Ikmēneša virtuālā izstāde februārī ļoti atšķiras no visām iepriekšējām. Līdz šim izstādi veidojām sadarbībā gan ar Panevēžas novadpētniecības muzeju Lietuvā, gan Grodņas reliģijas vēstures muzeju Baltkrievijā. Taču apstākļos, kad Baltkrievijas vara ir iesaistījusies Krievijas agresijā pret savu kaimiņvalsti Ukrainu, sadarbība ar Baltkrievijas kolēģiem tiek “iepauzēta”. Tāpēc šoreiz aicinām ieskatīties Preiļu un Panevēžas muzeju krājumos un iepazīt priekšmetus, kas atspoguļo daudzpusīgo mīlestības jēdzienu – no vienas puses mīlestību mēs redzam romantiskos stāstos un leģendās no muižu laikiem, no otras puses – mīlestības dziļums īpaši izkristalizējas to ģimeņu likteņos, ko lauza okupācijas vara gan Latvijā, gan Lietuvā, bet jo īpaši simboliskas ir Baltijas ceļā izmantotās jostas un no izsūtījuma Sibīrijā sūtīta pašdarināta lādīte ar Lietuvas karogu un uzrakstu “Ticība uzvar” – šie priekšmeti apliecina spēcīgo un pašaizliedzīgo Dzimtenes mīlestību!
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Mīlestības kalniņš Preiļu muižas parkā. 1984. un 1998. g. Foto autors: I. Pličs
Daudziem vietējiem iedzīvotājiem vārds “mīlestība” saistās ne tikai ar ļoti īpašu cilvēka gara stāvokli, bet arī ar konkrētu un bieži apmeklētu vietu Preiļu muižas parkā – Mīlestības kalniņu. Tā ir augstākā mākslīgi veidotā virsotne Preiļos, kuras maksimālais augstums ir 6 m. Šī skaistā toponīma izcelsme ir saistāma ar kādu visnotaļ traģisku notikumu Preiļu muižā. Kā vēsta leģenda, zem kalniņa smiltīm ticis aprakts muižas mežsargs, kurš ar savu šāvienu līdz nāvei bija pārbiedējis muižnieku, bet bargā un sērojošā muižniece sava mīļotā nāves vietā likusi izrakt skaistu dīķi, ar parka zemi aprokot mežsargu, tam vēl dzīvam esot. “Mežsarga kalniņa” virsotnē bijusi ierīkota tējnīca, bet tās pakājē atradusies lapene, kurā parka viesi varēja noslēpties lietus laikā (šo objektu esamība parkā, vēl nav apstiprināta arheoloģiski). Pakāpeniski iedzīvotāju atmiņā mežsarga nelaimīgais liktenis piemirsās un kalniņš kļuva par daudzu preiliešu tikšanos vietu un romantisku attiecību sākumu, iemantojot “Mīlestības kalniņa” nosaukumu.
Paulīnes Anspokas un Voiceka Vanaga kāzu foto un V. Vanaga Triju Zvaigžņu ordeņa 3. pakāpes Goda zīme. Fotodarbnīca “Ermitaž” 1936. g.
Vien gadu pēc Padomju Savienības okupācijas – 1941.gadā 14.jūnijā – notika pirmā Baltijas valstu deportācijas akcija – šajā dienā tika pārrauta arī Vanagu ģimenes mīlestība. Paulīne Anspoka un Preiļu policijas vecākais kārtībnieks Voiceks Vanags apprecējās 1936. gadā. V. Vanags bija atbildīgs un kārtīgs vīrs, bez kaitīgiem ieradumiem, rūpējās par savu sievu un bērniem. 14. jūnijs bija pēdējā reize, kad laulātie pēdējo reizi redzējās: P. Vanaga kopā ar meitām (3 un 5 gadi) tika izsūtīta uz Krasnojarskas apg., kamēr Voiceks Vanags tika nosūtīts un Vjatlagas darba nometni (Kirovas apg.), kur 1941. gada septembrī mira no bada un spēku izsīkuma.
Ciešot no agrāk nekad nepieredzēta bada un trūkuma, Paulīne Vanaga spēja izdzīvot, izaudzināt meitas, atgriezties Latvijā, 101 gada vecumā aizejot mūžībā, tā arī nekad vairāk neapprecoties. 2021. gadā Paulīnes Vanagas jaunākā meita Valentīna Preiļu muzejam uzdāvināja dažas vecākiem piederošās lietas, tostarp tēva apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeņa 3. pakāpes goda zīmi, ko viņš bija uzlicis, iespējams, laimīgākajā sava mūža dienā – laulājoties Pieniņu baznīcā.
Baltijas ceļa jostas. Darinājusi Tautas daiļamata meistare Albīna Ancāne. 1989. gads
Valsts un Tēvzemes mīlestība ir vēl viena mīlestības formām, kuras nesalaužamo spēku šodien nākas skatīt vaigā mūsu kontinentā tepat kaimiņos. 20. gs. 80. gados sākoties Atmodas procesiem Baltijas valstīs, iestājoties par tautu pašnoteikšanās tiesībām Padomju Savienības republikās, 1989. gada 23. augustā notika pasaules vēsturē viena no spilgtākajām un masveidīgākajām nevardarbīgās pretošanās akcijām – Baltijas ceļš. Molotova – Ribentropa pakta 50. gadadienā dzīvā cilvēku ķēdē tika savienotas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas galvaspilsētas, tādējādi protestējot pret noziedzīgo paktu slepeno daļu, kurā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija vienojās par Baltijas valstu pašnoteikšanās izbeigšanu. Dalībai akcijā bija nepieciešama liela uzdrīkstēšanas. Akcijā, piedalījās arī Preiļu rajona iedzīvotāji. Lai arī dalībnieku bija daudz, atsevišķās vietās tika izmantotas arī akcijas dalībnieces, Tautas daiļamata meistares Albīnas Ancānes (1935-2021) darinātās jostas, neļaujot pārtrūkt vienojošajai cilvēku enerģijas ķēdei.
Panevēžas novadpētniecības muzejs
Mīlestībai ir dažādas formas: romantiskas jūtas pret kādu, pašaizliedzīga Dzimtenes mīlestība, draudzīga mīlestība, pieķeršanās bērniem un vecākiem. Panevēžas novadpētniecības muzejā glabājas vairāki priekšmeti, kas atspoguļo dažādās mīlestības formas. Tās ir grāmatas, pastkartes, fotogrāfijas, dažāda veida keramika, izšuvumi, suvenīri un daudz kas cits. Piedāvājam trīs interesantākos priekšmetus, kas atspoguļo mīlestības dažādos aspektus.
Pirmā Panevēžas periodiskā izdevuma lietuviešu valodā “Mīlestības ceļi” (1922. gada 2. nr.) vāks.
Apakšvirsraksts vēsta, ka šis laikraksts tiek izdots, lai celtu garīgo kultūru, lai gan pēc apjoma un izdošanas biežuma tas bija tuvāks žurnālam. Pirmais numurs iznāca 1922. gada martā, kopā tam bija 4 numuri. Žurnālu izdeva Balis Dūda, skolotājs un preses darbinieks (1896-1924), redaktors Pranas Vikonis (1897-1959), lietuviešu un latviešu valodas students Tautas Augstskolā un vēlāk preses darbinieks un aktīvs politiķis. Redakcija atradās Panevēžā, Kristijona Donelaiša ielā 11, un tas tika izdots Kauņā. Vāku ilustrēja pazīstamais skulptors Juozs Zikars (1881-1944), kas tajā laikā dzīvoja un pasniedza Panevēžā. Žurnāls popularizēja krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja idejas – vēlmi celt sabiedrības morāli.
Vāze, 19. gs.
Tā piederēja namīpašniekam Juozapam Končam no Lokines muižas (Ukmerģes rajons). J. Konča dāvināja šo vāzi ar romantisko pāra attēlu muižas kalpotājai Vitkevičienei. 1963. gadā vāzi muzejam uzdāvināja šīs bijušās muižas kalpotājas dēls Povils Vitkevičs. 2020. gadā vāze tika restaurēta Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Prana Gudīna Restaurācijas centrā.
Lādīte, darināta Sibīrijas nometnē, 1956. gads.
Jons Čeponis (1925-2019), deportētais lietuviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, darināja to Sibīrijas nometnē savai mātei Onutei un māsai Emīlijai. Novēlējums „Mīļotajai un mūs gaidošajai Onūtei priekš Emīlijas. Mātes dienā – 1956 Sibīrija. Jonas“. Lietuvas simbols – Ģedimina pils – ir uzzīmēta uz lādītes vāka, atslēgas piekariņa galā – pušķītis Lietuvas karoga krāsās. Lādīte ir kā Dzimtenes un sava tuvākā mīlestības apliecinājums.
Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Panevēžas novadpētniecības muzejs www.paneveziomuziejus.lt/