Agrā 1941. gada 22. jūnija rītā sākās otrais cēliens notikumam ko saucam par Otro pasaules karu. Daudziem cilvēkiem šai dienā iesākās Lielais Tēvijas karš, kamēr šī raksta kontekstā – 1941. gada 22. jūnijs bija Latvijas ebreju kopienas beigu sākums… un lai arī mūsdienās ebreju tautas kopiena Latvijā turpina pastāvēt – tā ir jauna nodaļa stāstā, ko saucam par Latviju.
Praktiskie priekšnoteikumi Holokausta idejas rašanai
Vairums vēsturnieku piekrīt, ka ebreju fiziskās iznīcināšanas plāns III Reiha vadības līmenī līdz 1941.gada vasarai nemaz netika apspriest. Pirmais arguments “par” bija straujā un negaidītā uzbrukuma rezultātā ielenktās un sagūstītās Padomju Savienības karaspēka daļas, padodoties veselām brigādēm un divīzijām, gūstekņu skaitu mērojot miljonos. Piemēram, 2015.gadā Vācijas Bundestāgs izmaksāja kompensācijas bijušajiem Padomju karagūstekņiem, oficiālu statusu piešķirot 5,3 miljoniem cilvēku (puse no kuriem gāja bojā Vācijas karagūstekņu nometnēs). Gūstekņu skaits bija tik liels, ka būtiski tika apgrūtināta ātra vācu karaspēka virzība, akūti trūkstot piemērotas infrastruktūras un ieslodzīto apsardzes personāla, tik lielam karagūstekņu skaitam. Daudzviet ieslodzītie tika nometināti zem atklātas debess vai arī dzīvībai absolūti nepiemērotās barakās (īpaši ziemas laikā), kuras tiem pašiem, sākotnēji, arī bija jāuzceļ.
Savukārt otrs arguments “par” ideoloģijas un rases pretinieku fizisku iznīcināšanu, bija lielais konservatīvi un salīdzinoši nabadzīgi dzīvojošo ebreju skaits vācu iekarotajās Austrumu teritorijās. Polijā, kas tika iekarota jau 1939.gadā, dzīvoja vislielākā ebreju kopiena Eiropā ~ 3 milj., kas savos uzskatos un dzīvesveida ziņā bija arī viena no tradicionālākajām un konservatīvākajām. Nekavējoties tika izdoti attiecīgie rīkojumi un pavēles, legalizējot ebreju īpašumu un uzņēmumu atsavināšanu, iedzīvotājus pārvietojot uz geto.
Rezultātā, nevēlamo, bet “uzturamo” cilvēku skaits (Padomju karagūstekņi, uz geto pārvietotie ebreji) 1941.gadā vasarā turpināja strauji pieaugt, pārsniedzot III Reiha iestāžu spēju tās pienācīgi apgādāt, līdz brīdim, kad tika atļauts (bez oficiālas pavēles vai rīkojuma) iespējami pragmatiskākais risinājums.
No antisemītisma līdz Holokaustam
Atļauja fiziski iznīcināt nacistu ideoloģiskos pretiniekus (ebrejus, boļševikus), savā veidā “atlika malā” iepriekš piekopto praksi – antisemītisma gaisotnes radīšanu, kas Vācijā pakāpeniski tika realizēta jau no 1933.gada nacistiem nonākot pie varas valstī. Savās dabīgās attīstības gaitā antisemītisma ideja, par ebrejiem kā vācu tautas mūžīgo pretinieku, evolucionēja no emocionāliem tekstiem vadoņu runās līdz ebreju mūzikas un literatūras noliegšanai (zinātniskie darbi arī tika apšaubīti), atsevišķa sociālā statusa noteikšana, fiziskai ebreju veikalu graušanai un pat piespiedu sterilizācijai. Visas nosauktās darbības tika īstenotas pakāpeniski, cenšoties panākt ebreju aizbraukšanu no valsts. Piekoptās represijas bija vien daļēji efektīvas, liela daļa ebreju nespējot izturēt publisko pazemošanu un aizvien pieaugušo netaisnību izceļoja no Vācijas, kamēr tikpat daudzi palika valstī – nesalaužami to saucot par savu dzimteni, bet notiekošo, par laicīgu parādību.
Taču Austrumu frontes teritorijās nacistu darbības nebija tik “tolerantas un rafinētas” daudz brīvāk atļaujot gūstekņu un citi “nevēlamo” personu piespiedu nodarbināšanu, ieslodzīšanu… arī fizisku iznīcināšanu.
Šādos apstākļos Vācijā pakāpeniski iestrādātās represīvās prakses, netika “skaidrotas” okupēto teritoriju iedzīvotājiem uzreiz parādoties agresīvās propagandas sižetos, ar mērķi iesaistīt vietējos iedzīvotājus ebreju nogalināšanas akcijās, kas bija iespējami vēlamais risinājums. Šāvēju un palīgu motivācijas līdzekļi bija visdažādākie gan grūti pieejamās preces – tabaka, alkohols, šokolāde gan arī nesenās pagātnes notikumi, kas vācu propagandā apzināti tika sagrozīti un izkropļoti, it visā vainojot ebrejus.
“Baigā gada” (1940-1941) notikumi Latvijā, bija bezgala pateicīgi nacistu propagandistiem. Saimniecību un īpašumu atsavināšana, represijas un 1941.gada deportācijas, tas viss tika uzvelts propagandas izdomātajam ļaunuma tēlam – “žīdiskajam boļševismam”. Turklāt, šī “sērga” bija arī ļoti lipīga un varēja piemist ne tikai ebrejiem, bet arī tiem līdzi jūtošajiem latviešiem. Tādējādi vietējiem, tika noteiktas vien 2 izvēles – piedalīties represijās/šaušanās par to saņemot grūti pieejamās preces, (varbūt pat, rekvizēto ebreju mantu) vai arī iestājoties par saviem ebreju kaimiņiem, tikt apsūdzētam “žīdiskā boļševisma” atbalstīšanā un nostāties tiem blakus…
Pirmie Holokausta praktiskie soļi Latvijā
Paralēli antisemītiskās propagandas darbam un vispārējam apjukuma sakarā ar notiekošo karadarbību, Latvijas pilsētās un laukos sākās zibenīga ebreju un Padomju varas atbalstītāju sagūstīšana, apcietināšana un nogalināšana. Pirmā ebreju nošaušana ir fiksēta 23. jūnijā Gobiņā, kur tika nošauti 6 ebreji, līdzīgi notikumi ir fiksēti arī 28.-29. jūnijā un 1. jūlijā, citās Latvijas pilsētās (Durbē, Priekulē, Asītē), kopumā, jau pirmajās dienās nogalinot 41 cilvēku. Taču šīs darbības, lai arī bezgala baisas savā būtība, pilnā mērā vēl nenorāda uz sistemātiski īstenoto Holokausta Latvijā, lai arī nogalināto tautības faktors nav noliedzams. Tūlīt pēc Rīgas ieņemšanas 1941.gada 1.jūlijā Latvijā tiek izsludināta palīgpolicijas vienību veidošana, tautā saukti par “šucmaņiem”, kurām būs liela loma ebreju iznīcināšanas akcijās.
Kopumā Holokausta vēsture Latvijā ir iedalāma 2 posmos:
- gada jūnijs-oktobris, pilnībā tiek pabeigta laukos dzīvojošo ebreju nogalināšana un lielāko ebreju kopienu pārvietošana uz geto (Liepāja, Rīga, Daugavpils). Kopumā nogalinot apmēram 24 000 cilvēku jeb ~1/3 daļu no Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem. Šāds slepkavošanas temps Berlīnē tika uzskatīts par „pārāk lēnu” (vidēji 326 cilvēki dienā), pieprasot paātrināt “darbu”;
- gada oktobris-decembris, geto ieslodzīto Latvijas ebreju piespiedu nodarbināšanas un vēlāko likvidācijas akciju beigas Rumbulas mežā, nogalinot apmēram 66 000 no reģistrētajiem Latvijas ebrejiem. Pirmo Reiha ebreju ievešanas akcijas, to vēlākais likvidācijai Latvijā;
Holokausts Preiļos
Joprojām nav veikti vēsturiski pētījumi par Latvijas informācijas telpas (laikraksti, radio) saturu 2.pasaules kara priekšvakarā – piemēram, cik daudziem cilvēkiem bija radio un kādas
radioprogrammas bija dzirdamas. Pēc notikumu liecinieku atmiņām un nošautās Preiļu ebreju meitenes Šeinas Gram dienasgrāmatas ierakstiem, zinām, ka radio ēterā tika atskaņots oficiāls paziņojums par karadarbības sākšanos un daži informatīvi paziņojumi cilvēkiem (aptumšināt logus, komandantstundas izsludināšana u.c.), nesaturot ziņas par ebreju nogalināšanas akcijām. Tāpēc vienīgais informācijas avots Preiļu ebrejiem par gaidāmajām briesmām un iespējamajiem nāves draudiem, bija ienākušie bēgļi, kas jau pirmajās dienās pēc kara sākšanās plūda cauri pilsētai. Taču vispārējā apjukuma gaisotnē bēgļu teikto grūti bija uztvert par ticamu informāciju, vēl jo vairāk – sākt nekavējoties rīkoties.
Pirmās vācu armijas daļas Preiļos ienāca 1941.g. 28. jūnijā, taču reāli aresti sākās tikai 2 nedēļas vēlāk. Šajā laika posmā notika policijas palīgvienību formēšana un Vermahta daļu – kravas auto, tanku, kājnieku kontrolēta virzība, pilsētā uzkavējoties salīdzinoši īsu brīdi. Esošie radioaparāti tika konfiscēti pavisam, bet cilvēkos valdīja apjukums un neziņa, arī vāciešu teiktais bija pretrunīgs, kas vēl vairāk paralizēja jebkādas pretošanās spējas. Kā šai sakarā raksta Š.Gram pēc tam, kad daži vācieši ielauzušie un izdemolēju sinagogu uz Brīvības ielas, citi karavīru ir viņu mierinājuši, sakot ka cilvēkiem netiks nodarīts pāri. Bijuši arī tradicionālie solījumi par deportāciju uz Palestīnu.
Preiļu ebreju arestus un koncentrāciju veica vietējās palīgpolicijas vienības, savās darbībās pakļaujoties vācu administrācijas pavēlēm. Visiem Latvijas ebrejiem tika uzdots par obligātu nesāk atpazīšanās zīmi – dzeltenu Dāvida zvaigzni, to uzšujot uz muguras un krūtīm. Tika aizliegts staigāt pa trotuāriem un noteikti piespiedu darbi, piemēram, tīrīt tualetes un slaucīt ielas. Par jebkuru pārkāpumu un nepakļaušanos varēja sekot sods – nošaušana uz vietas. Vīrieši tika nodarbināti kūdras ieguves darbos ceļš līdz kurām, visagrākajā rītas stundās, bija jāmēro kājām, bet vakarā atgriežoties – blakus ebreju kapiem tika raktas bedres, kā vēlāk izrādījās – pašu kapus. Līdz 27.jūlijam, kad notika iespējams lielākā nogalināšanas akcija, Preiļu ebreji tika piespiedu kārtā sadzīti galvenās sinagogas ēkā Brīvības ielā 10, ēkas apsargāšanu veica paši preilieši – vietējie kolaboranti.
Vietējie preilieši atceras vairākas nošaušanas akcijas, kad tika nogalinātas salīdzinoši nelielas cilvēku grupas (pārsvarā vīrieši), tas joprojām notika teritorijā blakus ebreju kapiem, citu cilvēku klātbūtne bija liegta, taču šāvienu skaņas bija ļoti labi dzirdamas. Tādējādi īstenotā terora uzdevums bija iebiedēt neebrejus kā arī demoralizēt un iznīcināt kolektīvās ebreju pretošanās spējas. Taču ne visi ebreji bija gatavi samierināties ar savu likteni.
Ir zināms, ka divi ebreji, Skutelskis un Šehters mēģināja nodedzināt gestapo ēku Aglonas ielā, taču tika notverti un nošauti, līdzīgi ir nepakļāvies arī kāds cits Preiļu ebrejs, kas pretojies
apcietināšanai, aizdedzinājis savu māju un mēģinājis atšaudīties, arī tiekot nogalināts.
Pavisam 1941.gada mazākās un lielākās (27.jūlijs, 9.-10.augusts) iznīcināšanas akcijās tika nogalināti vairāk nekā 900 Preiļos un tuvējā apkaimē dzīvojošie ebreji. Taču precīzs nogalināto skaits, tāpat kā to nošaušanas bedru atrašanās vietas nav līdz galam zināmas – 1944.gada vasarā, vāciešiem atkāpjoties bedres tika atraktas un tur esošie līķi sadedzināti, kamēr atsevišķas no tām, iespējams, tika aizmirstas un tagad ir “pazaudētas” stipri izmainītajā apkārtnes teritorijā. Taču neskatoties uz nacistu īstenoto teroru, bailēm par savu dzīvību un iespējamo sodu, bija arī ebreju glābēji, šādi Cilvēki bija arī Preiļos…
Post Scriptum…
Intervijas ar Holokausta notikumus pieredzējušo preiliešu un Preiļu apkārtnes iedzīvotājiem
- Aleksandrs Pastors (1926.g.) – atceras dzīvi Preiļos pirms 2.Pasaules kara un Holokausta, apspiesto ebreju pretošanās mēģinājumu;
- Vasīlijs Hrapunovs (1925.g.) – atceras ebreju pulcēšanu Galvenās sinagogas telpās (Brīvības ielā), kļūdaino apcietināšanos un nodēvēšanu par ebreju, nošaušanas aktu, izglābšanos, palīgpolicijas darbiniekus un to rīcības, ebreju mantas atņemšanu un sadali;
- Stepanida Jegorova (1923.g.) – atceras dzīvi pirms kara, vācu armijas ienākšanu, notikumu aculiecinieku stāstīto, nogalināšanas vietas izskatu, līķu atrakšanu un sadedzināšanu, palīgpolicijas darbinieku uzvedību un stāstīto;
- Jeremijs Ivanovs (1922.g.) – atmiņas palīgpolicijas darbiniekus un to darbības;
Rakstu sērijas tapšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Rihards Sisojevs,
Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs