Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Decembris. Bērnība

29.12.2021.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Bērnība”

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs 

Kas ir kopīgs gan bagātam, gan nabagam, gan puikai, gan meitenei? Pareizā atbilde – bērnība. Lai kādā vietā un apstākļos sāktos cilvēka pirmie soļi, bērna pieaugšanas virsmērķis ir kļūt par sabiedrības locekli pilnvērtīgi iekļaujoties tās dzīvē. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā ir daudzas šī procesa liecības gan dažādas rotaļlietas, gan arī skolas laika piederumi.

 

Arheoloģes Antonijas Vilcānes vienīgā lelle. 20. gs. vidus

 

Ievērojamā Jersikas pilskalna pētniece, arheoloģe no Preiļiem Antonija Vilcāne bērnībā ar lellēm nespēlējās, daudz tīkamākais tai likās vecākā brāļa rotaļu automašīnas. 20. gs. 60. gados Latvijas skolās ļoti populāras bija papīra lelles, kuru kleitas varēja viegli mainīt, pārkrāsot  un dažādos citos veidos pielāgot pēc sirds patikas, kamēr visu meiteņu kārotās lelles – Aina un Baiba – atradās smalkāko veikalu plauktos un reti kurai ģimenei bija pa kabatai. Savā 16. dzimšanas dienā A. Vilcāne mammai lūdza uzdāvināt lelli. Pirmā lelle tika ļoti lolota un rotāta, piemēram, ar pašdarinātām krellēm no ābolu sēkliņām, vai arī ar mammai aizlienētu tumsā spīdošu brošiņu. Ilgi gan ar lelli spēlēties nesanāca – vidusskolas gaitas A. Vilcāne turpināja Preiļos, bet pēc tam studijas – Rīgā, tāpēc lelli nācās atstāt mājās, grāmatu plauktā. 2003. gadā lelle tika dāvināta Preiļu muzejam.

 

Ābeces “Mozō abece un pyrmō losomō grōmota mōjā un pyrmskūlā” atvērums. 1937. gads. Lietojis Jānis Streičs

 

Tieši caur ābeci bērni iepazinās ar valodu, uzzināja, kā tā darbojas, kā skaņas pārtop burtos, tad vārdos – veidojot skaistu un plūstošu valodu. Lai mācības būtu vieglākas, mācību materiālu papildināja ar iemācāmo vārdu attēliem, lielākoties tie bija vienkārši lietvārdi, ko bērns jau ir redzējis un iepazinis, bet ābeces noslēgumā bija atrodami daži viegli lasāmie gabali zināšanu nostiprināšanai. Preiļu muzeja krājumā glabājas 20. gs 30. gados izdota ābece latgaliešu rakstu valodā, no kuras mācījies slavenais novadnieks un Latvijas kinorežisors Jānis Streičs.

 

Rudzātu pagasta 766. mazpulks
  1. Fotogrāfija. Daugavpils apr. Rudzātu pagasta 766. mazpulka dalībnieki. Pēdējā rindā 2. no kreisās: nozīmīšu īpašnieks Juris Pintāns (1919-2008).
  2. Mazpulka dalībnieka formas krūšu nozīme.
  3. Rudzātu mazpulka nr. 766 numurzīme.
  4. Mazpulka dalībnieka formas cepures nozīme.

20. gs. sākumā visās pasaules valstīs sāka veidoties bērnu un jauniešu nevalstiskās, ārpusskolas izglītības un pilsoniskās audzināšanas biedrības, klubi un organizācijas. Šai ziņā skautu un gaidu kustību nosaukumi ir plašāk zināmie, tomēr ļoti daudzās pasaules valstīs tika dibināta vietējie analogi. Latvijas mazpulku idejas autors ir Kārlis Ulmanis, to aizņemoties no lauku jaunatnes organizācijām ASV. Par Latvijas mazpulku darbības pirmsākumu tiek uzskatīts 1929. gads, kad pirmo reizi rakstiski tiek minēts vārds “mazpulki”, to veidojot pēc Amerikas jauniešu kluba “4H” parauga, pārņemot gan kluba galvenās pamatvērtības: Sirds, Prāts, Veselība, Rokas, gan arī tās vizuālo atainojumu četrlapu ābolīša lapiņas formā. Organizācijas mērķis bija veicināt jauniešu ātrāku iekļaušanos sabiedrībā, tiem mācot dažādas praktiskas un pieaugošo dzīvē pārņemamas prasmes: mājturības pamatus, mājamatniecības darbus, iepazīt darbu ar tehniku, veidot un kopt izmēģinājumu lauciņus, kopt fizisko kultūru un māksliniecisko pašdarbību. Tādējādi mazpulku dalībniekos ieaudzinot ideju, ka strādājot lauksaimniecībā un mājsaimniecībā, audzējot dažādus augus un dzīvniekus, vērojot to attīstību, redzot savus sasniegumus un materiālos ieguvumus, cilvēks aug, attīstās un izveidojas stiprs miesā un garā.

Grodņas reliģijas vēstures muzejs

Grodņas reliģijas vēstures muzeja kolekcijā ir dažādi priekšmeti, kas bijuši paredzēti bērniem un to lietošanai – apģērbs, grāmatas, zīmējumi un rotaļlietas. Dažus no tiem piedāvājam šajā izstādē.

 

Kristību tērps. Francija, 1900. Lins, Valensijas mežģīnes, “angļu” izšuvums

 

Gadsimtiem ilgi kristību tērps ir bijis pirmais zīdaiņu apģērbs kristīgajās zemēs. Parasti tas bija garš un plats krekls, kura piegriezums ļāva to ērti uzģērbt un noģērbt, vienlaikus dodot iespēju atsegt bērna rokas un kājas kristību laikā. Vairums kristību tērpu ir baltā krāsā, kas simbolizē jaundzimušā garīgo tīrību. Pieņemts uzskatīt, ka savas kristīšanas laikā arī Jēzus Kristus bija tērpts baltās drānās. Vēlāk kristību tērps tika īpašā veidā rotāts, lai izceltu šī notikuma nozīmību un svinīgumu.

Aristokrātijas un pārtikušo pilsētnieku vidū kristību tērps tika glabāts visu cilvēka mūžu kā ģimenes relikvija, taču nabadzīgākās ģimenēs šī tērpa dārdzības dēļ tas tika nodots no vecākajiem bērniem jaunākajiem. Parasti kristību tērpu nenēsāja, taču slimības gadījumā, kad pārējie līdzekļi nelīdzēja, bērnu bieži vien tajā ietērpa, tādējādi uzsverot, ka viņa liktenis ir Dieva rokās. Ja zīdainis nomira, kas tolaik notika diezgan bieži, kristību tērpā viņu arī apbedīja.

Izstādītais tērps, kas tika izmantots pilsētas vidē un bija diezgan tipisks savam laikam, bagātīgi rotāts ar “angļu izšuvumu” – īpašu tehniku, kurā apvienots baltais izšuvums, rišelje un adatas izšuvums. Pretēji nosaukumam, šī tehnika radās Čehijā un ilgu laiku tika izmantota Austrumeiropas valstīs. Taču 1840. gados tā ienāca modē Anglijā un kļuva tik populāra, ka Rietumeiropā un Amerikā to uztvēra kā britu kultūras sastāvdaļu. Tas ir diezgan ironiski, ņemot vērā, ka oriģinālajām izšūšanas tradīcijām Britu salās ir vairāk nekā 1000 gadus sena vēsture: pirmais angļu izšūšanas piemineklis ir svēta Huberta, kurš bez visa cita ir arī Grodņas aizbildnis, 909. gadā viņa kapenēs atrastā mantija.

 

Bērnu aube. Beļģija, 19. gs. 2. puse. Lins, mežģīnes, mašīnizšuvums

 

Bērnu mode kā tāda parādījās diezgan vēlu – ne agrāk par 18. gs. otro pusi. Tiek uzskatīts, ka par idejisko pamatu izpratnei, ka bērni nav vien samazinātas pieaugušo kopijas, kalpoja Žana Žaka Ruso “Emīls vai par audzināšanu” (1762. g.). Līdz tam laikam bērnu apģērba elementi tika kopēti no pieaugušo apģērba, un atšķīrās vien ar izmēru. Taču arī vēlāk bērnu apģērba elementi tika izgatavoti, ņemot vērā tā laika modes tendences. Kā piemērs kalpo piedāvātā aube. Līdzīgas aubes kļuva par sieviešu tērpa sastāvdaļu sākot no 19. gs. sākuma, ik pa laikam izkrītot no modes, bet pēc tam atkal atgūstot aktualitāti. Taču pārtikušās ģimenēs zīdaiņu aubes bija klātesošas visu 19. gs., pamatā, pateicoties funkcionalitātes un estētikas apvienojumam.

Bērnu aubes tika rotātas ar mežģīnēm, un līdz ar rūpnieciskās mežģīņu izgatavošanas parādīšanos kļuva pieejamākas un aizvien izplatītākas.

Svilpe-grabulis ar zvārgulīšiem. Anglija, 19. gs. Sudrabs, ziloņkauls, lējums, grebums

 

Grabuļi ir vienas no senākajām rotaļlietām pasaulē. Lai gan skaidrs grabuļu parādīšanās laiks nav zināms, acīmredzot, tiem sākotnēji bija rituāla funkcija un tos izmantoja šamaņi pirmatnējās maģijas rituālos. Kā pirmie grabuļi, kas pamatā veica aizsargājošu funkciju, kalpoja kastītes ar augu sēklām, taču pamazām sāka parādīties arī cilvēka rokām darināti grabuļi. Vissenākie atrasti Ēģiptē un attiecināmi uz 4. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Bērnu grabuļi tika izmantoti Senajā Grieķijā un Romā un tika darināti no koka vai keramikas.

Grabuļi no sudraba Eiropā parādījās ne vēlāk par 16. gs. Visbiežāk tie bija gredzeni vai svilpītes ar zvārgulīšiem, kā arī pussfēras ar ievietotām bumbiņām. Uz 19. gs. grabuļus rotāja ar dārgakmeņiem, koraļļiem, perlamutru. Parasti rotaļlietas bērniem kāra kaklā un piestiprināja pie rokas. Izstādītā priekšmeta viena daļa ir no ziloņkaula, kam bija jāatvieglo zobu šķilšanās sāpes. Otrā pusē ir svilpīte. Šādi grabuļi kļuva par iecienītu dāvanu kristībās. Sudraba grabuļu popularitāte skaidrojama ar to, ka jau no sendienām bija zināmas šim metālam piemītošās īpašības, ko cilvēki vēl nemācēja zinātniski izskaidrot. Sudrabs veicināja nelielu brūču sadzīšanu un neizraisīja čūlas bērna mutē, kad tas mēģināja mantiņā iekosties. Interesanti, ka jau iepriekš pieminētajā grāmatā “Emīls” Russo kritizē bagātīgi rotāto sudraba un zelta grabuļu izmantošanu, uzskatot to par nevajadzīgu pārmērību.

Pastāv pietiekami daudz dažādu monarhu dzimtu zīdaiņu attēlojumu ar līdzīgiem grabuļiem. Pat valdošajās dinastijās pastāvēja tradīcija nodot grabuļus no paaudzes paaudzē. Daži no līdzīgiem priekšmetiem tika izmantoti vairāk nekā simts gadu. Piemēram, zināma Krievijas impērijas troņmantnieka, nākamā imperatora Nikolaja II fotogrāfija ar grabuli, kas darināts vēl 1740. gados mazajam Krievijas imperatoram Ivanam VI.

 

Panevēžas novadpētniecības muzejs

 

 Mēs visu savu mūžu atceramies sajūtas, kas visvairāk ir ietekmējušas mūsu iztēli bērnībā. Mēs tās nepiedzīvojam katru dienu. Šīs sajūtas parasti izraisa dažādas asociācijas – pazīstamas smaržas, melodijas, mīļākā rotaļlieta vai grāmata, kas tika šķirstīta neskaitāmas reizes. Arī fotogrāfijas var atsaukt atmiņas. Laika gaitā tās iegūst vērtību ne tikai tiem, kas iemūžināti šajās fotogrāfijās, bet arī pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kas mēģina nolasīt un izprast pagātnes zīmes, uzzināt ko vairāk par pagātnes kultūru, paradumiem, tradīcijām un modi.

No Panevēžas Novadpētniecības muzeja krājuma mēs šai izstādei esam atlasījuši grāmatu, šūpuļzirdziņu un zēna fotogrāfiju uz līdzīga zirdziņa, kā arī fotogrāfiju, kas atspoguļo laikmeta zudušus paradumus.

Staša Eidrigeviča grāmatas “Gardeguņa 41 piedzīvojums” atvērums. SIA “Kultūros baru” izdevniecība, 2017

 

Stasis Eidrigevičus ir no Panvēžas rajona nācis grafiskais dizaineris, gleznotājs,  plakātu mākslinieks, ilustrators, instalāciju un performanču autors. Šī nav pirmā viņa ilustrētā bērnu grāmata. 1978. gadā viņš ilustrēja Vītautes Žilinskaites īsstāstu “Robots un tauriņš”, vēlāk ilustrēja vēl 40 bērnu grāmatas lietuviešu, poļu, franču un japāņu izdevējiem. S. Eidrigevičus ne tikai zīmēja ilustrācijas grāmatām, bet arī rakstīja poēmas. Mākslinieka zīmējumos bērnība nav idille, bet laiks, kad veidojas zemapziņas bailes un vēlmes, kas pēc tam seko cilvēkam visa viņa mūža garumā. 1973. gadā S. Eidrigevičus pabeidza Lietuvas PSR Nacionālo mākslas institūtu (mūsdienās Viļņas Mākslas akadēmiju), no 1980. gada dzīvo un strādā Varšavā. 2001. gadā viņam tika pasniegts Lietuvas Nacionālās kultūras un mākslas apbalvojums, viņa darbi ir saņēmuši arī 35 ievērojamas starptautiskas balvas. Šī mākslinieka darbi glabājas Lietuvas un Polijas muzejos, Britu muzejā Londonā, Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Nacionālajā bibliotēkā Vašingtonā, Vatikāna Muzejā, Tokijas Mākslas galerijā un privātajās kolekcijās Lietuvā un ārzemēs. Šobrīd Panevēžā tiek būvēts Staša Eidrigeviča Mākslas centrs un tiek veidota mākslinieka kolekcija. Šo mākslas centru paredzēts apmeklētājiem atvērt 2023. gadā.

 

Zēns uz šūpuļzirdziņa. Panevēža, 1940. gadi. A. Kapučinska foto. Bērnu šūpuļzirdziņš. 1940-1960. gadi

 

Šis šūpuļzirdziņš, iespējams, tika izmantots, lai nofotografētu zēnu – fotogrāfiem bija dažādas rotaļlietas, lai ieinteresētu bērnus un panāktu, ka tie mierīgi ļauj sevi nofotografēt. Šajā laikā fotogrāfa Jona Cibuļska fotostudijā Panevēžā bija pat vilka izbāzenis, kas atstāja lielu iespaidu uz bērniem.

 

Alekss Firinausks bērnu statīvā. Miežišķi, ap 1921. gadu. V. Firinauska foto

 

Foto rāda ne tikai V. Firinauska veidoto ierīci, ar kuras palīdzību viņa dēls varēja stāvēt, bet arī tradīciju tērpt zēnus kleitās, kas tika darīts praktisku apsvērumu dēļ un kas turpinājās visu starpkaru periodu.

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

 

Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” / Museum 2020

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).
Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR.
Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.
Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

http://europa.eu/;
http://www.eni-cbc.eu/llb
https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/
Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs  http://www.paneveziomuziejus.lt/

 

Pēdējās izmaiņas: 29.12.2021.