Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs 2011. gadā kopumā papildināja krājuma kolekciju ar 382 priekšmetiem. Tie stāsta par Preiļu novada vēsturi un cilvēkiem, par viņu sasniegumiem un likteņgaitām No Plivdu, Būmaņu un Preisu dzimtām izsūtījumā Sibīrijā krājumā nonākuši 92 priekšmeti, no tiem vairāk kā 70 fotogrāfijas, dokumenti, tekstilijas
Sibīrijā deportētās sievietes darīja dažādus darbus, ko mūsdienās uzskata par vīriešu darbiem. Lai nopelnītu lielāku maizes devu, Anna Plivda kopā ar vīriešiem iestājās kursos un ieguva traktora vadītāja apliecību, kas atļauj vadīt riteņtraktorus un kāpurķēžu traktorus. Nereti bija gadījumi, ka vēlāk, jau Latvijā, šīs sievietes neprata aizjūgt zirgu, bet pārsteidza vīriešus ar to, ka profesionāli prata saremontēt traktoru.
Izsūtītie latvieši, neskatoties uz grūtajiem darba un dzīves apstākļiem, svēti turēja cieņā savas tautas un ģimenes tradīcijas. Lieldienās viņi prata sadalīt vienu olu uz daudziem ģimenes locekļiem, Ziemassvētkos izrotāja un iededza sveci priedītē, izcepa raudzētu kartupeļu pīrāgus. Jāņos pina vainagus, priecājās par to, ka pie kartupeļa var piekost klāt siļķi, sapņoja par Jāņu sieru un, sanākuši kopā, klusītiņām dziedāja Līgo dziesmas. Baidījās…
Interesants stāsts ir Būmaņu dzimtas dāvinātajai lādei. Tā ir Sarkanās armijas munīciju lāde, kura Būmaņu mājās nonāca 1944. gada augustā, kad Rudzātu pagastā bija izvietojies Sarkanās armijas karaspēks. Frontei virzoties uz Rietumiem, armija tukšo munīcijas lādi atstāja. Būmaņu ģimene to izmantoja savā saimniecībā mantu uzglabāšanai. 1949.gada 25.martā, kad ģimeni deportēja uz Sibīriju, Nadežda Būmane tajā salika līdzi ņemamās mantas. Noderēja arī atpakaļceļā uz Latviju.
Dzidra Preise muzejam uzdāvināja priekšmetus, kas ir ceļojuši no Latvijas uz Amūras apgabalu un atpakaļ uz Latviju.
Kastrolītis atrasts 1944. gadā dzimtajās mājās Madonas raj. Medzūlas pagasta Sveķēnos. Vācieši atkāpjoties steigā bija aizmirsuši.
To lietoja ēdiena gatavošanai vismaz 3 reizes dienā. 1949. gada 25. martā tika paņemts līdzi izsūtījumā. Vagonā uz krāsniņas vārīja ūdeni, bet Lieldienu naktī Tigdas stacijas laukumā uz ugunskura – līdzpaņemtās olas.
Pēc 15 prombūtnē pavadītiem gadiem, atgriežoties Dzimtenē kastrolītis netika atstāts, bet paņemts līdzi un lietots arī Latvijā. Ģimenē saukts mīļi par „kastroniņu”.
Koferītis „Baļetka”. Dzidra Preise to lietoja kā skolas somu no 1956. – 1959. gadam, kad mācījās Amūras apgabala Blagoveščnskas Lauksaimniecības Institūtā Agronomijas fakultātē.
Koferis piederējis Dzidrai Preisei.
Viņa to lietojusi mantu pārvadāšanai un uzglabāšanai no 1944.gada līdz 2011.gadam: Amūras apgabala Zejas raj. Ovsjanskas vidusskolas kopmītnēs, Blagoveščenskas Lauksaimniecības institūtā, Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas kopmītnēs, Preiļu rajona „Krasnij Oktjabr” kolhozā un visbeidzot uz Preiļos.
Lakats ir kolhoza dāvana Lūcijai Preisei 1950. g. izsūtījumā Amūras apgabala Zejas rajona Umļekānas ciemā par labu darbu govju fermā.
Vladislavs Mačuļskis kopš bērnības bija ļoti zinātkārs. Viņam patika darbs, daba, zīmēšana, gleznošana, rokdarbi. Reiz bērnībā, braucot ar tēvu zirga pajūgā cauri mežam, Vladislavs pamanīja mežacūku ar sivēntiņiem. Pārbraucis mājās viņš to uzzīmēja tik skaisti, ka vecāki novērtēja dēla talantu un brīvi ļāva viņam darboties ar zīmuļiem, krāsām. Mācoties tehnikumā Vladislavs Mačuļskis zīmēja plakātus veterinārdisciplīnas studijām. Bet Vladislavs nekļuva par mākslinieku, jo ģimeni skāra 1949. gada 25. marta izsūtīšana. Lai izdzīvotu izsūtījumā Omskas apgabalā, Vladislavs zīmēja uz papīra ziedus sienas segu izšūšanai un iemainīja pret kartupeļiem, pienu un maizi pie vietējiem iedzīvotājiem.
Dzimtajās mājās Silajāņu pagasta Nalobnē Vladislvs Mačuļskis nekad vairs neatgriezās, bet par tām bieži sapņoja. Savus sapņus viņš uzlika uz audekla gleznās „Ceļš uz lauku mājām Silajāņos” un „Ābeles ziedonī”.
Vladislava Mačuļska brāļa Antona dāvinājums muzejam.
Muzejam izveidojusies laba sadarbība ar mākslinieku, koktēlnieku Jāni Igoveņu. Kā eksperts viņš darbojās muzeja projektā „Māju logu apmaļu dekoratīvie rotājumi Latgalē”, restaurēja atsevišķus priekšmetus vēstures pamatekspozīcijai „Preiļi gadsimtu spoguļos”, kā arī skaisto pūra lādi etnogrāfijas priekšmetu kolekcijā. Kopīgā radošā darbošanās pamudināja mākslinieku uzgleznot muzeja atklāto tekstiliju, keramikas un mēbeļu krātuvi, kolektīvā mīļi sauktu par namiņu, A.Paulāna ielā 4 un pasniegt to kā dāvanu muzejam 2011. gadā.
Glezna lieliski papildinās vairāk nekā 70 priekšmetu lielo kolekciju „Preiļi gleznās”.
Mamma ir katras mājas dvēsele un labais gariņš, kas ap sevi pulcē ģimeni pat tad, kad bērni izauguši un aizgājuši pasaules plašumos. Antoņina Plivda (ikdienā saukta par Ņinu) no Preiļu novada pēc vīra Jāņa nāves viena pati izaudzinājusi un izskolojusi septiņus bērnus, kuri katrs ielikuši savu artavu, lai saglabātu dzimtas Akmens māju.
Jāņa Plivdas dāvinājums muzejam.
Muzeja krājums ik gadus tiek papildināts vidēji par 300-400 vienībām. Lielākā jaunieguvumu daļa nonāk muzejā ekspozīciju, krājuma izstāžu zinātnisko koncepciju izstrādes un tēmu izpētes gaitā. Iegūšanas veidi ir dāvinājumi no privātpersonām un iestādēm.
Unikāls vīriešu tērpa fragments, iespējams, vienīgais Baltijā. 19. gs. sāk.
Piederējis Maltas Ordeņa komandoram (1779-1835) Preiļu muižas īpašniekam Jozefam Heinrikam Borham (1751-1835).
Iegūts arheoloģiskajos izrakumos Preiļu muižas kapelas kapenēs 2008. g.
Krucifikss. 17.-18. gs.
Iegūts arheoloģiskajos izrakumos Preiļu muižas kapelas pagrabā 2008. g.
Koka krusts 17×9,5 cm
Figūra 12×4,8 cm