Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Oktobris. Cilvēku – dzīvnieku mijiedarbība

28.10.2021.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Cilvēku – dzīvnieku mijiedarbība”.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Lai arī cilvēks ir pašpasludinājis sevi par radības kroni, tomēr šis triumfs diez vai būtu iespējams bez līdzgaitnieku un padoto – dzīvnieku palīdzības. Tieši zirga mugurā mongoļu ciltis izveidoja lielāko impēriju pasaules vēsturē, kamēr sunītis Laika bija pirmā dzīvā radība no planētas Zeme, kas skāra kosmosa robežu, bet uz peļu un žurku upuru pleciem gulstas liela daļa mūsdienu zinātnes atklājumu. Daudzās pasaules pilsētās ir uzstādīti pieminekļi, kas izceļ un novērtē to lielo nastu un palīdzību, ko dzīvnieki ir darījuši (lai arī ne vienmēr labprātīgi) cilvēku labā. Arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā ir liecības, kas ir iemūžinājušas cilvēka – dzīvnieku attiecības.

Latgales keramiķu darinātie dzīvnieku formas svilpaunieki:

  1. Stilizēts gailītis. Bronislava Kikere (1932-2016). 2005. gads
  2. Jātnieks govs mugurā. Andrejs Paulāns (1896-1973). 20. gs. vidus
  3. Pīlīte. Polikarps Čerņavskis (1923-1997). 1996. gads
  4. Jātnieks zirdziņa mugurā. Antons Ušpelis (1944-2015). 2004. gads

Preiļu muzeja krājumā ir vairāku Latgales keramiķu, tostarp Antona Ušpeļa, Andreja Paulāna, Polikarpa Čerņavska, Broņislavas Kikeres, no māla darināti sīkplastikas veidojumi – mūzikas instrumenti, ko Latgalē sauc par svilpaunieku, bet pārējā Latvijas teritorijā – par pīlīti. Svilpaunieks ir māla figūra ar dobu vidu, ar 1 vai 2 skaņas caurumiņiem un iepūtiena spraugu ar svilpes caurumu. Svilpaunieki ir izmantoti galvenokārt kā bērnu rotaļlieta un tiem var būt ļoti daudzveidīga forma – pamatā iedvesma ir gūta dzīvnieku pasaulē, un visbiežāk keramiķi ir atveidojuši putniņus un zirdziņus ar jātniekiem – spēlmaņiem, pieguļniekiem, preciniekiem, sievām u. c. Taču sava vieta ir govij, aunam, āzim, cūkai, sunim un kaķim. Formas ziņā tie stāv tālu no naturālisma. Silpavnieki rotā arī traukus – piemēram, iesvilpojot krūzes svilpauniekā, var likt saimniecei manīt, ka trauks ir tukšs. Viens no izcilākajiem svilpaunieku meistariem bija Andrejs Paulāns. Paulāna svilpaunieku vidū goda vieta ierādīta zirdziņam, taču nereti jātnieki jāj uz vērša, brīnumputna, arī uz cūciņas. Ir segloti āži, auni, brieži. Bieži vien šie svilpaunieki veidoti arī kā dzīvnieciņi ar vairākām galvām. Mūsdienās svilpaunieki ir zaudējuši savu rotaļlietas funkciju un biežāk tiek tirgoti un pirkti kā suvenīri.

Rokasgrāmata. Karadienestam derīgo zirgu rekvizēšanai. Izdota 1906. gadā.

Vēsturiski tikai nedaudzās un bagātākajās pasaules valstīs bija atsevišķi “valsts zirgi”, proti, valsts uzturēti staļļi, kuros zirgi tika audzēti valstij svarīgo funkciju veikšanai. Savukārt armijai nepieciešamo uzdevumu izpildei tika izmantoti zemnieku zirgi, kas gluži kā cilvēki bija pakļauti karaklausībai. Konkrēto rokasgrāmatu izdeva Krievijas impērijas armijas Galvenais štābs un tā atsaucas uz 1876. gada cara “zirgu karaklausības” likumu. Saskaņā ar to Krievijas impērijas militārpersonām bija tiesības visas valsts teritorijā atsavināt (rekvizēt) līdz pat 40% no muižu vai zemnieku saimniecību īpašumā esošajiem zirgiem armijas funkciju vajadzībām. Šo darba veica arī Donas kazaku pulkā dienējošais Geraņimovas (mūsdienās Krāslavas novads) muižas rakstvedis Ignātijs Kubeckis.

Atsavināto zirgu pienākumos bija fiziski smagu darbu veikšana – armijas un tās daļu transportēšana, munīcijas un artilērijas vilkšana, kā arī dienests kavalērijā. Atbildīgajām armijas personām bija nepieciešamas zināmas iemaņas pietiekami spēcīgu un darbam noderīgu zirgu atlasei, to lietderīgumu nosakot pēc tādiem zirga fiziskajiem parametriem kā nagu, zobu un muskuļu stāvoklis.

Fotogrāfija. 1949. gada 25. martā deportētā Lūcija Preise un viņas govs Margo. Amūras apg. Zejas raj. Umļekāna ciems. 20. gs 50. gadi.

Dzīves apstākļi, kas sagaidīja 1949. gada 25. martā izsūtītos latviešus bija ļoti smagi un katra Sibīriju pārdzīvojušā latvieša stāstā ir rodamas atmiņas par lielu trūkumu, viscaur pavadošo izsalkuma sajūtu, sūru darbu un kādu brīdi, šķiet, pat paša likteņa piespēlēto palīdzību, kas ļāva izdzīvot šo laiku.

Kopā ar bērniem izsūtītā Lūcija Preise Amūras apgabala Zejas rajona Umļekāna ciema kolhozā strādāja par slaucēju. Uz darbu nācās celties krietnu laiku pirms saullēkta, kājām mērojot dažreiz pat vairākus kilometrus, lai izslauktu, pabarotu vai pārvestu lopus no ganībām uz fermu un otrādi. Lai arī darbs bija ļoti smags, L. Preise pret savām govīm izturējās ar lielu mīlestību, kā to bija radusi darīt savā saimniecībā Latvijā, Madonas apr. Andrēnos.

Sibīrijā īpaši mīļa bija viņas lolotā gotiņa Margo, kas bija ne vien ļoti rāma, bet arī, kā atceras L. Preise, gudra, jo zināja savu slaukšanas laiku, zināja ceļu mājup no ganībām, pat prata atvērt mājas žoga vārtus, sveicinot savu slaucēju. Ar sūru un neatlaidīgu darbu fermā L. Preise spēja ne vien pārvarēt Sibīrijas dzīves nastu un atgriezties Latvijā, bet arī īstenot savas dzīves lielāko uzdevumu – izskolot bērnus.

 

Grodņas reliģijas vēstures muzejs

No seniem laikiem dzīvnieki ir gan cilvēka sāncenši, gan līdzgaitnieki. Cilvēks allaž ir izjutis visciešāko saikni ar dzīvnieku pasauli. Šī sajūta ir radusi izpausmes visdažādākajās darbības jomās – gan saistītās ar ikdienas saimnieciskajām vajadzībām, gan arī ar reliģiskiem priekšstatiem un mākslu.

Pirmie dzīvnieku attēlojumi, kas atrasti Baltkrievijas teritorijā, attiecas uz neolīta periodu – tās ir nelielas savvaļas dzīvnieku un putnu figūriņas, kam, kā tiek uzskatīts, piemita maģiska funkcija un tās tika izmantotas mednieku rituālos. Līdz ar pāreju uz zemkopību un lopkopību, aizvien vairāk parādās zirgu attēlojumi, kam ir arī sakrāla nozīme. Zirgs tiek saistīts ar sauli, bet putns, kas paceļas debesīs un uz saviem spārniem atnes saules siltumu, kļūst par mājas laimes un labklājības simbolu.

Putns. M. S. Ržeutskis. Baltkrievija. 1987. gads. Koks, grebums.

Putns – viens no viscildenākajiem tautas tēliem, kas sevī ietver siltuma un gaismas simbolu, saikni starp zemi un debesīm, starp dzīvo un mirušo pasauli. Māksla izgatavot putnus no koka ir attīstījusies simtiem gadu, taču bija gandrīz zaudēta. Tās atdzimšana saistāma ar tautas meistaru Mihailu Ržeutski (dzim. 1947. g.), kas savu radošo darbību uzsāka 1970. gados. Putni kļuva par mākslinieka, kurš strādāja ne tikai ar koku, bet arī mālu un stiklu, iecienītu tēlu. M. Ržeutskis bija dažādu starptautisku konkursu laureāts, grāmatas “Baltkrievu māla rotaļlieta” autors.

Zirgs. N. A. Ržeutska. Baltkrievija. 1991. gads. Salmi, pinums.

Zirgs acīmredzami ir vēlāks tēls par putnu. Dažkārt arī to apveltīja ar vēstneša funkciju starp pasaulēm.  Nav pārsteidzoši, ka izrakumu laikā senajās apmetņu vietās Baltkrievijas teritorijā atrod tēlus, kuros apvienotas putna un zirga iezīmes. Austrumslāvu tradīcijā zirgs bija arī ar auglību saistītas pavasara dievības Jarilo atribūts. Tautas priekšstatos pavasaris sākas ar mirkli, kad Jarilo baltā zirgā nolaižas no debesīm uz zemes. Pēc kristietības pieņemšanas un Jarilo sasaistīšanas ar svēto Juri, kurš arī tika attēlots uz balta zirga, par pavasara sākumu sāka uzskatīt šī svētā piemiņas dienu – 6. maiju.

Vēl viens Jarilo atribūts bija rudzu vārpas. Pastāv priekšstats, ka pirmie mākslinieciskie veidojumi no rudzu salmiem varēja būt veltīti tieši Jarilo. Šādi veidojumi ir ļoti izplatīti Baltkrievijā. Viens no zināmākajiem meistariem, kas strādā ar salmiem, ir Natālija Ržeutska, Mihaila Ržeutska sieva. No viņu darbnīcas Nemancas ciemā Borisovskas rajonā ir nākuši simtiem darinājumu visdažādākajās tehnikās, kas liecina par to, ka senā tautas māksla nav aizmirsta.

Zvārguļi. Baltkrievija. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums. Metāls, āda. Lējums, šuvums.

Zvārguļi (Шархуны, бубенцы) – bronzas vai varas dobu lodīšu komplekts ar mēlīti iekšā, ko piestiprina pie ādas jostas. Tie parādījās jau Senajā Ķīnā un tiem bija dažādas funkcijas. Baltkrievijā, tāpat kā citās reģiona valstīs, tos visbiežāk izmantoja zirgu iejūga rotāšanai.

Kaklasiksna, uz kuras tika piestiprināti zvārguļi, tika piesieta pie iejūga ar siksniņām. Parasti bija septiņi, deviņi vai vienpadsmit zvārgulīši. Zvārguļi atšķīrās pēc metāla, no kura bija darināti, biezuma, tāpēc tie radīja atšķirīgas tonalitātes skaņu. Ar skanējuma īpatnībām arī bija saistīta zvārguļu izplatība – tie kļuva par aizvietotāju skanīgākajiem zvaniņiem, kurus 19. gs. bija ļauts izmantot tikai feldjēgeriem un kurjeriem. Bez acīmredzamām praktiskām priekšrocībām: piemēram, pie pēdējām ragavām piestiprināti zvārguļi ļāva saprast, vai tās nav atpalikušas; tiem bija arī rituāla nozīme. Šie priekšmeti, rotāti ar ziediem un lentām, bija būtiska kāzu brauciena sastāvdaļa. Tika uzskatīts, ka to skanējums atbrīvoja no ļaunas acs, jaunajai ģimenei attīrīja ceļu no tumšajiem spēkiem, kas varētu traucēt viņu laimei.

 

Panevēžas novadpētniecības muzejs

Valerijona Straševiča pasaules kukaiņu kolekcija

Panevēžas Novadpētniecības muzejs lepojas ar Valerijona Straševiča savākto kukaiņu kolekciju. To veido vairāk nekā 5 tūkstoši taureņu un kukaiņu no visas pasaules un tajā atrodams liels daudzums eksotisku, retu, aizsargājamu un izmirušu kukaiņu sugu no Eiropas, Āfrikas, Āzijas, Amerikas un Okeānijas.

Straševičs sāka veidot savu kolekciju 1915. gadā, taču daži iegūtie kukaiņi tiek datēti pat ar 1870. gadu. Interesantākos kukaiņus un atlantus viņš ieguva sadarbībā ar pasaules kukaiņu tirdzniecības uzņēmumiem. Straševičs sistematizēja un zīmēja savas kolekcijas eksponātus, un pats ievāca paraugus Centrāleiropā.

1940. gada vasarā Naujadvaris īpašums tika nacionalizēts, Straševiča ģimene izlikta un 1941. gada 14. jūnijā deportēta uz Sibīriju.

Vairāk nekā 6 tūkstošu vienību lielā kolekcija, ko Straševičs bija ievācis līdz savai izsūtīšanai, 1942. gadā tika pārvesta uz Panevēžas novadpētniecības muzeju, pateicoties dabas pētnieka Jurģa Elisona un tā laika muzeja vadītāja Dominika Urbas pūlēm

Valerijons Straševičs (1885-1968). Panevēža, 1931. gads. J. Paura foto.

Valerijons Straševičs ir dzimis 1885. gada 20. jūnijā Augustavas muižā, netālu no Upītes ciema, Panevēžas apriņķī. Nākamais dabaspētnieks uzauga Rīgā. 1905. gadā viņš absolvēja Nikolaja I ģimnāziju Rīgā, un vēlāk studēja Čehijā, Beļģijā un no 1910. gada rudens – Dabas zinātņu un ķīmijas fakultātē Krakovas universitātē. 1919. gadā Straševiču uzaicināja par skolotāju tikko dibinātajā Panevēžas Poļu ģimnāzijā. Te viņš pasniedza ķīmiju, fiziku, astronomiju, botāniku, zooloģiju un kaligrāfiju līdz 1933. gadam. Izdzīvojis izsūtījumā, Straševičs ar sievu saņēma atļauju pārcelties uz Poliju pie sava dēla, kur gāja bojā traģiskā ceļu satiksmes negadījumā.

Valerijona Straševiča zīmējumi.

1960. gadā Penevēžas Novadpētniecības muzejs ieguva Valerijona Straševiča zīmējumu albumu. Pēc došanās pensijā 1933. gadā Straševičs ieguva jaunu kaislību – viņš ar ūdenskrāsām zīmēja savas kolekcijas taureņus un vaboles. Zīmējumi ir ārkārtīgi detalizēti un reālistiski, ar ļoti precīzi atspoguļotām formām, krāsām un rakstiem.

Valerijona Straševiča pasaules kukaiņu kolekcijas paraugi.

No kreisās:

  • Atlasa pāvacis (Attacus atlas)  ir viens no pasaulē lielākajiem naktstauriņiem. Tā spārnu platums ir 30 cm. Tas mīt galvenokārt Indijā un Dienvidaustrumāzijā. Atlasa pāvača spārnu gali atgādina kobras galvu, tādējādi palīdzot tam aizbiedēt plēsējus.
  • Zilais morfīds (Morpho Menelaus) ir eksotisks zils tauriņš ar 12 cm platiem spārniem un tas mīt tropiskajā klimata zonā. Zilie morfīdi ir izplatīti Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
  • Herkulesvabole (Dynastes Hercules) ir viena no pasaulē lielākajām vabolēm. Lielākā šīs 17 cm garās vaboles daļa ir rags. Tā mīt Centrālās un Dienvidamerikas tropiskajos mežos.

 

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” / Museum 2020

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

http://europa.eu/;

http://www.eni-cbc.eu/llb

https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

 

Informāciju sagatavoja:

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/

Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/

Panevēžas novadpētniecības muzejs  http://www.paneveziomuziejus.lt/

Pēdējās izmaiņas: 28.10.2021.