Latvijas vēsture ir pilna traģiskām lappusēm – svešu varu okupācija, plaša mēroga represijas, karadarbība, tāpēc sarkanbaltsarkano karogu sēru noformējumā mēs izkaram vairākas reizes gadā un nereti šķiet, ka mūsu apziņā ir ieaudzis upura komplekss. Taču Latvijas vēsturē ir notikumi un datumi, kad mums jāatceras un arī jālepojas ar tautas kolektīvo varonību, pateicoties kurai, kopīgiem spēkiem tika izcīnītas nozīmīgas pārmaiņas, kas nu ir ierakstītas pasaules vēsturē!
Trešās atmodas laiks
Šogad mēs turpinām svinēt Latvijas simtgadi, atceroties Neatkarības karu, kura laikā Latvijas tapa par brīvu valsti. Taču līdzīgas norises, kad tautai, sadodoties rokās, izdevās izcīnīt savu mērķi – neatkarīgu Latviju, saistāmas arī ar pavisam vēl neseniem laikiem – Trešo atmodu (1980. gadu 2. puse – 1991. gads). Un kas neparasti – laikos, kad citas tautas par pašnoteikšanās tiesībām cīnījās ar ieročiem rokās, izmantojot pat teroristiskas metodes, Baltijas valstis tieši nevardarbīgās pretošanās stratēģija dažos gados noveda pie neatkarības, tādējādi veicinot arī padomju totalitārā režīma sabrukumu.
Spilgtākā un masveidīgākā nevardarbīgās pretošanās padomju režīmam akcija bija Baltijas ceļš, kam šogad svinam 30-gadi. Šī masu akcija, kurā piedalījās teju 2 miljoni cilvēku, tika organizēta ar mērķi grandiozā veidā visai pasaulei demonstrēt Molotova–Rībentropa pakta nosodījumu. 2009. gadā akcija Baltijas ceļš iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā, tādējādi apliecinot tās nozīmīgumu pasaules mērogā.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā par šo vēstures posmu ir saglabājušās gan cilvēku atmiņas, gan fotogrāfijas, un arī priekšmeti, kas simbolizē tā laika cilvēku vienotību un ideālus. Īpaši simboliski un informatīvi ietilpīgi priekšmeti ir audējas Albības Ancānes austās jostas, kas tika izmantotas Baltijas ceļa laikā.
Nacionālās simbolikas izmantošana Preiļos
Atmoda cieši saistīta ar sabiedriski politiskas kustības Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidi un darbību. Arī Preiļos 1988. gada pirmajā pusē izveidojās LTF iniciatoru grupa, kuru vadīja Arkādijs Višņevskis (1939-2001) un kas aptvēra 730 biedrus.
Pētnieki kā vienu no nevardarbīgās pretošanās formām min nacionālās simbolikas
demonstrēšanu publiskajā telpā. Šādas akcijas norisinājās ne tikai galvaspilsētā, bet arī Latvijas reģionos. 1988. gada 18. novembrī Preiļos tika svinēti Latvijas proklamēšanas svētki, to laikā, lasot Raiņa dzeju, tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs virs kultūras nama. Šis gadījums nepalika nepamanīts, par to informācija izskanēja gan Latvijas radio, gan radio „Brīvā Eiropa”. Bet jau 1989. gada 25. februārī Preiļos notika sarkanbaltsarkanā karoga iesvētīšana Preiļu katoļu draudzes baznīcā un tā uzvilkšana virs grāmatu nama “Latgale”, kas pulcēja ievērojamu skaitu preiliešu.
1989. gada 27. maijā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs pirmo reizi izmantoja nacionālo simboliku un latvju zīmes Latvijas lidotāja ģenerāļa Jāzepa Baško (1889-1946) atceres pasākumā, kas notika Preiļu rajona Rušonas ciemā, Kastīrē.
Folkloras atdzimšana un “auseklīšu laiks”
Atmodas laikā nacionālās pašapziņas stiprināšanā lielu lomu spēlēja folkloras kustība, ar jaunu sparu atdzima latviešu ornamenta jeb latvju zīmju un tautastērpu izmantošana, kā arī tradicionālo gadskārtu svinēšana.
Līdz tam padomju laikā folkloras mantojums tika “likts rāmjos” un tikai atsevišķi tā elementi tika atzīti par derīgiem “izmantošanai”, lai sasniegtu padomiskajai ideoloģijai piemērotus, estētiskus rezultātus, bet ne vairāk. Tautas tradīcijas nesagrozītā un neizskaistinātā veidā tika noniecinātas. Tāpēc kā protests pret šo oficiālo, saturā noplicināto sovjetisko folklorismu, 1970. gadu beigās radās jauns intereses vilnis par folkloru un dzima aizvien vairāk folkloras kopu. Viena no pirmajām Latvijas folkloras kustības kopām bija “Skandinieki”, kas bija kā paraugs arī citām interesentu grupām.
Par sava veida Atmodas simbolu kalpoja auseklītis. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā atrodas virkne tā laika lietišķās mākslas priekšmetu ar auseklīti – gan keramika, gan tekstilijas. Īpaši daudz auseklītis sastopams keramiķa Jāzepa Caica 80. gadu nogales
darbos. Kā savās atmiņās norādījusi Preiļu 1. vidusskolas skolotāja Skaidrīte Drunka: “Tas bija aizkustinošs tautas simbolu atdzimšanas laiks – auseklīši it visur, kur vien var! No Kultūras fonda „Daiļrades” vedu maniem skolas un LTF nodaļas kolēģiem auseklīšu nozīmītes, jo „Daiļrades” uzdevums bija
visas nacionālās lietas izgatavot gaumīgas un patiešām kvalitatīvas. Mamma man pat bija noadījusi pelēku mohēras jaku ar lieliem ausekļa rakstiem uz krūtīm, ko ar lielu lepnumu visur vilku…” Par vēsturisku ir kļuvis LTF pirmā priekšsēdētāja Daiņa Īvāna džemperis ar auseklīšiem, un ne viens vien, kas tos laikus pieredzēja, atceras līdzīgus džemperus, piespraudītes, sienas dekorus un citus priekšmetus ar šo, tam laikam tik nozīmīgo simbolu.
Rībentropa-Molotova paktam – 80, Baltijas ceļam – 30
Šogad aprit 80 gadi, kopš 1939. gada 23. augustā divas tā laika totalitārās Eiropas lielvaras – nacistiskā Vācija un Padomju Savienība – noslēdza Neuzbrukšanas līgumu, ko dēvē gan par Hitlera – Staļina, gan Molotova – Rībetropa paktu (pēc parakstītāju uzvārdiem: PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops). Svarīga šī pakta sastāvdaļa bija slepenie protokoli, kas sadalīja PSRS un Vācijas interešu sfērās Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju.
Padomju režīma aizliegtu, bet Latvijas vēsturei nozīmīgu atceres dienu publiska atzīmēšana Atmodas laikā bija ārkārtīgi iedarbīga nevardarbīgās pretošanās metode, jo šādas manifestācijas publiski pauda padomju režīmam opozicionāru nostāju. Populārākie manifestāciju datumi bija 25. marts (1949. gada deportāciju piemiņas diena), 14. jūnijs (1941. gada masu deportāciju piemiņas diena), 18. novembris (Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas diena 1918. gadā) u.c., tostarp arī 23. augusts.
Atzīmējot Rībentropa–Molotova noziedzīgā pakta noslēgšanas 50 gadi, Baltijas valstu nacionālās kustības „Rahvarinne” Igaunijā, LTF Latvijā un „Sajūdis” Lietuvā noorganizēja vēl nebijušu manifestāciju – Baltijas ceļu, kura laikā cilvēki sadevās vairāk nekā 600 km garā dzīvajā ķēdē no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai, tādējādi publiski demonstrējot spītu 1939. gada 23. augustā noslēgtā pakta piecdesmitajai gadskārtai. Tā bija pirmā tik vērienīgā baltiešu uzdrīkstēšanās un solidaritātes akcija, kas pulcēja cilvēkus no visiem Latvijas rajoniem.
Preiļu rajona iedzīvotāji 20 grupās uz “Baltijas ceļu” ieradās ar 6 autobusiem un vieglajām automašīnām un izvietojās 1 km garā ceļa posmā uz Valmieras – Rīgas šosejas netālu no Siguldas. Kā savās atmiņās norāda kādreizējais Riebiņu vidusskolas fizkultūras skolotājs, aktīvs Trešās atmodas dalībnieks, šobrīd – sporta pasākumu organizators Preiļu novada bērnu un jauniešu sporta skolā Leonīds Valdonis, preilieši bija kuplā skaitā un tikai atsevišķās vietās, kur pietrūka cilvēku, vajadzēja izmantot lentas un jostas.
Baltijas ceļā no Preiļu rajona piedalījās arī Albīna Ancāne, R/A “Daiļrade” ilggadējā darbiniece, Latvijas amatnieku kameras Preiļu amatnieku biedrības biedre, kas līdzi bija paņēmusi savas austās jostas, ko izmantot posmos, kur pietrūktu cilvēku. Divas no šīm jostām šobrīd atrodas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā un ir apskatāmas ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai”. Tās ir audenes ar sarkaniem Pasaules koka (Ozoliņa) un Saules rakstiem, ziedainām malām un bārkstīm galos. Tādējādi šīs jostas ne tikai kalpoja kā priekšmets, kas palīdzēja saturēt cilvēku ķēdi šajā svarīgajā akcijā, bet arī simbolizēja tautiskā raksta atdzimšanu, un caur to – tautas pašapziņas celšanos, spītu un lepnumu par sava kultūras mantojuma bagātībām.
Informāciju sagatavoja:
Ilona Vilcāne
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos
Preiļu vestures un lietišķās māksas muzeja videofilma “Viena zeme mūsu” par LTF darbību. 2013. gads: