Gada beigās noslēgsies vērienīgs Latgales plānošanas reģiona projekts, kura sadarbības partneris ir Preiļu novada pašvaldība. Mātes dienas priekšvakarā uz sarunu tika aicināta mamma, kuras misija jau astoņu gadu garumā ir rūpēties par bērnu ar funkcionāliem traucējumiem. Kristīne ir viena no aktīvākajām mammām, kura nu jau divus gadus, iesaistot dēlu Valteru projektā, kas deva iespēju saņemt dažādus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, ir panākusi, ka ir ievērojami uzlabojies viņa funkcionālais stāvoklis, kas, bērnam ar viņa diagnozi (bērnu cerebrālā trieka), ir reāli pamanāms rezultāts. Vairakkārt informēts, ka pakalpojumus projektā izvērtētie bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu likumiskie pārstāvji saņem bez maksas līdz 2023. gada beigām, jo atbalsts ar sociālo pakalpojumu dzīvesvietā sniegšanu saistīto izmaksu segšanai tiek nodrošināts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” 9.2.2. specifiskā atbalsta mērķa “Palielināt kvalitatīvu institucionālai aprūpei alternatīvu sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti un bērniem” 9.2.2.1. pasākuma “Deinstitucionalizācija” īstenošanas noteikumiem Latgales plānošanas reģiona īstenotajā projektā “Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Latgales reģionā”, Vienošanās Nr.9.2.2.1./15/I/005.
Kristīne, kāds bija Jūsu ģimenes stāsts, ienākot ģimenē bērnam ar īpašām vajadzībām?
Kā vairumam ģimeņu, mums likās, ka ar mums tas nevar notikt. Ārstiem nebija pozitīvs vērtējums Valtera turpmākajai dzīvei. Pirmais mēnesis tika pavadīts tikai slimnīcā. Kad mēs pieņēmām, ka viens no dvīņiem būs īpašais bērns, jau no Valtera pusgada vecuma tika uzsākts aktīvs darbs ar viņu. Esam bijuši gan Rehabilitācijas centrā “Poga”, gan katru pusgadu saņēmuši rehabilitācijas pakalpojumus “Gaiļezerā”, arī Jaunķemeros un Rāznā, arī SIA “Preiļu slimnīca” rehabilitācijas nodaļā. Mums kā vecākiem likās svarīgi ielikt bērnā visu, ko var ielikt. Tagad divus gadus izmantojam reitterapijas un fizioterapijas pakalpojumus projektā. Atzīšos, ka es necerēju uz brīnumu, ka Valters pēkšņi būs tāds pats, kā citi bērni. Tomēr tagad esmu pārliecināta, ka brīnumi notiek, tikai vajag palīdzēt tiem piepildīties. Pirmais izrāviens, kas lika aizdomāties, ka bērna funkcionālo stāvokli tomēr var uzlabot, bija tas, ka pusotra gada vecumā Valters tomēr sāka staigāt, lai arī ārsti nedeva cerības, ka tas varētu notikt. Apzinos – ja nekas nebūtu darīts, tāda progresa nebūtu. Liels stimuls viņam bija brālis – ja viņš iemācījās rāpot, tad to drīz vien vajadzēja arī Valteram, tāpat ar citām prasmēm. Valtera divu – četru gadu vecumā bija zināms “klusuma periods”, kad būtiskus uzlabojumus mēs neizjutām, un tad mums bija iespēja iesaistīties projektā.
Ko esat ieguvuši, izmantojot reitterapijas un fizioterapijas pakalpojumus?
Uzreiz varu teikt – lielākais ieguldījums ir fizioterapeita pakalpojums. Projekta ietvaros tiek piedāvāts ļoti profesionāls fizioterapeits. Regulāri apmeklējot fizioterapeitu, Valteram ir uzlabojusies iegurņa stabilitāte, uzlabojies muskuļu spēks kreisajā rokā un kājā, palielinājies kustību apjoms, uzlabojies līdzsvars, gaita. Valters pats spēj aizvērt rāvējslēdzēju jakai, noķert un uzmest bumbu, ko līdz šim nav spējis. Viņš aktīvi izmanto kreiso roku pašaprūpē, prot apģērbties, uzvilkt zeķes. Manas bažas, kā viņš ar to tiks galā skolā, ir zudušas. Viņš pats ar to tiek galā. Vēl Valters ir sācis diezgan labi braukt ar divriteni, kas pie viņa diagnozes ir augsta latiņa. Tas viņam izdevies, kad, paralēli fizioterapijai, sākām izmantot arī reitterapijas pakalpojumu, arī pati izmantoju šīs iespējas. Varu teikt, ka pēc saskarsmes ar zirgiem, ir uzlabojušies ne tikai fiziskie rādītāji. Valters ir kļuvis atvērtāks pasaulei, nosvērtāks, komunikablāks. Pati gada laikā ar fizioterapeita un reitterapeita palīdzību esmu tikusi galā ar muguras problēmām. Projekts mums ir devis lielas iespējas.
Kā Tev šķiet, kāpēc vieniem izdodas sasniegt tādus rezultātus, bet citiem nē?
Manuprāt, problēma ir tieši vecākos. Vecākiem ir jāpalīdz brīnumam notikt. Tas notiek, kad sākam apzināties problēmu, sākam par to runāt. Daudziem vecākiem ir grūti pieņemt reālo situāciju, to, ka viņa bērnam ir nepieciešama palīdzība, lielāks atbalsts, vairāk uzmanības. Jo ātrāk to atzīst un pieņem, jo ātrāk var palīdzēt.
Es pati nekad neesmu Valteru izcēlusi, ka viņš ir savādāks vai kaut kādā veidā īpašāks, kaut ko nevar, ka ir atšķirīgs no pārējiem. Es saku, ka katram bērnam ir lieta, kas padodas vislabāk. Valteram lieliski padodas rēķināt pat trīs cipara skaitļus, viņš labi mācās, lasa. Dzejoli var iemācīties, to izlasot vien divas reizes. Jā, viņam ir tādas nodarbības, kas citiem bērniem nav, bet to viņš uztver kā pašsaprotamu lietu. Protams, reizēm viņam ir grūti pieņemt, ka citi paliek spēlējoties laukumiņā, bet viņam jādodas pie fizioterapeita. Tomēr, kamēr viņš vēl ir bērns, es spēju ietekmēt viņa ikdienu, saplānot nodarbības. Tālāk tā jau būs viņa izvēle – turpināt darboties vai tomēr nē. Sliktāk no tā nebūs, bet labāk arī nē.
Kā Tu raugies nākotnē? Cerīgi vai tomēr ar bažām?
Valters no dzimšanas ir iemācījies cīnīties, kopš pirmā elpas vilciena. Es pat teiktu, ka viņš pieradis cīnīties ar vējdzirnavām. Vairāk satrauc pusaudžu vecums, kad viņš varētu pamest rehabilitācijas nodarbības un izlemt padoties. Man vispār šķiet, ka mēs nenovērtējam, ka mums ir dzīvība. Tik daudzas dvēseles taču būtu gribējušas nokļūt uz Zemes… Es zinu, ka Valters pats izvēlējās savus vecākus, jo zināja, ka mēs darīsim viņa labā visu, parūpēsimies. Tā taču nereti ir, ka saviem bērniem gādājam to, kā pašiem bērnībā pietrūcis. Tieši dzīvība ir primārā vērtība, veselība ir pēc tam. Valters ir cīnītājs, tāpēc ticu, ka viss būs labi. Viņš man ir iemācījis strādāt pašai ar sevi, iemācījis pacietību un dzīves gudrību, kas man palīdz dzīvot.
***
Saruna ar Kristīni bija sirsnīga un neparasta. Reti gadās sastapt tādu cilvēku, pēc sarunas ar kuru ir sajūta, ka kāds tavu darbu novērtē. Īpaši, kad pēc mūsu tikšanās saņēmu īsziņu uz mobilo telefonu: “Es taču aizmirsu pašu galveno – liels paldies Preiļu novada Labklājības pārvaldei par iespēju!” Līdz sirds dziļumiem aizkustinoši!
Suminot visas mīļās, čaklās, gādīgās māmiņas Mātes dienā, lai priecē foto ar Dienas aprūpes centra apmeklētāju radošo veikumu!
