2. februārī 100 gadu jubileju svinēja Preiļu novada Aizkalnes pagasta iedzīvotāja Anna Beča. Īpašu šo dienu jubilārei sagādāja Aizkalnes Jasmuižas draudzes prāvesta Jāņa Voverova apciemojums, nedaudz vēlāk tika saņemti apsveikumi no Latvijas Valsts prezidenta Egīla Levita un Preiļu novada pašvaldības. Ziedi un garda kūka bija dāvana mammai dižajā jubilejā no dēla Antona un vedeklas Janīnas, ar kuriem Anna Beča ikdienā dzīvo kopā. Visas dienas garumā izskanēja daudzi telefoniski apsveikumi no mazbērniem un paziņām.
Lai kaut nedaudz ieskatītos simtgadnieces dzīves gājumā, sarunājos ar vedeklu Janīnu. Un, lūk, arī šoreiz, runājot par ilga mūža noslēpumiem, dzirdēju stāstījumu, kas apliecina Annas Bečas iekšējo spēku, ejot cauri dzīves smagajiem brīžiem, labestību un cilvēku mīlestību, izpalīdzību un ticību Dievam. “Droši vien arī Sveču diena, ko baznīca atzīmē 2. februārī, dod kaut ko pie ilgmūžības klāt”, tā atzina Janīna. Katru gadu šī ziemas diena esot skaista – tagad tik daudz sniega gan neesot, bet agrāk vienmēr puteņoja.
Anna Beča dzimusi Vārkavas pagasta Maļinovkas viensētā Agates un Jāzepa Spūļu ģimenē, kur no astoņiem bērniem bijusi piektā vecākā. 18 gadu vecumā ieprecējusies Aizkalnes pagastā, turpat, kur dzīvo šodien, tikai blakus mājā. Kad abu meitiņai bija tikai divi gadi, vīrs saslima un pavisam drīz devās mūžībā. 1943. gadā Anna apprecējās otrreiz – ar Pēteri Beču. Kopā saimniekoja un būvēja ģimenes māju, kamēr Pēteri iesauca karā. 1946. gadā vīrs laimīgi atgriezās mājās, un arī pēc vīra nāves otrā pasaules kara uzvaras diena Annai arvien ir bijusi svarīga.
Saskaroties ar likteņa triecieniem un zaudējot tuvos cilvēkus, Annai daudz nācies dzīvot un saimniekot vienai. Darbs lauku brigādē kolhozā un rūpes par piemājas saimniecību prasīja gan spēku, gan dzīves gudrību. Lauku darbos palīdzēt brauca meitas ar ģimenēm, atbalstu sniedza kaimiņi. Ar apkārtējo māju cilvēkiem Annai vienmēr ir bijušas labas attiecības, kopā tika svinēti svētki un baudīta saviesīgā dzīve. Savukārt Anna savu padomu un palīdzību bieži sniedza savām māsām.
Anna izaudzinājusi trīs bērnus, bet abas meitas jau kādu laiku viņā saulē. Šobrīd lielākais balsts ir dēls Antons ar vedeklu Janīnu, kuri pārcēlušies uz dzīvi pie Annas jau kopš 1991. gada. Gandarījumu un dzīves piepildījumu sagādā pieci mazbērni un seši mazmazbērni, labas attiecības tiek uzturētas ar abām krustmeitām.
Jubilāre vienmēr ir bijusi sabiedriska, bet ģimenē īpaši sirsnīgas attiecības izveidojušās ar dēlu. Antonam vairāk arī sanāk rūpēties par māti, jo lielākoties viņš darbojas mājās – savā saimniecībā. Annai garajā mūžā vienmēr ir patikuši dzīvnieki, un tagad jubilāri uzjautrina sunītis Rikis.
Janīna atzīst, ka spēks pārvarēt smagos brīžus dzīvē, uz pasauli un cilvēkiem raudzīties pozitīvā gaisotnē un visu notiekošo uztvert saprotoši Annai ir radies ticībā. Agrāk, kad varēja, vienmēr gāja uz baznīcu. Tagad skaita lūgšanas – no rīta, vakarā un pusdienlaikā. Jubilāres ‘paldies’ par rūpēm veselības uzturēšanā bieži tiek teikts ģimenes ārstam Jānim Petrānam.
Pēc visa smagi pārdzīvotā Anna ir saglabājusi apbrīnojamu veselību un prāta spējas. Pirms pieciem gadiem zaudējot redzi, joprojām ir pie labas atmiņas, labi orientējas notiekošajā, labprāt klausās radio jaunākos notikumus, dievkalpojumus, uzklausa jaunumus sarunās ar saviem tuvajiem un vienmēr gaida atbraucam ciemos mazbērnus. Dzimšanas dienā, sēžot pie galda, simtgadniece skaitīja garas tautas dziesmas par dzīvi un cilvēka mūžu.
Novēlam Annai Bečai mundrumu, veselību, daudz saulainu un sirsnīgu brīžu, klātesot mīlošai ģimenei un tuviem cilvēkiem!
Maija Paegle,
Preiļu novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste
