Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Septembris. Migrācija

28.09.2021.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Migrācija”.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā migrācijas tēma atspoguļojas gan tieši, gan netieši, jo migrējuši un pārvietojušies ir ne tikai cilvēki, bet arī priekšmeti, tehnoloģijas un jaunas idejas. Arheoloģisko izrakumu laikā iegūtie priekšmeti apliecina Latgales teritorijas iedzīvotāju sakarus ar citām teritorijām jau no senvēstures laikiem, piemēram, muzeja krājumā esošie kauri gliemežvāki, kas ir iegūti izrakumu laikā 11. gadsimta apbedījumā Bučku senkapos, ir šurp atceļojuši no tālā Indijas okeāna piekrastes. Ar savām tradīcijām un kultūru Preiļu attīstībā lielu ieguldījumu ir devuši dažādu tautību cilvēki, bet jo īpaši no 17. gs. šeit ieceļojošie vecticībnieki un no 18. gs. – ebreji. Visplašāk muzeja krājumā atspoguļojas 19. gs. beigās – 20. gadsimtā notikusī cilvēku, priekšmetu un ideju migrācija. Daudziem tā ir bijusi brīvprātīga – cilvēki paši ir izlēmuši gan doties ārpus savas dzīvesvietas darba, izglītības un pat piedzīvojumu meklējumos, daži no viņiem kļūdami arī par nozīmīgu pasaules notikumu lieciniekiem un dalībniekiem, gan arī pieņēmuši un pielāgojuši savām vajadzībām no citurienes nākušas jaunas idejas un kultūras strāvojumus. Taču 20. gadsimta vidus iezīmē arī piespiedu migrāciju un tās traģiskās sekas – jo īpaši padomju okupācijas varas veiktās Baltijas valstu iedzīvotāju 1941. gada un 1949. gada deportācijas.

Pastkarte. Sholastika Valaine un Tekla Drukaļska peļņā Pēterburgā. 1911. gads un S. Valaines medaļa par tās ieguldījumu Ļeņingradas aizstāvēšanā. 1943. g.

Krievijas impērijas laikā Latgale ietilpa Vitebskas guberņā un līdz ar Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa būvniecību daudzi latgalieši devās darba gaitās uz valsts galvaspilsētu Pēterburgu, kur vienmēr bija pieprasījums pēc fabriku strādniekiem, mājkalpotājām un citu profesiju pārstāvjiem. Tā kā šajā laikā Latgalē nebija nevienas augstskolas, uz Pēterburgu latgalieši devās arī iegūt labu izglītību. Priesteri, inženieri, pedagogi, ārsti, studenti, strādnieki, virsnieki – tā bija 20. gadsimta sākuma latgaliešu inteliģence Pēterburgā. Pēterburgas latgaliešu inteliģence sāka veidot savu kultūras dzīvi, izdodot avīzes un grāmatas latgaliešu valodā. Šeit aizsākās arī Latgales kultūras pacēlums. Par nozīmīgu Pēterburgas latgaliešu atmodas kustības centru bija izveidojusies Pēterburgas latviešu muzikālā biedrība, savukārt ideju izplatīšanā liela nozīme bija latgaliešu pirmajai avīzei “Gaisma”. Šeit darbojās nacionālās kustības dalībnieki Francis Trasuns, Francis Kemps, Nikodems Rancāns un citi.

Fotogrāfijā redzama jaunākā medicīnas māsa  Sholastika Staņislava meita Valaine  (dzimusi Daugavpils apriņķa Kapiņu pagasta Madelānu sādžā, 1897.gadā) un Tekla Drukaļska (dzimusi Daugavpils apriņķa Kapiņu pagasta Laikovščinā) peļņā Pēterburgā 1911. gadā. Sholastika Latvijā neatgriezās, bet turpmāko dzīvi saistīja ar Pēterburgu (no 1924. līdz 1991. gadam Ļeņingrada) un medicīnu – 1930. gadā beidza Ļeņingradas Valsts medicīnas zinību institūtu. Kā medicīnas dienesta kapteine par savu darbu Ļeņingradas blokādes laikā Evakuācijas hospitāļa nr. 56 laboratorijas vadītājas amatā saņēmusi Sarkanās Zvaigznes ordeni un medaļu “За оборону Ленинграда”. Gan vīrs, gan dēls krita karā. Tāpēc šī medaļa nonāca pie Aglonas pagastā dzīvojošā radinieka Bronislava Drukaļska, kurš to kopā ar S. Valaines fotogrāfijām uzdāvināja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam.

Spānijas pilsoņu kara liecinieka Pētera Aleksandroviča 1939. gada 25. septembrī  no Falmutas māsai uz Līvāniem sūtītā pastkarte.

 

Pateicoties cilvēku migrācijai, šķietami tālie Spānijas pilsoņu kara (1936-1939) notikumi atbalsojas arī Preiļu muzeja krājumā – konkrēti 5 pastkartēs ko Pēteris Aleksandrovičs laika posmā no 1937. līdz 1939. g. sūtīja savai māsai, medicīnas darbiniecei Monikai Aleksandrovičai. Pēc vēsturnieku aplēsēm Spānijas Pilsoņu karā piedalījušies ap 150-200 Latvijas pilsoņu. 1937. g. februārī Latvija pasludināja savu neitralitāti šajā konfliktā, bet tās pilsoņu iesaisti par pretlikumīgu, tāpēc konflikta atbalstītājiem nācās meklēt alternatīvos ceļus lai nokļūtu Pirenejos.

Par Pēteri Aleksandroviču zinām maz, lielākoties tikai fragmentāras un netiešas ziņas, kas norāda uz viņa iespējamo iesaisti Spānijas Pilsoņu kura notikumos un atklātu simpātiju republikāņu pusei. Domājams, ka P. Aleksandrovičs bija jūrnieks un strādājis uz kāda no tirdzniecības kuģiem, jo periodā no 1935. līdz 1947. gadam māsai sūtīja vēstules no visdažādākajām Eiropas ostas pilsētām – Blaitas, Falmutas, Hallas (Lielbritānija), Antverpenes (Beļģija), Ruānas (Francija), Gibraltāra un pat aiz polārā loka esošās Honingsvāgas (Norvēģija). Vēstulē, kas 1937. g. 12. oktobrī sūtīta no Ruānas pilsētas, P.Aleksandrovičs raksta, ka nākamajā dienā dosies uz Spāniju un lūdz māsai lūgties par viņa klīstošo dvēseli. 1938. g. nogalē no Gibraltāra sūtītajā vēstulē viņš stāsta par ievainojumu, kas gūts pa ceļam uz Valensiju, bet jau 1939. g. janvārī apraksta piedzīvoto Valensijas ostas bombardēšanu, kurai ticis cauri sveikā. 1939. gada februārī P. Aleksandrovičs atkal pamet Spāniju un dodas uz Itāliju.

Pēdējā saglabājusies vēstule, ko P.Aleksandrovičs nosūtīja māsai Monikai, nāk no Ņujorkas 1947. g. 23. februārī un beidzas ar jautājumu: “Vai Tu atgōdoj kad kādreiz Tu man saciji? Pat putns tavu syudu uz Ameriku naaizness!” Par tālāko viņa likteni ziņu nav.

Aleksandra Karpova grafika “Malnais caurums, izsyuteišona – 1941. goda 14. jūnijā” no cikla “Vēsture apsyudz”. 1993. Papīrs, oforts.

20. gadsimta vidus – Otrais pasaules karš un tam sekojošā padomju okupācija – iezīmējas ar Latvijas iedzīvotāju sastāva krasām izmaiņām. To ietekmēja gan 1941. un 1949. gada padomju varas veiktās iedzīvotāju deportācijas, gan arī emigrācija uz Rietumiem – jau līdz kara sākumam Latviju atstāja ~50 000 vācbaltiešu, savukārt pēdējā Otrā pasaules kara gadā (1944–1945), Austrumu frontei ienākot Latvijas teritorijā, apmēram 170–180 000 Latvijas iedzīvotāju devās Rietumu virzienā.

Lai arī latviešu emigrācijas pārstāvis, grafiķis Aleksandrs Karpovs (1953-1994) salīdzinoši agri devās mūžībā, Latvijas un ASV grafikas mākslā viņš ir paspējis sevi pieteikt kā talantīgu mākslinieku un grafiķi, kurš caur sociālā reālisma žanru norādīja uz daudziem Latvijas un ASV vēstures jautājumiem un sociālajām problēmām. A. Karpovs nāk no pazīstamās Volontu dzimtas. 1941. g. 14. jūnijā Volontu ģimene Justins ar sievu Stefāniju un meitu Regīnu tika deportēta, kamēr pārējiem trim bērniem, ieskaitot A. Karpova māti Lūciju, izdevās izvairīties un vēlāk caur Fuldas bēgļu nometni Vācijā emigrēt uz ASV. Tur arī dzima grafiķis, tēlotājmākslas maģistrs Aleksandrs Karpovs. Lai arī iedzīvošanās ASV nebija viegla – Lūcija Karpova savus bērnus audzināja vienatnē un lielā trūkumā –, viņa centās tiem nodrošināt visu nepieciešamo, un latviskā dzīvesziņa un ģimenes vērtības bija būtiska bērnu audzināšanas sastāvdaļa.

Aleksandrs Karpovs mākslas izglītību ieguva ASV. 1990. gadā viņš ar izcilību beidza Minesotas Universitāti, iegūstot mākslinieka diplomu. Īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. g. Aleksandrs Karpovs pārcēlās uz dzīvi Latvijā, te arī tapa vairāku saturiski spilgtu grafikas darbu cikli „Komunistiskās padomju varas genocīds Latvijā”, „Atdzimšana” un „Vēsture apsyudz”, kuros paliekošos mākslas tēlos viņš iemūžināja sava Preiļu novada vēstures traģiskās lappuses.

Grafikā “Malnais caurums, izsyuteišona – 1941.goda 14. jūnijā” A. Karpovs ir attēlojis traģisku savas dzimtas lappusi – vecvecāku izsūtīšanu no Līvānu dzelzceļa stacijas uz Sibīriju. Šis notikums, lai arī nav tieši piedzīvots, spēcīgi atbalsojās visu Volontu dzimtas pēcteču gaitās.

Grodņas reliģijas vēstures muzejs

Migrācija cilvēces vēsturē nav jauns fenomens. Lielos attālumos pārvietojās ne tikai dažādi priekšmeti, bet arī cilvēki un veselas tautas. Arī dažādas idejas “ceļoja” no vienas valsts uz citu. Tās šķērsoja robežas ne vien telpā, bet arī pārvarēja etniskās, sociālās un kultūras barjeras. Daudzas no citām kultūrām nākušas idejas iesakņojās jaunajā “augsnē” un laika gaitā kļuva par vietējās kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Tas attiecas arī uz reliģiskajiem uzskatiem un ar tiem saistītajiem artefaktiem. Grodņas reliģijas vēstures muzeja krājumā atrodas liels daudzums citu kultūru radītu priekšmetu, kas kļuvuši par daudzu Baltkrievijas iedzīvotāju ikdienas sastāvdaļu.

Ilgmūžības dievība Shou-Sin. Ķīna. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums.

19. gs. otrā pusē – 20. gs. sākumā Eiropa piedzīvoja intereses uzplaiksnījumu par austrumu kultūrām un tautām. Plastiskās formas, krāsas, idejas fascinēja māksliniekus, dzejniekus un rakstniekus. Rezultātā tika radīti jauni mākslas darbi un dzima jaunas idejas un pat reliģiskie koncepti. No Austrumu valstīm atvestie priekšmeti ieņēma stabilu vietu pārtikušo pilsētnieku sadzīvē, un drīz vien arī Eiropā sāka darināt to atdarinājumus. Daudzi priekšmeti nonāca Baltkrievijā tieši no Austrumiem. Krievijas impērija, kuras daļa tolaik bija baltkrievu zemes, bija aktīvs Centrālās Āzijas un Tālo Austrumu reģionu politiskās dzīves dalībnieks.

Ilgmūžības dievības Shou-Sin keramiskā statuete ir darināta Ķīnā. Ķīnas mitoloģijā Shou-Sin (“ilgmūžības zvaigzne”) parādīšanās debesīs paredz valstij un imperatoram uzplaukumu, savukārt tās neesamība – karus un neveiksmes. Shou-Sin veltītie tempļi Ķīnā parādījās jau senatnē. Dievība parasti tiek attēlota kā vīrietis gados ar nūju, pie kuras piesiets ķirbis (pārticības un pēcteču simbols), ar tīstokli un persika ziedu (tie simbolizē ilgmūžību). Garas ausu ļipiņas ir raksturīga šīs dievības skulptūru iezīme.

Rokas vēdeklis. Japāna. 20. gs. sākums.

Interese par Japānas kultūru nav mazinājusies dažādās valstīs jau no 19. gs. vidus. Japānas tēlotājmāksla ir iedvesmojusi daudzus Eiropas māksliniekus. Sadzīves priekšmeti no Japānas bija gaidīta dāvana un pārtikušo pilsētnieku elegants atribūts arī Baltkrievijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Rokas vēdeklis ar austrumniecisku dizainu tika izmantots pastaigām, teātrim un sabiedriskām pieņemšanām. Vēdeklis padarīja tā lietotāju noslēpumaināku un piesaistīja apkārtējo uzmanību. Uz šī vēdekļa attēlotajā ainavā dominē Japānas svētais Fudži kalns, kā arī ēkas un ziedi.  Vēdeklis ir komplekta daļa un tas tika glabāts speciālā futlārī.

Mazais Krišna savas mātes Devaki rokās. Krievija. 1990. gadu beigas.

 

1970. gadu beigās – 1990. gadu sākumā Baltkrievijā uz Indijas mākslas filmu popularitātes fona radās interese arī par Indijas daudzveidīgo kultūru un tās reliģijām. Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība, kas 1966. gadā dibināta Ņujorkā, atrada piekritējus arī Baltkrievijā. Krišna (viena no Hinduisma dievībām) krišnaītu izpratnē ir augstākā Dieva izpausme, visu dievišķuma avatāru (izpausmju) avots. Šis reliģiskais novirziens, kas balstās Indijas tradīcijās, attīstības procesā Ziemeļamerikā un Eiropā daļēji transformējās un pielāgojās Rietumu sabiedrībām. Bez šī reliģiskā novirziena Krišna tiek pielūgts arī citās reliģijās. Pēc bahai reliģijas, kas cēlusies 19. gs. Irānā, Krišna ir Dieva iemiesojums, viens no praviešiem, kas sludina Dieva vārdu. Šajā reliģijā Krišna tiek pielūgts blakus Ābramam, Mozum, Budam, Zaratustram, Jēzum un Muhamedam. Bahai mācības sekotāji Baltkrievijā parādījās 1990. gadu sākumā, izveidoja stabilu kopienu, un šobrīd ir daļa no valsts daudzveidīgās reliģiskās kopainas.

Atklātnīte ar Krišnu mātes Devaki rokās ir izplatīta krišnaītu un bahaīstu vidū un izmantota dažādu reliģisko ceremoniju laikā. Krišna parasti tiek attēlots ar violetīgu ādu, Indijas apģērbā un ar rotaslietām. Devaki attēlota sari un ar lielu rotaslietu daudzumu.

 

Panevēžas novadpētniecības muzejs

Gilvīžu ģimenes arhīvs

Lietuviešu, līdzīgi kā citu tautu, migrāciju dažādos laikos noteica noteiktā laikposma apstākļi. Cilvēki pārcēlās no vienas vietas uz citu reliģisku vajāšanu, karu, 19. gs. dumpju, ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ. Meklējot labāku dzīvi, lietuvieši pārcēlās galvenokārt uz Argentīnu, Austrāliju, Brazīliju, ASV, Kanādu, Latviju un Urugvaju. Kad 1944. gadā Lietuvai tuvojās Sarkanā Armija, liela daļa intelektuāļu, baidoties no politiskām represijām emigrēja uz Rietumiem.

Panevēžas novadpētniecības muzejā glabājas unikālais agronoma, pedagoga, valsts un sabiedriskā darbinieka, politiskā emigranta Alfonsa Gilvīda (Alfonsas Gilvydis) (1895-1987) ģimenes arhīvs.

1919-1936. gadā A. Gilvīdis dzīvoja Panevēžā, darbojās dažādās jomās un aktīvi izpaudās sabiedriskajā un politiskajā darbā. 1936. gadā Panevēžas pilsētas vēlētāji ievēlēja viņu Lietuvas Republikas 4. Seimā  un 1936.-1940. g. viņš bija Seima vice-priekšsēdētājs. 1944. gadā, tuvojoties frontei, Gilvīžu astoņu cilvēku ģimene devās uz Rietumiem. Neskatoties uz smagajiem dzīves apstākļiem, A. Gilvīdis allaž izjuta pienākumu palīdzēt saviem tautiešiem. Viņš vadīja Lietuviešu Kara bēgļu komitejas Jēnā un Hānavā, pasniedza tirdzniecību un kooperāciju Hānavas nometnē, aktīvi piedalījās Amerikas Lietuviešu Nacionālajā savienībā, un vadīja Detroitas Lietuviešu kultūras klubu.

A. Gilvīža ģimenes arhīvs izceļas ar uzkrāto un saglabāto ikdienas dzīvi atspoguļojošo liecību pārbagātību. Tajā glabājas ne tikai svarīgākie personas dokumenti un ģimenes locekļu fotogrāfijas, bet arī organizāciju sapulču protokoli, vēstules, dienasgrāmatas, atestāti, ceļojumu dokumenti u.c. Arhīva materiāli atspoguļo gan Lietuvas perioda personīgo un profesionālo dzīvi, sarežģīto emigrācijas ceļu caur bēgļu nometnēm Gracā un Pochlarnā (Austrijā), Jēnā un Hanauā (Vācijā), beidzot nonākot Detroitā (ASV). Arhīvs aptver periodu no 1911. līdz 1950. gadiem.

Skrupulozi savāktie arhīva materiāli, kas, Gilvīžu ģimenei pametot Lietuvu, tika izvesti no Lietuvas kā lielākā vērtība, bēgļu nometnēs Austrijā un Vācijā, vēlāk Amerikā tika rūpīgi sistematizēti. Tie satur 161 fotogrāfiju, 185 dokumentus, 136 žurnālus un 58 grāmatas. Pateicoties radinieku rūpēm, šie materiāli tika atgriezti Lietuvas sabiedrībai.

Gilvīžu ģimene pie Elenas Gilvīdienes māsas Jadvigas Jablonskītes un viņas vīra kapteiņa Vlada Tarasoņa mājas Vilkavišķos, kur viņi dzīvoja no 1941. gada līdz izceļošanai uz Rietumiem 1944. gada 31. jūlijā. Pirmajā rindā no kreisās stāv: Jaunutis, Mindaugs, Marija, Antans un Algimants, aiz viņiem: Alfonss, Aldona un Elena.

 

A. Gilvīža darbību apliecinošas fotogrāfijas un dokumenti

  1. Lauksaimniecības izstāde Panevēžas celtniecības departamentā. 1926. gadā izstādi organizēja A. Gilvīdis (stāv trešais no kreisās).
  2. Panevēžas lauksaimnieku mazās kredītbankas darbinieki. Bankas valdes priekšsēdētājs A. Gilvīdis pirmais no augšas centrā.
  3. Lietuvas Republikas tautas pārstāvja Alfonsa Gilvīža apliecība, 1936. gads.
  4. Lietuvas atlētu atbalstītāji – Lietuvas Republikas 4. Seima pirmais sekretārs Mečus Kviklis (pa labi) un otrs vice-priekšsēdētājs Alfonss Gilvīdis pie baseina uz Francijas kuģa “Ile de France” ceļojumā uz ASV 1937. gada jūlija sākumā.

 

A. Gilvīža ģimenes emigrācijas dokumenti no Vācijas uz ASV

Pēc Lietuvas pamešanas Gilvīžu ģimene dzīvoja dažādās pārvietoto personu nometnēs Austrijā un Vācijā. 1945. gada rudenī viņi uzturējās lietuviešu nometnē Hanauā Vācijā. Pēc atļaujas saņemšanas emigrēšanai uz ASV 1949. gada 9. februārī viņi ar kuģi “General Sturgis” aizkuģoja no Bremenhavenas un 14. martā nokāpa no kuģa Ņūorleānas ostā. 1950. gados ģimene apmetās uz dzīvi Detroitā.

  1. Kvīts no Starptautiskās Bēgļu organizācijas pārstāvniecības Hanau DP nometnē, kas apstiprina Alfonsa Gilvīža pieteikuma saņemšanu ģimenes emigrācijai uz ASV. 1949. gada 21. janvāris.
  2. Alfonsam Gilvīdim izsniegta pasažiera karte Bucbahas pārceļošanas centrā.
  3. Kuģa “General Sturgis” pasažiera bagāžas kvīts ceļojumam no Bremenhavenes uz ASV.
  4. Bagāžas identifikācijas kvīts Ņūorleānas ostas muitai.

 

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” / Museum 2020

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gada

http://europa.eu/

http://www.eni-cbc.eu/llb

https://eeas.europa.eu/delegations/belarus_be

 

Informāciju sagatavoja:

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/

Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/

Panevēžas novadpētniecības muzejs  http://www.paneveziomuziejus.lt/

 

Pēdējās izmaiņas: 29.09.2021.