Ik nedēļu Latvijas muzeju krājumos nonāk visdažādākie priekšmeti – grāmatas, dokumenti, fotogrāfijas, mākslas darbi. Iemesli mēdz būt visdažādākie – iespējams tehnoloģiskā progresa rezultātā dotais priekšmets vairs netiek izmantots, tāpēc ir saglabāšanas vērts kā liecību par dzīvi un darbu senāk. Iespējams priekšmetā ir ietverta kāda nākotnē noderīga vizuālā informācija vai pierādījuma bāze (piemēram fotogrāfijas vai dokumenti). Vēl var būt, ka vairāku priekšmetu kopums var sniegt priekšstatu par kādu konkrētu notikumu vai pat laika nogriezni, kurā ir dzīvojuši mūsu senči. Arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā ik gadu nonāk daži simti priekšmetu, kas atspoguļo šeit dzīvojošās un darbojošās personības, labi zināmus (un ne tik) notikumus Preiļu apkārtnē.
Pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Aglonā 1993. gada 8.-9. septembrī
Romas pāvesta Franciska vizīte Latvijā 2018.gada 23.-24.septembrī, bija otrā Vatikāna valsts vadītāja vizīte Latvijā, tās neatkarīgās vēstures laikā. Šis notikums daudzus rosināja atskatīties pagātnē, vilkt paralēles starp šo un iepriekšējo vizīti, apdomāt kā šajos 15 gados ir mainījusies valsts, sabiedrība un mēs paši. Preiļu fotogrāfa Gunāra Vilcāna mājās atradās, kopumā, 7 krāsaini diapozitīvi, kurus viņš labprāt dāvināja muzejam.
Gudļevsku ģimenes arhīvs
2019.gadā sākumā Preiļu muzeja rīcība nonāca mūsdienām unikāls priekšmetu komplekts – Preiļu pagasta Razrivkas ciemā dzīvojošās Gudļevsku ģimenes arhīvs, ar vairāk nekā 100 rūpīgi glabātiem Trešā Reiha varas iestāžu izdotajiem dokumentiem – dažādām izziņām, pilnvarām un rīkojumiem Teklas Ģudļevskas saimniecībai par 1941.-1944.gadu. Lai arī dažus, gandrīz 80 gadus vecos dokumentus nav saudzējis laika zobs, nodotie dokumenti tika glabāti ar lielu rūpību saimniecei, acīmredzami, baidoties pazaudēt jebkādu izziņu vai citu svarīgu papīru, kas no Reiha iestāžu puses tiktu bargi sodīta. T.Gudļevskai bija pamats satraukties, jo kara laikā ar viņu dzīvoja arī trīs nepilngadīgās meitas – 17 gadīgā Zenaīda, 14 un 11 gadus jaunā Anna un Monika, kamēr vienīgais dēls – 19.g.v. Sīmanis jau pirmajās dienās tika iesaukts “brīvprātīgo” kārtības sargu rindās. Dāvinātajos dokumentos ir atrodami vairāki T.Gudļevskas lūgumi ļaut dēlam Sīmanim atgriezties
mājās, jo bez viņa palīdzības pārmērīgās pārtikas normu izpilde ir gandrīz neiespējama. Vēlāk Sīmanis tika ieskaitīts Latviešu leģiona rindās un beidzoties karam lūdza patvērumu Zviedrijā, taču bija viens no 146 Vācijas rindās karojošajiem, ko Zviedrija pēc oficiālas notas saņemšanas, izdeva PSRS. Līdz ar nodotajiem dokumentiem to vidū ir arī Sīmaņa Gudļevska piezīmju burtnīca (datējama ar 1941.gadu). Priekšmetus dāsni dāvināja Preiļu iedzīvotājs un Monikas Gudļevskas znots Juris Blusanovičs.
Preiļu Romas katoļu draudzes baznīcas centrālā altāra skice
1886.gadā tika uzcelta Preiļu Romas katoļu baznīcas mūra ēka, nojaucot veco un savu laiku jau nokalpojušo koka baznīcu, kas atradusies pašlaik esošās mūra baznīcas vietā. Projekts vairākkārt tika pārstrādāts un papildināts, kam par iemeslu bija gan nepietiekošie līdzekļi, gan arī baznīcas prāvestu maiņa, kas vēlējās veikt savas korekcijas esošajā baznīcas ēkas projektā. Šo notikumu rezultātā baznīcas ēka kļuva nedaudz zemāka, taču ietilpīgāka – vienlaicīgi spējot uzņemt 1200 dievlūdzējus, pretēji 700, kas bija sākotnējā projektā. Jaunajā baznīcas projektā tika paredzēta arī apsīds – speciāla, pusapaļa telpā kurā tiek izvietota baznīcas centrālais altāris. Šo telpu, tāpat kā baznīcas centrālo altāri un visu baznīcas ēkas projektu kopumā ir projektējis, Krievijas impērijas civilās būvniecības arhitekts Nikolajs Visockis (1831-1907). Preiļu Romas katoļu baznīcas celtniecības vēsturi un altāra skices rašanos, šogad apskatījām jau sīkāk.
Pastkarte W.Violet k-gam, Brēmenē
Ar Preiļu iedzīvotājas, Latvijas kultūras vēstnieces un novadpētnieces Tatjanas Kolosovas palīdzību izdevās atrast un iegādāties Krievijas pilsētā Kazaņā atrodošos pastkarti, ko 1901.gada 22.oktobrī no Preiļu pasta stacijas nosūtīja A.Zēvalds, to adresējot W.Violet kungam Brēmenē. Vēstule tika rakstīta vācu valodā, kurā A.Zēvalds lūdz atsūtīt katalogus (?) un pašmācības materiālus angļu un itāļu valodas apguvei. Pašlaik nav skaidri zināma minēto cilvēku personība un par kādiem katalogiem ir runa, taču domājams, ka A.Zēvalds bija skolotājs Preiļos, kas vēstulē lūdzis atsūtīt grāmatu (iespējams mācību) katalogus, to atlasei un vēlākai pasūtīšanai. Lūk, kārtējais pieradījums tam, cik ļoti savādāk notikušas mums itin ierastas lietas – grāmatu iegāde un tam, cik nezūdoši svarīga ir izglītība.
Sibīrijā tapušās, māsu Kozuļu dziesmu klades
2019.gada 25.martā pieminējām 70-to gadadienu vienam no traģiskākajiem notikumiem Latvijas valsts vēsturē – nu jau otro, Padomju Savienības organizēto, Latvijas iedzīvotāju piespiedu deportāciju uz nometināšanas apgabaliem Sibīrijā. Šī masu terora akcija notika 1949.gada 25.martā un ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir kļuvusi par atskaites punktu dzīvei “pirms / pēc”, jo līdzvērtīgi ietekmēja gan aizbraukušos, gan palikušos, vardarbīgi šķirot ģimenes un dzimtas. Pēc Josifa Staļina nāves 1953.gadā, sākās daudzu deportēto amnestijas process, rezultātā tiem ļaujot atgriezties dzimtenē. Pārciest izsūtījuma traumu, saglabājot savu tautisko patību daudziem palīdzēja latviešu folklora, atmiņas par dzimteni un nezūdoša cerība tajā atgriezties. Tieši šīs sajūtu izpausmes ir ietvertas Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” vadītājas Natālijas Rubines, Preiļu muzejam dāvinātajās dziesmu kladēs, ko tēva māsas – Monika Balode (dzim. Kozule, 1930.–2005.) un Genovefa Viļuma (dzim. Kozule, 1932.–2017.) rakstīja esot izsūtījumā Omskas apgabala Isiļkulā un Tambovkā. Arī par māsu Kozuļu dziesmu kladēm šogad jau rakstījām iepriekš.
Latgales lakstīgalas – Helēnas Erss-Kozlovskas priekšmeti
Līdz ar Latvijas valsts rašanos 1918.gada 18.novembrī, galvaspilsētā tiek dibinātas arī visai nācijai nepieciešamās kultūras iestādes – Nacionālais teātris, opera un konservatorija. Beidzot latviešiem vairs nav nepieciešams doties uz tālo Pēterpili vai Tartu augstākās izglītības iegūšanai. Radušos izdevību izmanto arī vienkārša latgaliešu meitene no Riebiņiem, kura vēlāk kļūs pazīstama kā “Latgales lakstīgala”, pirmā latgaliete ar augstāko muzikālo izglītību un dzejnieka Adolfa Ersa dzīvesbiedre – Helēna Erss-Kozlovska. 1919.g. pārceļoties uz dzīvi Rīgā, mākslinieces latgaliskā identitāte nebūt netika aizmirsta, tieši pretēji kļuva par tās atpazīstamības zīmi – izpildot latgaliešu tautasdziesmas gan Latvijas, gan arī citu valstu klausītāju vērtējumam, tādējādi iemantojot plašu auditorijas atzinumu. H.Erss-Kozlovskas mazdēls Jānis Lībietis Preiļu muzejam ir dāvinājis saglabātās vecmātes liecības – nošu burtnīcu, fotoportretu, dažus rokrakstus un daudzas apsveikuma telegrammas un vēstules, ko H.Erss-Kozlovskai viņas mākslinieciskās darbības 25 gadu jubilejā 1940.gada aprīlī, sūtījuši ievērojami Latvijas un ārzemju kultūras darbinieki, kur īpaši vērtīga ir latviešu dzejnieces Aspazijas vēstule. Par šo dāvinājumu arī jau rakstījām sīkāk.
SIA “Preiļu celtnieks” sagatavota grāmata par Preiļu muižas pils atjaunošanu (2016.-2017.)
Īpaši patīkami ir sekot Preiļu muižas pils atdzimšanai, kur SIA “Preiļu celtnieks” speciālisti un darbinieki ik dienas, soli pa solim, veic ar pils atjaunošanu saistītus darbus. Iespējams, ikdienā novērtējam tikai atjaunošanas procesa finansiālo pusi un tās ietekmi uz atjaunošanas darbu gaitu, kamēr ne mazāk nozīmīga ir veicamo darbu vēsturiskā izpēte. Atsevišķu pils detaļu atjaunošana ir iespējama tikai pēc muzeju krājumos un privātkolekcijās saglabātajiem vizuālajiem materiāliem – fotogrāfijām, fotopastkartēm, zīmējumiem un gravīrām. Tāpēc SIA ”Preiļu celtnieka” komercdirektora Egila Stikāna dāvinājums Preiļu muzejam savā ziņā ir unikāls priekšmets – grāmata, jeb atskaite par 1. un 2.etapa rekonstrukcijas un restaurācijas darbiem Preiļu muižas pilī 2016.-2017.gadā, tika sagatavota vien 3 eksemplāros un dāvināta atjaunošanas darbos iesaistītajām pusēm – Preiļu muzejam, Nacionālajai Kultūras mantojuma pārvaldei, bet viena grāmata palika “Preiļu celtnieka” īpašumā.
Pēc E.Stikāna teiktā katra grāmata nedaudz atšķiras, jo gan iesējums, gan uz vāka redzamās, grieztās torņa koka detaļas un roku darba rezultāts. Ar pārliecību varam teikt, ka no kultūrvēstures viedokļa grāmata nudien ir unikāla, jo ietver sevī ne vien laiku garu, kurā notika pils atjaunošanas “gaidības”, bet arī sniedz ziņas par pils atjaunošanas darbiem un tajos iesaistītajiem speciālistiem.
Mākslinieka Pētera Postaža gleznas ar Preiļu parka objektiem
Arī šī, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesora, mākslinieka Pētera Postaža (dzim. 1940.g.) dāvinājuma tapšana ir notikusi pateicoties Preiļu muižas pils atjaunošanas procesam, kas plašākā mērogā ir iekustinājis iedzīvotāju pakusušo interesi par neogotisma arhitektūras pērles likteni Preiļos. Dāvināto gleznu idejas pirmsākumi ir meklējami vēl 2016.gada sākumā, kad Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā atklāšanas pasākumā Rīgā, Sv.Pētera baznīcā P.Postažs Preiļu muzeja vadītājai izteica vēlmi dāvināt 7 savas gleznas, plānotajai Latvijas ainavu gleznu kolekcijai atjaunotajā Preiļu muižas pilī. Vēlāk sekoja vēl viens dāvinājums, ko iedvesmoja Jasmuižas pusē laicīgi dzīvojošais un savu dižvārdu šeit ieguvušais latviešu dzejnieks – Rainis. 2017.gada pavasarī P.Postažs ieradās Preiļos, tostarp arī lai apskatītu Preiļu pili. 2018.gada J.Pīgožņa balvā Latvijas ainavu glezniecībā P.Postažs sevi pieteica ar 3 darbiem, divi no kuriem bija veltīti Preiļiem – glezna “Preiļu pils”. 2017. audekls, eļļa. 90 x 100 cm un glezna “Rudens parkā”. 2017. audekls, eļļa, 70 x 100 cm. Balvas noslēgumā visi trīs P.Postaža darbi tika dāvināti Preiļu muzejam.
Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs