Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Janvāris. Industrializācija.

31.01.2022.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Industrializācija”

 

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Industrializācija – sarežģīts vēstures process, kura pamatā ir cilvēku saimniekošanas paradumu maiņa, vienkāršu roku darbu aizstājot ar automatizētām mašīnām un dažādiem saliktiem mehānismiem. Šis process līdz nepazīšanai ir pārvērtis mūsdienu pasauli, neaizmirstot arī par Preiļiem. Padomju laikā tika uzbūvēti divi lieli uzņēmumi – Preiļu Linu fabrika un Siera rūpnīca, kuru darbība ir veidojusi un noteikusi mūsdienu pilsētas seju. Tieši par šo uzņēmumu darbību šī mēneša virtuālajā izstādē.

Preiļu Linu fabrika. (1952-1993)

  1. Fotogrāfija. Skats uz Preiļu linu fabrikas teritoriju no Preiļu TV torņa. 1978. gads.
  2. Fotogrāfija. Viens no Preiļu linu fabrikas šķūņiem. 1960. gadi.
  3. Fotogrāfija. Pārstrādei paredzētā produkcija Preiļu linu fabrikas teritorijā. 1960. gadi.

1952. gada jūnijā pie Daugavpils ielas iepretim Preiļu parkam bijušās Preiļu mašīnu-traktoru stacijas vietā tika uzsākti Preiļu Linu fabrikas kompleksa pirmo ēku izbūves darbi. Tobrīd Preiļu Linu fabrika bija lielākais linu pārstrādes komplekss visā Padomju Savienībā, kopumā aizņemot gandrīz 20 ha platību. 1955. gada novembrī linu fabrika uzsāka darbu, kad ekspluatācijā tika nodots galvenais fabrikas korpuss, linu produkcijas novietnes, autogarāžas un darbnīcas, strādnieku dzīvokļi, savukārt pilnas jaudas ražošana tika sasniegta 1959. gadā pēc atlikušo objektu– 8 linu pārstrādei nepieciešamo darba cehu un laboratoriju – izbūves.

 

Albums ar linšķiedru krāsu un kvalitātes etaloniem. Izmantots Preiļu linu fabrikā. 20. gs. 2. puse.

Lini tika piegādāti ne vien no Preiļu, bet arī daudzu tuvējo rajonu – Līvānu, Maltas, Viļānu, Dagdas, Ilūkstes un Daugavpils kolhoziem. Darba apjoms bija milzīgs – fabrikai strādājot visu diennakti, bija iespējams pārstrādāt ~15t linšķiedru. Ievestā linšķiedra vispirms nonāca pieņemšanas cehā, kur tā tika šķirota atbilstoši linu kvalitātei. Muzeja krājumā atrodas bijušā Preiļu Linu fabrikas inženiera Viktora Dudareva dāvinātais albums ar linšķiedru krāsu un kvalitātes etaloniem. Albumā specializētos ietvaros glabājas 13 linu šķiedras paraugi, kas tika izmantoti ievestās produkcijas šķirošanai, pirms tās nodošanas tālākai pārstrādei.

 

Preiļu siera rūpnīca. Darbojas no 1972. gada

  1. Fotogrāfija. Preiļu Siera rūpnīcas cehā. 1980. gadi.
  2. Fotogrāfija. Preiļu Siera rūpnīcas kopskats. 1970. gadi.

Preiļu siera rūpnīca uzbūvēta un nodota ekspluatācijā 1972. gada beigās kā Daugavpils piena kombināta filiāle, tobrīd aptverot Rožupes, Aglonas, Preiļu un Līvānu pienotavu darba zonu. Pateicoties stabilai un pārdomātai vadībai, rūpnīcai ir izdevies nepārtraukti attīstīties – automatizēt darba procesu, vēl Padomju laikos tika iegādātas kvalitatīvas Dānijā ražotās iekārtas, kas ļāva pastāvīgi audzēt darba jaudu un saražotās produkcijas apjomu. Atšķirībā no daudziem citiem uzņēmumiem valstī, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu piedzīvotā saimniecības pārkārtošanās un privatizācija ir tikai sekmējusi rūpnīcas darbību, ļaujot preces eksportēt uz daudzām citām valstīm. Kopš 2001. gada SIA “Preiļu siers” ir lielākais siera eksportētājs Latvijā, eksportējot ~90% no saražotās produkcijas.

 

Grodņas reliģijas vēstures muzejs

Celtnieku knaibles. Metāls. 18. gs.

Knaibles – viens no senākajiem instrumentiem, ko izmantoja galdnieki, koka apstrādātāji, atslēdznieki un kalēji. Visticamāk, ka knaibles parādījās nedaudz vēlāk par naglām, kuru izvilkšanai tās bija sākotnēji paredzētas, tas ir – apmēram pirms 5000 gadiem. Tā kā līdz pat nesenam laikam naglas maksāja pietiekami dārgi, tās izmantoja galvenokārt pārtikušo pasūtītāju māju būvniecībā.

Piedāvātais priekšmets tika atrasts 1993. gadā iemūrēts Svētā Krusta baznīcas sienā Grodņā. Šī baznīca piederēja bernardīnu ordeņa klosterim, kas atradās blakus. Klostera komplekss ar baznīcu tika celts pēc lietuviešu dižkunigaiša Aleksandra rīkojuma, sākot ar 15. gs. beigām vairākus gadsimtus. 18. gs. vidū ēkas tika pārbūvētas baroka stilā. Šo darbu laikā visdrīzāk arī tika izmantotas sienā atstātās knaibles.

Uzgriežņu atslēga. Metāls. Lida. 20. gs. sākums.

Piedāvātā uzgriežņu atslēga ir jaunās industriālās ēras simbols. Tā ražota starp 1910. un 1920. gadu Lidā metālliešanas fabrikā, kas piederēja brāļiem Jakovam un Eberam Šapiro, ko apliecina uzraksti. Visdrīzāk tā tika izmantota mašīnu apkalpošanai, kuras tika izmantotas šajā rūpnīcā.

Rūpnīcu dibināja brāļu tēvs Judelis Šapiro 1901. gadā. Sākotnēji tur tika ražoti lietie izstrādājumi no čuguna, taču drīz vien tam pievienojās arī dažādas mašīnas un mehānismi, kurus izmantoja galvenokārt lauksaimniecībā. Tās bija kuļmašīnas, salmu griezēji, arkli, ecēšas u.c. Ražošana ļāva izmantot liešanu pēc pasūtītāja rasējumiem. Rūpnīca ātri kļuva veiksmīga, jau pirmajā savā darbības gadā saražoja produkciju 26 000 rubļu vērtībā.  Brāļu Šapiro rūpnīcas produkcija bija augstas kvalitātes, vairākkārt tika izstādīta izstādēs-gadatirgos Viļņā, kur 1901.–1914. saņēma 14 zelta un sudraba medaļas. 1939. gadā rūpnīca tika nacionalizēta. 1994. gadā Lidas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca tika reorganizēta par AS “Лидсельмаш”.

Finiera rūpnīcas Mostos (mūsdienu Grodņas apriņķis) iesvētīšana. Fotogrāfija. Mosti. 1927. gads.

 

Mosti – neliela pilsēta 60 km attālumā no Grodņas, lielu mežu ielenkumā. Īpašu vietu tās vēsturē ieņem brāļu Ignacija un Vaclava Konopacku finiera rūpnīcas atklāšana 1927. gada decembrī. Īsā laikā uzceltajā rūpnīcā tika izvietots tam laikam labākais aprīkojums un tas bija vislabāk aprīkotais šīs nozares uzņēmums Eiropā. Pēc rūpnīcas atklāšanas tajā strādāja ap 100 cilvēku. Sākotnēji rūpnīcā tika saražots ap 10 m3 finiera diennaktī.

Panākumus nodrošināja augstākās šķiras bērza finiera ražošana. 1920. gada beigās tas bija pamatmateriāls lidaparātu korpusu, kā arī vilcienu vagonu elementu ražošanā. Tehnikas straujā attīstība pieprasīja arvien augstākas kvalitātes materiālu, tāpēc brāļu Konopacku uzņēmums piegādāja aviācijas finieri uz Angliju, Vāciju, Beļģiju, Indiju, Indoķīnu, Malaiziju, Argentīnu, Singapūru un Ceilonas salu, būdams viens no lielākajiem ražotājiem pasaulē.

1939. gadā pēc Rietumu Baltkrievijas iekļaušanas Baltkrievijas PSR, Konopacku rūpnīca tika nacionalizēta. No 1994. gada uzņēmums ir AS “Мостовдрев”.

 

Panevēžas novadpētniecības muzejs

 

Industriālā revolūcija un industrializācija sasniedza Lietuvu kā Krievijas impērijas daļu. 19. gs. beigās pirmie lielākie modernie industriālie uzņēmumi tika būvēti blakus dzirnavām, Panevēžā darbojās arī citi nelieli uzņēmumi: stipro alkoholisko dzērienu un rauga fabrika, alus brūzis.

Lauku apvidus industrializācija skāra mazāk nekā pilsētas. 1. pasaules kara laikā laucinieki sev nepieciešamo pārtiku un pirmās nepieciešamības priekšmetus darināja paši mājās. Rūpniecības preces, bez kurām nevarēja iztikt, bija tikai dažas: petroleja, sērkociņi, sāls un dzelzs.

Starpkaru periodā Lietuvas lielākie industriālie centri bija Kauņa, Klaipēda, Šauļi un Panevēža. Dominēja pārtikas, kokapstrādes, tekstila un apavu ražošana. Gaļas, lina pārstrādes un ziepju fabrikas sāka ražošanu Panevēžā. Tāpat darbojās dzirnavas, alus brūži, degvīna un rauga rūpnīca, gateris, virvju vīšanas un citi nelieli uzņēmumi. Tika uzsākta cukura fabrikas celtniecība. Inovācijas uzņēmumos bija atkarīgas no īpašnieku finansiālajām iespējām – ne visi varēja atļauties dārgu aprīkojumu.

Pēc 2. pasaules kara Lietuvā sākās sociālistiskā industrializācija. Blakus tradicionālajām industrijām, uzplauka enerģētikas, ķīmijas, mašinērijas, metālapstrādes un celtniecības materiālu ražošana. Panevēžas Ziemeļu daļā blakus dzelzceļam izveidojās industriālais rajons, un sākās lielu paneļu dzīvojamo ēku būvniecība.

Moderna 19. gs. beigu kokapstrādes mašīna – vertikālais zāģis. Izdevums “Промышленность и техника. Энциклопедия промышленных знаний”, т. 8, Санкт-Петербург, 1896, Foto: Gedimins Kartans.
Uzņēmums „St. Montvilo įpėdiniai ir Ko” darbojās no 1891. gada. Panevēža. Foto: Vitolds Kovalevskis. 1928. gads.
Saldumu un medus rūpnīcas “Rytas” etiķetes un kokvilnas-vilnas fabrikas produkcija. Panevēža 1920-1930. gadi.

 

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” / Museum 2020

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR.

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

http://europa.eu/;

http://www.eni-cbc.eu/llb

https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Grodņas reliģijas vēstures muzejs 

Panevēžas novadpētniecības muzejs  

Pēdējās izmaiņas: 31.01.2022.