Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Novembris. Medicīna

29.11.2021.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Medicīna”

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

“Lai tev laba veselība!” šos vārdus ar lielu pārliecību vēlam citiem ikkatrā jubilejā un svētku reizē, jo apzināmies, cik svarīgi un pašsaprotami ir justies labi. Taču lūzt ne vien mašīnas un rotaļlietas, bet arī cilvēki, proti – viņu veselība, tad ir pēdējais brīdis meklēt rokā zāles un dakterus, kuri ātri vien mūs “saremontēs”. Itin droši varam teikt, ka ārstniecība ir tikpat sena un dažāda, cik visa cilvēce kopumā – šoreiz par dažiem tās aspektiem Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma materiālos.

Svētā grāmata. 20. gs. sākums

 

Svētā grāmata, saukta arī par Debesu grāmatu, ir pseido-reliģiskas literatūras žanrs, kura pirmsākumi ir meklējami vēl 6. gs. Rietumeiropā, bet Latvijas reģionā tā izplatījās līdz ar plašākas lasītprasmes pieaugumu sabiedrībā 18. gs. – 20. gs. sākumā. Svētā grāmata sevī ietver dažādus uzskatus un pieņēmumus par “veiksmīgajām dienām”, svētajiem vārdiem, grēkiem un ārstniecības praksēm (zobu sāpes, deguna asiņošana u.c.). Šai sakarā dzemdētājām tiek piedāvāta šāda prakse: (saglabāts oriģinālteksta stils un interpunkcija) “Kad vienai sievai dzimst tad vajag viņai sev turēt šo grāmatu turēt tad viņai tas auglis vieglāki nāks. Un kad tas bērns piedzimst tad vajag tam bērnam labā pusē likt šo grāmatu tad viņš no nelaimes tiks pasargāts.”

Šādu grāmatas izplatības pamatā, bija to vairākkārtēja pārrakstīšana ar nelieliem papildinājumiem, vienlaikus nolādot ikkatru, kurš traucēs tās izplatībai. Kopumā šī “grāmata” ir salīdzinoši īss, bet savā būtībā spilgts rakstītais avots par dažādiem sabiedrībā eksistējošajiem uzskatiem un priekštatiem par pasauli 19. gs. – 20. gs. mijā.

Preiļu aptiekas zāļu pudelītes. 20. gs. vidus

Farmācija un ārstniecība ir radniecīgas un savstarpēji cieši saistītas jomas, kas vienmēr atradušās veselības aprūpes avangardā. Aptieku pirmsākumi ir meklējami pilsētu un ciematu tirgus laukumos, kur pie pirmajiem farmaceitiem – zāļu vīriem – bija iespēja iegādāties jau ievāktus ārstnieciskos augus un to daļas – saknes, lapas, ziedus u.c. dažādu tēju un novārījumu izgatavošanai mājas apstākļos. Ap 15. gs. aptieku piedāvājumā sāk parādīties arvien iedarbīgāki zāļu maisījumi, kas palielina nepieciešamību pēc specifiskām zināšanām ķīmijā, kā arī jauna veida traukiem no metāla un stikla, lai ļautu ilgstoši uzglabāt izgatavotās zāles, novēršot par to pārlieku ātru sabojāšanos. Dažāda lieluma stāvtrauki, piestas un rokas svari – tas viss bija katra aptiekāra arsenālā. Sākotnēji nepieciešamie trauki tika veidoti no koka, taču pakāpeniski tos sāka veidot arī no akmens un dzelzs, kamēr mūsdienās par normu kļuvušie keramikas (porcelāna) un stikla trauki aptiekās bija visvēlākie, gūstot plašāku pielietojumu tikai 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā.

Aptieku skaits Preiļos dažādos laikos ir bijis mainīgs. Pirmā zināmā aptieka 1880. gadā piederēja aptiekāram Hugo Šteinam. Starpkaru periodā Preiļos darbojās Pirmā aptieka Raiņa bulvārī, kas piederēja V.Helds mantiniekiem, un no 1927. gada – Centrālā aptieka Rušonas ielā (tagad Aglonas ielā). Preiļos vēsturiskajā ēkā Raiņa bulvārī joprojām darbojas viena no vairākām mūsdienu Preiļu aptiekām.

 

Preiļu slimnīcas “kvartāls” 1. Preiļu slimnīcas ēka Raiņa bulvārī. 1924. gads. 2. Preiļu slimnīcas personāls un pacienti. 1930. gadi. 3. Skats uz Preiļu slimnīcas teritoriju. 1960. gadi. 4. Jaunais Preiļu slimnīcas korpuss. 1998. gads. Foto: Igors Pličs.

Preiļu slimnīcas “kvartāls”:

1. Preiļu slimnīcas ēka Raiņa bulvārī. 1924. gads.

2. Preiļu slimnīcas personāls un pacienti. 1930. gadi.

3. Skats uz Preiļu slimnīcas teritoriju. 1960. gadi.

4. Jaunais Preiļu slimnīcas korpuss. 1998. gads. Foto: Igors Pličs.

Senākās ziņas par ārstu Preiļos attiecas uz 1836. gadu, kad minēts Preiļu muižā strādājošais ārsts Volfgangs Savelijs. 19. gs. otrajā pusē Krievijas impērijā valstiskā līmenī sāka veidot visaptverošu lauku slimnīcu un feldšeru punktu tīklu, šajā laikā – 1859. gadā – arī Preiļos nodibināja pirmo ārstniecības iestādi – slimnīcu. Taču, neskatoties uz to, veselības aprūpes pieejamība Preiļos joprojām bija visnotaļ ierobežota – te strādājošie ārsti neuzkavējās ilgi, trūka pielāgotu telpu, nemaz nerunājot par pieejamo profesionālo aprīkojumu. Situācija palika bez būtiskām izmaiņām līdz 20. gs. sākumam.

Starpkaru periodā Preiļos ārsta palīdzību varēja saņemt kādreizējā muižas īpašumā – greznā ēkā uz Raiņa bulvāra. Šī māja kļuva par mūsdienu Preiļu slimnīcas pirmsākuma vietu, pamazām izdevās piesaistīt arī dažādu specialitāšu ārstus. Slimnīcas attīstībai postoši bija 2. pasaules kara notikumi, kad vērtīgāko un nepieciešamāko slimnīcas inventāru (gultas, rentgens u.c.) sev līdzi aizveda atkāpjošās okupācijas varas.

Pēc 1949. gada 31. decembra, kad tika izveidots Preiļu rajons, Preiļu slimnīcas attīstība kļuva par visa reģiona prioritāti. Pieauga ārstējošo dakteru un gultas vietu skaits, izveidojās jaunas slimnīcas nodaļas. Nojaucot vecticībnieku baznīcu 1961. gadā, tika paplašināta arī slimnīcas teritorija un uzcelta poliklīniku, bet 1992. gadā tika pabeigts arī jaunais intensīvās terapijas slimnīcas korpuss. Laika gaitā Preiļu slimnīca ir izveidojusies par nozīmīgu reģionālo slimnīcu un pilsētvides dominanti ar vairākām tuvumā esošām saimniecības ēkām, aptiekām, privātpoliklīniku, morgu un pansionātu

Grodņas reliģijas vēstures muzejs

Grodņa ir nozīmīgākais medicīnas attīstības centrs Baltkrievijā. 1586. gada 15. decembrī Grodņā tika veikta pirmā anatomiskā autopsija Austrumeiropā. Pētījuma mērķis bija apstiprināt vai noliegt versiju par pēkšņi pirms trim dienām nomirušā Polijas karaļa un Lietuvas dižkunugaiša Stefana Batorija noindēšanu. 1775. gadā Grodņā tika atvērta Medicīnas akadēmija. Tā bija pirmā iestāde Baltkrievijas teritorijā, kas sagatavoja sertificētus ārstus. Mūsdienās Grodņā atrodas viens no lielākajiem izglītības un zinātnes centriem Baltkrievijā, kas sagatavo augsti kvalificētus ārstus. Tā ir Grodņas Valsts medicīnas universitāte.

Grodņas reliģijas vēstures muzeja kolekcijās atrodas ar medicīnu saistīti 17.-20. gadsimta priekšmeti. Daži no tiem tiek piedāvāti šajā virtuālajā izstādē.

Grodņas Medicīnas akadēmijas ēkas fotogrāfija. 1931. gads
Grodņas Medicīnas akadēmijas ēkas fotogrāfija. 1931. gads

Grodņas medicīnas akadēmija tiek uzskatīta par vienu no pirmajām augstākās medicīniskās izglītības iestādēm Baltkrievijā. Tā tika atklāta 1775. gadā pēc Grodņas mēra Antonija Tizenhauza  iniciatīvas ar pēdējā Polijas Lietuvas valsts monarha Stanislava Augusta Poņatovska atbalstu. Īpaši uzaicināts franču zinātnieks Žans Emanuēls Žilibērs kļuva par akadēmijas direktoru. Viņam bija ne tikai jāorganizē studiju process, bet arī jāpiedalās veselības aprūpes sistēmas attīstīšanā. Akadēmijas studenti galvenokārt bija kalpotāju un zemnieku bērni no Antonija Tizenhauza pārvaldītajām muižām.  Valsts nodrošināja studentus ar visu nepieciešamo.

Akadēmijā tika apvienotas teorētiskās un praktiskās studijas, starp pasniedzējiem bija labi zināmi Eiropas zinātnieki. Izglītības iestādes pastāvēšanas laikā (1775-1781) tika apmācīti vairāki desmiti speciālistu, kas tika nosūtīt darbā uz Lietuvas valsts muižām. Pēc A. Tizenhauza atstādināšanas Medicīnas akadēmija tika pārcelta uz Viļņu. Uz tās pamatiem tika izveidota Medicīnas fakultāte Lietuvas dižkunigaitijas Galvenajā Skolā, kas bija Viļņas Universitātes priekšgājēja. Zīmīgi, ka šo pārcelšanu veicināja slavens astronoms un matemātiķis Marcins Počbuts-Odlanickis. Viņš bija dzimis netālu no Grodņas un vairākkārt pavadīja karali Stanislavu Augustu viņa vizīšu laikā Grodņas īpašumos.

Ir saglabājusies medicīnas akadēmijas vajadzībām 1770. gados būvētā baroka stila ēka (arhitekts Džuzeppe de Sacco). Apkārt ēkai Žans Emanuels Žilibērs izveidoja botānisko dārzu. Tajā bija vairāk nekā 2000 retu un medicīnas augu sugu. Tagad botāniskā dārza vietā atrodas pilsētas parks, kas nodēvēts Žana Emanuēla Žilibēra vārdā.

Grāmata “Purva drudzis”. P. Trempovičs (1888-1956). Minska, 1926. gads

Purva drudzis ir novecojis nosaukums malārijai – viena no bīstamākajām slimībām, kas mūsdienās ir tipiska tropiskajās valstīs ar mitru klimatu. Tāpēc vēl jo pārsteidzošāk, ka pavisam nesen malārija bija nopietna problēma mūsu platuma grādos. Ārsti pievērsa lielu uzmanību cīņai ar malāriju. Galvenie malārijas ierosinātāja pārnēsātāji ir asinssūcēji odi no Anopheles ģints, kas ir plaši izplatīta Baltkrievijā, īpaši Poļesjē. 1930. gados PSRS tika reģistrēti līdz pat 9 miljoniem malārijas gadījumu; pirmajos pēckara gados situācija īpaši saasinājās. Tikai pateicoties nopietnām pūlēm izdevās likvidēt slimības izplatības avotus. No 1960. gadiem Baltkrievijā tiek reģistrēti vien atsevišķi malārijas gadījumi, parasti cilvēkiem, kas ierodas no citām valstīm.

Grāmatas autors ir ievērojams 20. gs. pirmās puses ārsts un publiska figūra Pāvels Trempovičs – Baltkrievijas tautas republikas ģenerālkonsuls Kijevā (1918). 1920. gados viņš vadīja Operatīvās ķirurģijas departamentu Baltkrievijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē, strādāja Baltkrievijas Kultūras institūtā, Baltkrievijas zinātņu akadēmijā. P. Trempovičs bija medicīnas leksikas jautājumu terminoloģijas komisijā, kas, fokusējoties uz Bāzeles  anatomisko nomenklatūru (1895), kā arī Baltkrievijas kultūras institūta etnolingvistiskajiem pētījumiem un virkni citu publikāciju, sastādīja trīs sējumu vārdnīcu “Nomina anatomica alboruthenica” (1926-1929), kas ietvēra 7610 baltkrievu anatomiskos terminus.

1930. un 1931. gadā kopā ar citām prominentām baltkrievu kultūras un zinātnes figūrām P. Trempovičs tika represēts pēc safabricētās “Baltkrievijas atbrīvošanas biedrības” lietas un viņam tika piespriesti 5 izsūtījuma gadi Astrahaņā. No 1941. gada strādāja dažādos amatos Viņņicas medicīnas institūtā Ukrainā. Mira 1956. g. Kijevā. 1988. gadā P. Trempovičs kopā ar citiem “Baltkrievijas atbrīvošanas biedrības” lietā iesaistītajiem tika reabilitēts.

Libraiha oftalmoskops. Anglija. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums

Libraiha oftalmosk

19. gs. vidū notika strauja dažādu medicīnas jomu attīstība, ko pavadīja jaunu tehnoloģisko līdzekļu rašanās. 1850. gadā Hermans fon Helmholcs radīja pirmo oftalmoskopu, taču pat Vācijā vēl ilgu laiku tika izmantotas alternatīvus instrumentus. Vienu no izplatītākajām sistēmām aprakstījis ārsts Ričards Libraihs 1855. gadā. Drīzumā pēc viņa shēmas Berlīnes oftalmologi Patcs un Flors izveidoja instrumenta paraugu, ko sāka izmantot medicīnas praksē. No 1854. līdz 1862, gadam Libraihs bija vadošā vācu oftalmologa Albrehta fon Grafes asistents. Jaunās ierīces izmantošana ļāva Libraiham iegūt nozīmīgu informāciju par acs struktūru un pataloģijām, kas iekļauta slavenajā 1862. gadā Parīzē publicētajā “Oftalmoskopijas atlantā”.

Jau 19. gs. otrajā pusē oftalmoskops kļuva par neatņemamu ārstu instrumentu visā Eiropā. Savās praksēs to izmantoja daudzi Grodņas ārsti, iespējams, arī Ludviks Leizers Zamenhofs, oftalmologs un starptautiskās valodas Esperanto radītājs, kas no 1893. līdz 1897. gadam strādāja Grodņā. Interesanti, ka Zamenhofs bija franču oftalmologa Luisa Emila Žavala draugs, kas zināms ne tikai ar nozīmīgiem panākumiem medicīnā un jo īpaši redzi zaudējušu cilvēku rehabilitācijā, bet arī ar ekspertīzes veikšanu rokrakstiem slavenajā “Dreifusa prāvā” (1894-1906).

Panevēžas novadpētniecības muzejs

Panevēžas apriņķa slimnīca. 1918-1940

1918. gadā uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas Panevēžas slimnīcai nebija savu telpu. 1923. gadā ar apriņķa pašvaldību piekrišanu apriņķa valde uzcēla koka slimnīcas ēku Smelines ielā. Tai pašā laikā bijušās muižas ēkas, kuras tika iegūtas līdz ar šo zemes gabalu, tika izremontētas. Slimnīca attīstījās visu neatkarības periodu. 1924. gadā koka ēkai tika uzcelta ķieģeļu piebūve. 1930. gadā tika uzcelta divstāvu ēka, kas bija aprīkota ar centrālo apkuri, ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu, un gultu skaits palielinājās līdz 120. Pieaugot pakalpojumu daudzveidībai, 1937. gadā pēc arhitekta Vītauta Landsberga-Žemkalna projekta tika uzbūvēta galvenās ēkas ķieģeļu piebūve, un slimnīcas ietilpība pieauga līdz 150 gultām.

Panevēžas novadpētniecības muzejā glabājas interesants priekšmets – 1933. gada Panevēžas slimnīcas un tās darbinieku foto albums, ko veidojis fotogrāfs J. Paura.

Albumā atrodamas gan slimnīcas ēkas eksterjera un interjera, gan darbinieku fotogrāfijas. Fotogrāfijas ilustrē, kā tajā laikā izskatījās ķirurģijas palāta, ķirurģijas nodaļa, ģērbtuves, koridors, pacientu palātas, dzemdību nodaļa, rentgena kabinets, elektroterapijas telpa, virtuve, veļas mazgātava.

Albuma 1. lappuse: jaunā slimnīcas ēka un slimnīcas direktors ķirurgs Stanislovs Mačulis

 

Divstāvu ķieģeļu slimnīcas ēka tika uzcelta 1928.-1930. gadā pēc arhitekta Romana Steikūna projekta. S. Mačulis 1919. gadā absolvēja Sanktpēterburgas Militārās medicīnas akadēmiju un 1922. gadā pēc atgriešanās Lietuvā kādu laiku strādāja kā ārsts Lietuvas Armijā. Viņš vadīja Panevēžas slimnīcu no 1930. līdz 1940. gadam. Šajā laikā slimnīca ievērojami paplašinājās un kļuva par modernu medicīnas iestādi. Tai pat laikā S. Mačulis vadīja ķirurģijas nodaļu un 1938. gadā paaugstināja savu kvalifikāciju Berlīnē. 1941. gadā, slimnīcā apkopjot ievainotos, viņu arestēja bēgošie padomju aktīvisti. 1941. gada 26. jūnijā viņš kopā ar ķirurgiem Antanu Gudoni, Jozu Žemguli un žēlsirdīgo māsu Zinaidu Emiliju Kanis-Kanevičieni tika brutāli spīdzināts un nogalināts.

Albuma 2. lappuse: ķirurga asistents Antans Čerškus un ķirurģijas telpa

 

1929.-1936. g. A. Čerškus strādāja Utenas slimnīcā, Panevēžas apriņķī un Kauņas militārajā slimnīcā. 1932. g. viņš absolvēja Vītauta Dižā Universitātes Medicīnas fakultāti. No 1933. gada ik katrus četrus gadus visiem ārstiem par slimnīcas finansējumu bija jāceļ kvalifikācija ārzemju klīnikās – A. Čerškus savas prasmes cēla Parīzē. 1936.-1944. g. viņš vadīja Rokišķu slimnīcas Ķirurģijas nodaļu. 1944. gadā emigrēja uz Rietumiem un no 1949. g. dzīvoja ASV, strādāja St. Luisa Veterānu slimnīcā (Misūri štats).

Albuma 3. lappuse: rentgena kabinets un tā vadītāja dr. Janina Stancevičūte

 

Rentgena kabinets un elektroterapijas kabinets bija izveidoti slimnīcā 1931. gadā. J. Stancevičūte (vēlāk Stankevičiene-Stankus) no 1932. gada strādāja kā asistente slimnīcas Iekšķīgās medicīnas, bērnu un infekciju slimību departamentā, no 1933. gada vadīja rentgena kabinetu. 1935. g. viņa divus mēnešus studēja radioloģiju pie profesora Augusta Rolliera Leisenē Šveicē. 1930. gadu beigās vadīja Pediatrijas departamentu.

 

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

 

Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” / Museum 2020

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

 

http://europa.eu/;

http://www.eni-cbc.eu/llb

https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

 

Informāciju sagatavoja:

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/

Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/

Panevēžas novadpētniecības muzejs  http://www.paneveziomuziejus.lt/

 

 

Pēdējās izmaiņas: 30.11.2021.