Komunistiskā genocīda piemiņai veltītais literāri muzikālais uzvedums Preiļu kultūras namā 25. martā sākās ar Andra Daņiļenko izpildīto populāro latviešu tautasdziesmu “Kas tie tādi, kas dziedāja”, kurā ir vārdi “krimta cietu pelavmaizi…”. Tāds bija arī uzveduma nosaukums, jo saruna bija par maizi aktrišu Aijas Dzērves un Sarmītes Rubules izpildījumā. To cieto pelavmaizi, kura reizēm bija vienīgais glābiņš no bada nāves. Par to maizi, kura bija tikai sapņos.
Gandrīz katrs izsūtītais atceras nemitīgo cīņu ar aukstumu un badu. Ikdienas pārtika bija neapskaužama: pelavu plāceņi, balandu zupa, maize, kas cepta no prosas vai nelobītām auzām. Lai tiktu pie 50–100 gramiem maizes, bija ilgi un smagi jāstrādā, turklāt ne vienmēr tik smagi pelnītā alga tika saņemta. Veidi, kā cīnīties ar izsalkumu, bija dažādi, arī pieredzes stāsti ir dažādi.
No Preiļu novada izsūtīto atmiņām
Pamatuzturs Sibīrijā bija kartupeļi, maize bija rets brīnums. Viss sākās ar badu. Pieturvietās cilvēki, kuri brauca kopā ar ģimeni, meklēja pienu, kartupeļus, vai maizes garozu, ko nopirkt.
Krievu karavīrs redzēja, ka mums nav ko līdzi paņemt. Maize nebija izcepta, cūka nebija nokauta. Naudas mums nebija. Viņš ielika visu, ko redzēja. Ielika divus rudzu miltu maisus, kurus atceros vēl šodien. Tie mūs paglāba no bada.
Vispirms bija jādomā, ko ēst. Pēdējo no Latvijas līdzi paņemto palagu un rakstaino segu iemainījām pret kartupeļiem. Par kaut ko vairāk nebija ko sapņot. Darbā sūtīja, neskatoties uz to, vai biji paēdis, vai tev mugurā bija apģērbs. Maizi deva divsimt gramus dienā tikai darba spējīgajiem. Arī mana vecā mamma gāja ravēt tabakas laukus, lai nopelnītu maizi.
Sākās bads un piedevām vēl smags darbs. Pa tīrumiem lasījām iepriekšējā gada kartupeļus, cepām uz plīts lepjoškas un ēdām.
Vēlāk sūtīja meža darbos. Norma bija četras stundas dienā. Latvieši zāģēja pa astoņām stundām, lai izpelnītos “balandas” papilddevu. Jādzīvo bija pusbadā. No vienveidīgas barības cilvēki sāka slimot un mirt. Kad sāka vārīt “balandu” un dot kaut ko līdzīgu maizei, slimot pārstājām.
Kolhozā audzējām rāceņus, ēdām tos nevārītus. Auzu milti un sapuvušas zivis bija vienīgā barība no veikala.
Arī maizi bija grūti dabūt. To deva vienu kilogramu uz strādnieku. Pēc maizes stāvējām garās rindās un pēdējiem parasti tās pietrūka.
Nebija ko ēst. Tēvs aizgāja pie priekšnieka, bet tas teica, lai ēdam zāli. Nodzīvojām badā līdz rudenim. Ēdām pagājušā gada sapuvušos kartupeļus no lauka. Rudenī nopļāva rudzus, atveda tēvam pie fermas un speciāli nobēra graudus. Tēvs pateica, ka zags, jo labāk cietumā, kur iedod kaut cik ēst, nekā badā. Viņš paņēma sešus kilogramus graudu. Tēvs vēl nebija tos atnesis uz mājām, kad ieradās policija. Tēvu nosauca par zagli, bandītu un apcietināja. Palika māte viena ar sešiem bērniem. Pēc sešiem gadiem no cietuma iznāca tēvs.
Katru nakti sapnī redzēju maizi. Visdārgākais pasaulē ir maize, neko citu nevajag.
Projektu “Krimtu cietu pelavmaizi” finansiāli atbalstīja Latvijas Politiski represēto apvienība.
Informāciju sagatavojusi
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
vadītāja Tekla Bekeša,
foto: A. Urka