izstrādē. Taču tā vien šķiet, ka tuvojas laiks “izplēstās lappuses” piemiņas sakārtošanai, pāršķirot jaunu lapu cienīgam kopienas Epilogam…
Rakstu sērijas tapšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Lai arī Preiļos vairs nedzīvo ebreju tautības pārstāvji, tirgus bodītēs un veikalos neaicina laipnie veikalnieki, to atstātais kultūrvēsturiskais mantojums joprojām ir daļa no mūsdienu Preiļu pilsētas sejas, atbalsojoties tās ieliņās un tik tipiskajos māju/veikaliņu pagalmos. Arvien vairāk iepazīstot ne tikai Preiļu, bet arī visas Latvijas vēstures “Izplēsto lappusi” – sirsnīgi aicinām ik katru no Jums 11.augusta 14:00 ierasties Preiļu pilsētas Ebreju kapsētā, ar savu klātbūtni godināt vardarbībā zudušo draugu un kaimiņu piemiņu.
Rihards Sisojevs,
Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs