2021. gada jaunieguvumi muzeja krājumā

Ik nedēļu Latvijas muzeju krājumos nonāk visdažādākie priekšmeti – grāmatas, dokumenti, fotogrāfijas, mākslas darbi. Iemesli mēdz būt visdažādākie – iespējams tehnoloģiskā progresa rezultātā dotais priekšmets vairs netiek izmantots, tāpēc ir saglabāšanas vērts kā liecība par dzīvi un darbu senāk. Iespējams priekšmetā ir ietverta kāda nākotnē noderīga vizuālā informācija vai pierādījuma bāze (piemēram fotogrāfijas vai dokumenti). Vai arī vairāku priekšmetu kopums var sniegt priekšstatu par kādu konkrētu notikumu vai pat laika nogriezni, kurā ir dzīvojuši mūsu senči. Arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā ik gadu nonāk daži simti priekšmetu, kas atspoguļo šeit dzīvojošās un darbojošās personības, labi zināmus (un ne tik) notikumus Preiļu apkārtnē.

Atjaunotās Latvijas Republikas pirmā Preiļu pilsētas vadītāja Jura Brica priekšmeti

Gada sākumā preiliete Valentīna Brice muzejam uzdāvināja virkni priekšmetu, kas piederēja viņas vīram Jurim Bricam (23.12.1943. – 26.02.1994.) pirmajam Preiļu pilsētas vadītājam pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Juris Brics aktīvi iesaistījās Atmodas procesos Preiļos, bija viens no Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas Preiļu rajonā izveidotājiem 1988. gada 19. augustā un arī vēlākajiem aktīvistiem. 1989. g. vietējo pašvaldību vēlēšanās no LTF saraksta ievēlēts par Preiļu pilsētas padomes deputātu, 1990. g. 18. janvārī ar Preiļu pilsētas Tautas deputātu padomes sēdes lēmumu ievēlēts par Preiļu pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. Šo amatu ieņēma līdz pat savai pāragrajai aiziešanai mūžībā 1994. gada 26. februārī, līdz ar to J. Brics ir iegājis vēsturē kā pirmais Preiļu pilsētas vadītājs pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas, kuram nācās tikt galā ar visiem jaunajiem izaicinājumiem, kas šajā laikā skāra gan Preiļus, gan mūsu atjaunoto valsti kopumā. Apbalvots par LR Ministru kabineta Atzinības rakstu par darbu, kas veicinājis Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu un pašvaldību demokrātijas nostiprināšanu. Tāpat saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gada janvārī – augustā.

Dāvināto priekšmetu vidū ir gan dažādi dokumenti, fotogrāfijas ar darba un ikdienas gaitām, gan arī citi priekšmeti – cepure un dokumentu portfelis, šaha spēles komplekts, kā arī uzticamais VEF radioaparāts ar kura palīdzību J. Brics sekoja notikumiem pasaulē – klausījās ziņas, analītiskos raidījumus, sporta pārraides, mūzikas raidījumus, tostarp Baltijas ceļa akcijas laikā.

Informācijas zīme par Latvijas – Krievijas robežjoslas tuvumu

Muzeja draugs un palīgs, novadpētnieks Igors Kolosovs gada sākumā dāvināja sākotnēji šķietami nenozīmīgu koka dēlīti ar trafareta tehnikā veidotu uzrakstu “STĀT! Valsts robeža”. Pēc sākotnējās informācijas par priekšmeta iegūšanas apstākļiem, kas tika atrasts pie Zilupes pilsētas netālu no Latvijas – Krievijas robežas, radās pieņēmums, ka dotais robežas marķējums ticis izmantots tūlīt pēc Latvijas republikas neatkarības atgūšanas 1991.gadā, kad bija nepieciešams ātri dabā iezīmēt jaunās valstu robežas.

Ar šo pieņēmumu vērsāmies Valsts robežsardzes Latgales nodaļā, cerībā gūt plašāku skaidrojumu kā šīs robežzīmes tika izgatavotas un uzstādītas. Pēc kāda laika saņēmām atbildi, kas būtiski mainīja sākotnējo informāciju, pēc Valsts robežsardzes priekšnieka pienākumu izpildītāja, pulkveža I.Ruskuļa paskaidrojuma uzzinājām, ka kopš 2000. gadiem Latvijas valsts robežsargi šīs robežzīmes izgatavoja pašrocīgi, lai dabā iezīmētu 12m plato Latvijas valsts robežu, tādējādi lielākoties brīdinot sēņotājus un ogotājus, ka tuvumā atrodas valsts robeža. Kopš 2004. gada, kad Latvija kļuva par Eiropas savienības dalībvalsti, daudz ir ticis darīts, lai labiekārtotu valsts robežu (arī Eiropas Savienības tālāko A robežu), to iztīrot no krūmiem un apauguma. Mūsdienās, kad Latvijas – Krievijas robeža ir būtiski nocietināta daļēji ar metāla žogu, to sargā videonovērošana, robežsargu patruļas u.c., dotā informatīvā robežzīme ir spilgts piemērs tam, kādas izmaiņas piedzīvojusi Latvijas robeža un tās apsargāšana.

Gleznotāja Pētera Postaža dāvinājums

Vēl viens dāvinājums gada sākumā tika saņemts no mākslinieka, bijušā Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja un asociētā profesora Pētera Postaža, kurš Preiļu muzejam dāvināja gleznas, ko autors veidoja laikposmā no 2000. līdz 2020.gadam. Dāvinājums notika, gatavojoties autora personālizstādei Preiļos 2021.gada 18.novembrī, kura Covid-19 pulcēšanās ierobežojumu dēļ, diemžēl, tika atklāta bez autora klātbūtnes.

P. Postažu un Preiļus ir satuvinājusi J. Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā, kurā autors vairākkārt ir piedalījies, 2018. gadā saņemot arī speciālbalvu. Kopumā, šobrīd, Preiļu muzeja krājumā atrodas 34 autora gleznas, daudzās no kurām ir gleznota daba un daudzas Latvijas pilsētas – Sigulda, Ludza, Koknese, Cēsis, Rīga, Bauska, divas gleznas ar Preiļu muižas pili un zirgu stalli ir speciāli izgatavotas kā autora dāvana Preiļu pilsētai.

Preiļu linu fabrikas linšķiedras krāsu un kvalitātes etalonu albums

Bijušais Preiļu Linu fabrikas inženieris Viktors Dudarevs dāvināja 1968.gadā izgatavotu albumu ar linšķiedras krāsu un kvalitātes etaloniem. Albums ir izgatavots kā paraugs linu pārstrādes uzņēmumiem Padomju Savienībā. Katrā albuma lapā, speciāli sagatavotās vietās aiz plastmasas “stikliņa” ir ievietoti 13 linšķiedras paraugi, kas ir iedalīti 5 etalon-kategorijās. Albuma pirmajā un pēdējā lapā ir paraugu izmantošanas instrukcija, kas paredzēta linu fabrikas šķirošanas ceha darbiniekiem brīdim, kad saņemtā linšķiedra bija jāsalīdzina ar dotajiem paraugiem.

Darbs Preiļu linu fabrikā notika visu diennakti un salīdzinājumā ar vecajām linu apstrādes metodēm zemnieku sētā, bija uzskatāms par visnotaļ modernu, jo smagākajiem linu apstrādes darbiem fabrikā, bija ierīkotas speciālas vannas  linu mērcēšanai un mehanizētas iekārtas to pēcapstrādei. Taču par spīti šiem jauninājumiem lielākā darba daļa joprojām bija strādnieku roku darbs, kurā ļoti noderīgs bija šis albums. Šo priekšmetu esam izmantojuši arī Janvāra Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālajā izstādē “Industrializācija”. Ar to var iepazīties rakstā.

Preiļu kārtībnieka Voiceka Vanaga priekšmeti

Pagājušajā gadā, kad valstiskā mērogā pieminējām traģisko 1941.gada deportāciju 80.gadadienu, arī Preiļu muzejs savā darbā pieminēja šo notikumu, izveidojot bukletu un vides izstādi “Tūkstoš atmiņu sirdī dzeļ”, apkopojot un popularizējot 1941.gada deportācijas pārdzīvojušo cilvēku dzīvesstāstus. Šo darbu laikā gan tika apkopoti muzeja krājumā esošie materiāli, gan arī notika tikšanās ar deportāciju lieciniekiem (lielākoties viņu pēctečiem). Ogrē, muzeja pārstāvji tikās ar 1941.gada 14.jūnijā no Preiļiem deportētās Vanagu ģimenes jaunāko meitu Valentīnu Purviņu (dzim. 1938.g.), kas kopā ar vecāko māsu Antoņinu (dzim. 1936.g.) un māti Paulīni (dzim. 1913.g.) tika deportētas uz Krasnojarskas apg., kamēr tēvs Voiceks (dzim. 1901.g.) – Preiļu pilsētas vecākais kārtībnieks kā jaunajai Padomju varai nedraudzīgs sabiedrības elements tika nosūtīts uz Vjatlagas darba nometni Kirovas apg., kur jau tā paša gada septembrī mira no bada un spēku izsīkuma.

V.Purviņa ne vien papildināja muzeja krājumā jau esošos materiālus par savu ģimeni, bet arī uzdāvināja priekšmetus, kas vēsturiskās saglabāšanās ziņā ir, nudien, unikāli – Triju Zvaigžņu ordeņa 3. pakāpes Goda zīmi un Viestura ordeņa 2. pakāpes Goda zīmi kā arī kabatas pulksteni. Apbalvojumus V.Vanags saņēma par teicamu darbu vecākā kārtībnieka amatā, kamēr Šveices uzņēmuma “Qualite Boutte” ražotais pulkstenis tika lietots ikdienā.

Preiļu vecākā kārtībnieka Voiceka Vanaga priekšmeti, no kreisās: Viestura ordeņa 2. pakāpes Goda zīme, kabatas pulkstenis (bez ķēdes) un Triju Zvaigžņu ordeņa 3. pakāpes Goda zīme. Apbalvojumi saņemti 1933. un 1939. gadā.

Īsi pēc 1940.gadā Padomju varas nodibināšanas Latvijā, V. Vanags no ieņemamā amata tika atbrīvots. Kādā brīdī viņa personiskās mantas nonāca glabāšanā pie P. Vanagas mātes, kur tie tika slepus turēti arī pēc meitas ģimenes izsūtīšanas. Ģimenei atgriežoties no svešuma, tēva lietas tika atdotas tuviniekiem. Arī par šo priekšmetu rakstījām Februāra Preiļu un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstādē “Mīlestība”. To var apskatīt rakstā.

Iepriekšējo gadu laikā pētot Padomju deportācijās cietušos, muzeja krājumā bija nonākusi Paulīnes un Voiceka Vanagu kāzu fotogrāfija, kurā Voicekam pie krūtīm ir piesprausta viena no viņa medaļām, to ieraugot “dzīvajā”, apzinoties, ka šo gadu laikā tai ir izdevies saglabāties un nepazust bija patiešām unikāli un ļoti emocionāli. Personīgajā ziņā, pavisam noteikti, šie priekšmeti ir visvērtīgākie šī darba gada jaunieguvumi.

Jāzepa Pīgožņa (1934-2014) gleznas no Dravnieku pamatskolas

“Skolu tīkla optimizācija” – nudien nav tie vārdi, ko vēlas dzirdēt jebkurš novada iedzīvotājs, neatkarīgi no vecuma vai ikdienas saistības ar mācību procesiem. Lai arī procesā bez šaubām ir arī savs domu grauds, novada iedzīvotājos, tas izsauc ļoti, ļoti dalītas un pretrunīgas jūtas, kur kopā mijas gan bērnības atmiņas, gan arī nodarbinātība un sociālās dzīves aspekti.

Dravnieku pamatskolā (Riebiņu nov.) 2020./2021. mācību gads bija pēdējais, izbeidzot skolas gandrīz 100 gadus ilgo vēsturi, kad 1921.gada 25.oktobrī Polkoronas muižas dzīvojamajā ēkā tika atvērta Rēzeknes apriņķa Vidsmuižas pagasta I. pakāpes pamatskola. Šo gadu laikā tajā mācījās arī izcilais Latvijas gleznotājs, ainavists Jāzeps Pīgoznis (1934-2014). Pēc skolas likvidācijas tās pēdējais direktors Jānis Znotiņš muzejam dāvināja divas gleznas, ko slavenais absolvents dāvināja savai skolai: 2008. gada gleznu “Upmala ziemā” (audekls, eļļa, 70 x 90 cm) un 2011. gadā tapušo darbu “Atvasaras ziedi” (audekls, eļļa, 70 x 90 cm), ko mākslinieks veidoja par godu skolas darbības deviņdesmitgadei, otrā pusē ierakstot “Manai mīļajai Dravnieku skolai jubilejā – Jāzeps Pīgoznis 29.10.2011.”.

Dravnieku pamatskolai dāvinātās gleznas – 2008. un 2011.g. Autors: Jāzeps Pīgoznis.

Jāzepa Pīgožņa dzīves laikā radītā daiļrade ir ļoti bagātīga un augstu novērtēta. Bez pārspīlējuma, autora darbi atrodas daudzu muzeju krājumos un privātkolekcijās pa visu pasauli, kamēr izsoļu namos autora darbu vērtība, nereti tiek pierakstīta ar vairākām nullēm. Tāpēc, “skolu tīkla optimizācija” un Dravnieku pamatskolas likvidācija ir visai skumjš notikums, kura mākoņa “zelta maliņa” ir  Preiļu muzeja mākslas kolekcijas papildināšana ar vēl diviem šī izcilā latviešu gleznotāja darbiem, kurus gleznojot un dāvinot J.Pīgoznis uzjuta prieku un mīlestību pret savu dzimto pusi un skolu.

Arheoloģiskais savrupatradums Preiļu novada Badelkā

Unikāls savrupatradums būvgružu kaudzē. No kreisās: piekariņš – bronzas zirdziņš ar diviem apaļajiem zvārgulīšiem, bronzas pakavsakta, Livonijas šiliņš (averss un reverss).

Muzeja jaunieguvumus izdodas iegūt ne vien pētniecības rezultātā, bet arī pilnīgi nejauši tos atrodot, bez tieša nodoma un plāna. Tieši tādā veidā tika iegūti trīs priekšmeti muzeja arheoloģijas kolekcijai, kad 2021.gada vasarā ar muzeju sazinājās vietējais iedzīvotājs Andris Kivlenieks, savā lauku īpašumā, vietā kur Padomju laikos bija ierīkota būvgružu kaudze, atrada dažus priekšmetus, kuriem iespējams piemīt senlietas statuss un ar savu atradumu nekavējoties devās uz Preiļu muzeju. Pēc konsultācijas ar muzeja pārstāvjiem A.Kivlenieks rīkojās apzinīgi likuma noteiktajā kārtībā – pieteica savu atradumu Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, vienojoties, ka atradumi tiks nodoti Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā.

Būtiskākais atradumu vērtību mazinošais faktors ir to atrašanas vieta – būvgružu kaudze, kas ievērojami mazina priekšmetu zinātnisko vērtību, liedzot tos piesaistīt konkrētai vietai un laikam, saglabājot tikai priekšmeta utilitāro vērtību – izgatavošanas materiālu, saglabātību. Tas diemžēl arī ir lielākais kaitējums, ko Latvijas kultūrvēstures bagātībām nodara dažādi mantrači un “melnie arheoloģi” cenšoties “palīdzēt” Latvijas arheoloģijai, taču lielākoties rīkojoties savtīgu nolūku vadīti. Doto atradumu gadījumā, tos salīdzinot ar līdzīgiem, arheoloģiskās izpētes ceļā iegūtiem analogiem, izdevās noskaidrot to aptuveno vecumu: bronzas zirdziņa piekariņš (11.-12.gs), pakavsakta (12.gs-14.gs beigas), un monēta – Livonijas ordeņmestra Hermana fon Brigeneja šiliņš (kalta Rīgā, 1543.gadā). Lai arī dotajiem priekšmetiem, jau iepriekš tika nozagta to zinātniskā vērtība apzināti/neapzināti postot kādu iespējams vēl nereģistrētu seno apbedījumu, priekšmetiem nonākot būvgružos, atradēja Andra Kivlenieka rīcība ir cēla un uzteicama – arī tādā veidā šie atradumi joprojām var vēstīt vairāk par Latvijas zemes apdzīvotību un vietējo iedzīvotāju sociāli-ekonomisko stāvokli.

Rihards Sisojevs,
Galvenais krājuma glabātājs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs