Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Jūlijs. Apavi

26.07.2021.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Apavi”.

 Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Vai maz uz zemes ir nostūris, kur nekad nebūtu spērusi cilvēka kāja? Tūkstoš gadu laikā ir pievarētas gan visaugstākās virsotnes, gan visdziļākie kanjoni un zemienes. Nez vai cilvēce to spētu bez pareizajiem apaviem kājās – sākot ar visparastākajiem ādas mokasīniem un pastaliņām līdz ikoniskajiem “Air Jordan”. Lai kur vien ietu un būtu cilvēks, tam vienmēr būs kājās apavi – ar savu nospiedumu un savu stāstu.

Apavu kolekcija Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā ir salīdzinoši neliela, taču esošie eksemplāri veido visaptverošu priekštatu, kādus apavus 20. gs. laikā nēsājuši preilieši gan pilsētas ielās, gan arī uz putekļainajiem lauku ceļiem.

Ādas kurpes. 1930. gadi.

Jeļikamidai Ivanovai piederējušās ādas kurpes ir vienas no vissmalkākajām kurpēm muzeja krājumā. Gar kurpes pamatni visapkārt ir nošūtas vertikālas, gareniskas šuves ar nelieliem, dekoratīviem vienādmalu trīsstūru izgriezumiem. Kurpei ir augsts papēdis un dekoratīvs šņorējums virspusē. Ik detaļā ir redzams Rīgā strādājošā “D.Mogiļnikova apavu fabrikas” darbinieku smalkais roku darbs, ko bez šaubām ir veicinājusi arī paša fabrikas īpašnieka – Dāvida Moģiļņikova augstā darba kvalitātes latiņa, 1927.gadā Parīzē iegūstot zelta medaļu par savas produkcijas kvalitāti.

J. Ivanova dzīvoja Preiļos, visu mūžu nostrādājot Preiļu pastā, bet brīvajos brīžos aktīvi piedalījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Skaidri nav zināms, kā šīs kurpes nonāca pie J. Ivanovas, iespējams, tās māsai dāvināja Rīgā strādājošais brālis – komponists Jānis Ivanovs. Taču 1940. gadu beigās J. Ivanova kurpes atdāvināja savai istabasbiedrenei Matrjonai Kotļerovai, kura gan nav varējusi turpināt nēsāt dāvanā saņemtās kurpes, jo tās bijušas nedaudz par mazu, taču augsti novērtējusi dāvanas kvalitāti, kurpes saglabājot.

Koka klikatiņa. 1940. gadi.

Tupeles, jeb apavi ar koka zoli, tautā sauktas par klikatiņām (domājams to specifiskās skaņas dēļ ejot). Izgatavotas 2. pasaules kara laikā, piederējušas Preiļu pagasta Dzeņos dzīvojošajai Valentīnai Dzenei.

Apavu trūkuma dēļ par sieviešu kara laiku realitāti kļuva “klikatiņas”, tautā dēvētas arī par “taupītas apaviem”. Šādus apavus vācu okupācijas laikā plaši popularizēja presē. Piemēram, laikrakstā “Darbs un Zeme” 1942. gada 15. martā publicēts gan skaidrojums par nepieciešamību pēc šādiem apaviem, gan arī sniegti Lielvācijā izmantoto taupības apavu paraugi ar zīmējumiem un izgatavošanas pamācībām. Klikatiņas tika veidotas no koka zoles un ādas saitēm. Lai zole locītos, to purngalā pārzāģēja, daļas savienojot kopā ar ādas sloksnīti. Ādas vietā varēja izmantot arī audeklu vai prievītes.

Ādas kurpe. 1930. gadi – 1940. gadu sākums.

2018. gada 2.-16. novembrī blakus Preiļu ebreju pilsoņu kapsētai tika veikti vairāki kontrolrakumi vietā, kur 1941.gada vasarā tika nogalināti Preiļu un tuvējās apkārtnes ebreju tautības iedzīvotāji. Kontrolrakumu mērķis bija noskaidrot masu kapa robežas vēlākai teritorijas labiekārtošanai. Darbu laikā izdevās ne vien noskaidrot precīzu masu kapa vietu un tā robežas, bet arī iegūt ļoti vērtīgus priekšmetus – holokaustā nogalināto preiliešu apavus.

1944. gada vasarā visā Latvijas teritorijā vācu karaspēka daļas atkāpjoties centās savus noziegumus slēpt, nogalināto līķus sadedzinot, tas pats noticis arī Preiļos. 20 atrastie apavi atradās masu kapa malā uguns neskarti.

Šī sieviešu sandale sarkanā krāsā, ar augstu papēdi un dekoratīvu “lapiņu” purngala daļas virspusē, ir ne tikai liecība par to, kādi apavi lietoti Preiļos 20. gs .40. gadu sākumā līdz vācu okupācijai, bet arī ir unikāla liecība par holokaustu Preiļos un visā Latvijā.

 Grodņas reliģijas vēstures muzejs

 Apavi ir nozīmīga garderobes sastāvdaļa un aizsargā pēdas no aukstuma, dubļiem, mitruma un mehāniskiem bojājumiem, ko var izraisīt akmeņi, dzeloņi, koku saknes, kas izvirzās virs augsnes.

Senākais apavu veids Baltkrievijas teritorijā ir lūku vai mizas vīzes, ko no seniem laikiem pazina gan slāvi, gan balti. Vismaz no 16. gs. beigām par vīzēm varēja dēvēt arī ādas apavus, kas vairāk pazīstami kā pastalas (постóлы). Bez lūku vai mizas vīzēm un pastalām par tradicionālajiem apaviem Grodņas apkaimē tiek uzskatīti arī apavi no ādas vai auduma uz koka pamatnes ar auduma vai lina aukliņām. Interesanti, ka vīzes, kad tās beidza izmantot ikdienā, varēja saglabāt rituālu nozīmi. Atsevišķos ciematos tika uzskatīts – ja mirušo apbedīs ādas apavos, tad dzīvnieks, no kura ādas tie darināti, viņsaulē traucēs aizgājēju, pieprasot atpakaļ savu ādu. Kāzās līgavainim un līgavai dāvināja vīzes kā uzticības simbolu, lai jaunlaulātie vienmēr būtu pāris.

Atšķirībā no lauku iedzīvotājiem, pilsētnieki nēsāja galvenokārt ādas apavus. Pastalas, kuras plaši tika izmantotas 9.-13. gs., pakāpeniski papildināja zābaki, puszābaki un kurpes uz zema ādas papēža. Tas nav pārsteidzoši, jo Grodņa bija plaši zināms ādas apstrādes centrs, kas atspoguļots arī slavenajā Zindta gravīrā (Matthias Zündt, 1568). Arheologu uzietie Grodņas viduslaiku apavi, atšķirībā no Minskas, Brestas un Polockas apaviem, izceļas ar savu lakonisko formu un dekoru neesamību.

Pastalas (Постóлы). Baltkrievija, 20. gs. sākums. Āda, šūti

Pastalas, kuras izmantoja Grodņas reģionā vēl 20. gs. sākumā, no mūsdienu apaviem atšķiras ar stingro detaļu (zole, papēža daļa, papēdis) neesamību. Sākotnēji tos izgatavoja no viena ādas gabala, kura malas tika aizliektas, neizmantojot speciālus instrumentus vai apavu liestes. Lai nostiprinātu pastalas uz kājas, sagatavē tika veidoti iegriezumi, caur kuriem izvēra siksniņas. Sarežģītāks pastalu variants tika veidots no diviem ādas gabaliem, no tiem ārējam izdarīja iegriezumus, kuros ievēra ādas aukliņas vai šņorītes, veidojot ažūra rotājumu.

Kurpnieka lieste. Meistars Ivans Pētera dēls Mikanovičs. Miņutevkas ciems, Ščučinskas rajons. 1925-1927.

Kurpnieka lieste. Meistars Ivans Pētera dēls Mikanovičs. Miņutevkas ciems, Ščučinskas rajons. 1925-1927.

Kurpnieka lieste (baltkr. капыл) – koka veidojums pēdas formā, uz kura kurpnieks tradicionāli izgatavoja apavus. Lai gan kurpnieka liestes arheoloģisko izrakumu laikā tika atrastas senajā Polockā, Minskā un Brestā 11.-13. gs. slāņos, tās ilgu laiku turpināja būt Grodņas amatnieku atribūts un gandrīz nemaz netika izmantotas laukos. Tomēr pakāpeniski lauku meistaru profesionālais līmenis auga, un viņi sāka izmantot aizvien attīstītākus līdzekļus. Tāpēc, pat izgatavojot primitīvus apavus no lūkiem vai kaņepju auklām 20. gs. sākumā jau plaši tika izmantotas liestes, kas pamatā bija gatavotas no bērza vai alkšņa.

Sākotnēji liestes tika gatavotas rokām speciāli katram apavu pārim. Dažādu meistaru liestes atšķiras viena no otras, tāpēc baltkrievu valodā ir saglabājies frazeoloģisms “рабіць на свой капыл”, kas nozīmē “kaut ko darīt pa savam”.

Bērnu apavi (“пинетки”). Francija. 19. gs. beigas. Audums, kauls, šūts.

Līdz 19. gs. vidum par apaviem pašiem mazākajiem neviens īpaši neaizdomājās. Zīdaiņus cieši ietina autiņos, un nebija nepieciešams viņiem darināt apavus. Miniatūri zābaciņi sāka izplatīties pēc 1860. gada, kad franču meistars Fransua Pinje (François Pinet) sāka bērnu apavu izgatavošanu. Pinje uz to laiku bija jau Parīzē labi pazīstams moderno sieviešu kurpju meistars, viņa popularitāte strauji auga, un viņš kļuva par vienu no pirmajiem, kas uzspieda autora zīmogu uz saviem darinājumiem. Pinje kopā ar Čārlzu Vortu uzskata par vienu haute couture fenomena attīstītājiem, un viņa apavi tika uzskatīti par elitāriem. Tie atrada cienītājus arī ārpus robežas, tostarp Krievijas impērijā. Uz turieni aktīvi eksportēja Pinje bērnu apavus, tāpēc arī citu meistaru darinājumus, kas līdzinās šiem, sāka dēvēt par пинетки.

Pirmie Pinje bērnu zābaciņi bija mīkstie apavi bez cietas zoles, un tie pie kājas nostiprinājās ar pogu palīdzību. Piedāvātais apavu pāris ir nedaudz vēlāka slēgtā variācija ar trim pogām, ko bija paredzēts nēsāt vēsā laikā.

 Panevēžas novadpētniecības muzejs

Apavu pamatfunkcija – pasargāt pēdas no ārējām ietekmēm. Vienlaikus tie ir dažādu vēstures periodu muzeju priekšmeti, kas atspoguļo laikmeta modi, kultūras tradīcijas, ekonomisko situāciju. Pēc apaviem var noteikt cilvēka turības līmeni, dzīvesvietu, sociālo stāvokli un pat profesiju. Lietuviešu sakāmvārdi un parunas liecina, ka pēc apaviem var spriest par cilvēku.

Panevēžas novadpētniecības muzeja krājumā glabājas dažādu laiku apavu paraugi: sieviešu, vīriešu, bērnu kurpes, mājās darināti, kurpnieku šūti un rūpnieciski ražoti. Ir daudz zemnieku apavu: vīzes, pastalas, koka tupeles, apavi ar koka zoli, adītas čības. Senākie apavi datēti ar 19. gs. beigām. Specifiski ir Panevēžas Drāmas teātra aktieru skatuves apavi.

Sieviešu vīzes. 20. gs. 20-30. gadi. G. Kartana attēls.

Vīzes – tradicionālie rokām darinātie apavi, pīti no koku (biežāk liepas, kārkla, vītola) mizas sloksnēm, ko dēvē par lūkiem. Šīs vīzes pītas diagonāli no 2 m gariem un 2 cm platiem linu lūkiem. Sānos piestiprinātas cilpas auklām (nav saglabājušās). Lina, kaņepju vai ādas aukliņas tika apvītas ap kāju un ar tām noturēja kājautus. Pirms vīžu uzģērbšanas vīri kājas notina ar kājautiem, sievietes nēsāja zeķes. Zoles tika darinātas biezākas, dažkārt tās nošuva ar ādu. Vīzes nēsāja cauru gadu.  Ziemas vīzes darināja garākas, platākas, iekšpusi siltināja ar vadmalu vai ādu. Parasti vīzes pina vīrieši ziemas vakaros. Visilgāk tās nēsāja Aukštaitijā un Dzūkijā – līdz pat 20. gs. vidum.

Garie vīriešu ādas zābaki. 20. gs. vidus. G. Kartana attēls. Šie zābaki ir kurpnieka roku darinājums. Zole sastiprināta ar koka naglām. Starpkaru periodā šādus zābakus nēsāja zemnieki, amatnieki, pēckara periodā tos izmantoja lietuviešu partizāni. Šis zābaku pāris eksponēts Panevēžas novadpētniecības muzeja ekspozīcijā, kas veltīta Pretošanās kustībai padomju okupācijai un Sajūdim.

Panevēžas Drāmas teātra izrādes „Par tiem, kas mīl“ personāža Asgalvja apavi. Izrādi 1955. gadā uzveda režisors Jonas Alekna pēc Aleksandra Antokolska lugas. Asgalvja lomu atveidoja Broņus Babkauskas.

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

 Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību” / Museum 2020

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

http://europa.eu/;

http://www.eni-cbc.eu/llb

https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

 

Informāciju sagatavoja:

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/

Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/

Panevēžas novadpētniecības muzejs  http://www.paneveziomuziejus.lt/

Pēdējās izmaiņas: 26.07.2021.