Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Maijs. Keramika

27.05.2021.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Keramika”.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Latgalē līdz pat mūsdienām ir saglabājusies ilgstošā laika periodā izkoptā tautas podniecība. Tā ir attīstījusies divos virzienos – praktiskā un no 1930. gadiem arī dekoratīvā. Dekoratīvās podniecības spilgtākie paraugi ir svečturis, svilpaunieks, sienas vai galda šķīvis, trauku komplekts, arī vazaunieks (puķu pods). Jau no 1930. gadiem Latgales podnieku darinājumi apskatāmi ne tikai izstādēs Latvijā, bet ceļo arī uz citām pasaules valstīm. Visplašākā Latgales keramikas skate Rietumeiropā notika 1937. gadā Vis­pa­sau­les māk­slas un teh­ni­kas iz­stā­dē Parīzē, tajā Andreja Paulāna un Polikarpa Vilcāna darinājumi izpelnījās zelta medaļas.

Podniecības amats nereti tiek mantots no paaudzes paaudzē, tāpēc līdz pat mūsdienām var runāt par podnieku dzimtām. Pats lielākais tautas podniecības centrs ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā atrodas Feimaņu ezera apkaimē. Šeit ir izveidojušās veselas podnieku dzimtas (piemēram Paulāni, Ušpeļi, Vilcāni, Čerņavski), kas pēdējā gadsimta laikā ir devušas daudzus ievērojamus keramiķus. Mākslinieciskās valodas ziņā šis apvidus ir vienots un mākslas vēstures literatūrā ienācis kā „Silajāņu keramika”. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja keramikas kolekcijā ir 398 priekšmeti, un ievērojamu daļu no tās veido tieši Silajāņu keramiķu darinājumi.

Alus krūze ar svilpaunieku. 1960. gadi. Andrejs Paulāns (1896-1973).

Cilnī atveidota medību aina, baltmāla aplējums, rotāta ar līkloča, jumtiņa skrāpēto rakstu, spiesto bedrīšu rotājumu. Klāta ar vara zaļo vāpi. Andrejs Paulāns dzimis Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Šembeļu sādžā. Podnieka darba iemaņas apguva no sava tēva – ievērojamā podnieka Izidora Paulāna. Intensīvi ar podniecību sāka nodarboties no 1918. gada. Sākot ar 1933. gadu, piedalījās izstādēs ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. 1930. gados kļuva par vadošo keramiķi Latgalē un Latvijā. 1958. g. uzņemts Mākslinieku savienībā. A. Paulāns darināja krūzes, ziedu vāzes, daudzžuburu svečturus, dekoratīvos sienas šķīvjus, bet īpašu vietu A.Paulānā daiļradē ieņem svilpītes un figurālās grupās veidotas sadzīves ainas. Pēc A. Paulāna nāves darbnīca, apdedzināšanas namiņš, podu ceplis 1974. g. pārcelti uz Raiņa muzeju Jasmuižā.

Keramiķis Polikarps Čerņavskis pie sava darinātā svečtura. 1996. gads.

Foto uzņemts keramikas vecmeistara Polikarpa Čerņavska (1923-1997) godināšanas pasākumā Preiļos  pēc Triju Zvaigžņu ordeņa Virsnieka pakāpes saņemšanas 1996. gada 4. martā. Polikarps Čerņavskis dzimis Rēzeknes apriņķa Silajāņu pagasta Jurīšu sādžā. Amata prasmi apguva pie sava krusttēva keramiķa Polikarpa Vilcāna (1894 –1969). Strādāja Silajāņu pagasta Babros. 1983. gadā pārcēlās uz Preiļiem, kur izveidoja savu keramikas skolu. Polikarps Čerņavskis lielāko sava radošā mūža daļu veltīja dekoratīvajai keramikai. Darināja vāzes, krūzes, svečturus, sienas šķīvjus, servīzes, mūža nogalē nodarbojies ar sīkplastiku. Izstādēs piedalījies no 1942. gada. Nozīmīgākās ir Rēzeknē, Rīgā, Žeņēvā, Maskavā, Viļņā, Kauņā, Rumānijā, Polijā, VFR. Personālizstādes Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Balvos, Līvānos, Jasmuižā, Preiļos u. c. Polikarpa Čerņavska darbnīcā Preiļos joprojām strādā viņa darba turpinātāji Jāzeps Caics un Raivo Andersons, tur izvietota arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcija “Mūžs virpas apļots”. Foto: Igors Pličs.

Dekoratīvs trauks ar vāku “Maizes ceļš”. 1988. gads. Antons Ušpelis (1944-2015).

A.Ušpelis izglītību guvis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā keramikas nodaļā. Kopš 1964. gada piedalījās daudzās izstādēs Latvijā un ārvalstīs, kā arī vietējos un Starptautiskajos gadatirgos. 1972. gadā uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. Trauks veidots pēc tradicionālā maizes trauka parauga. Dekoratīvo keramikas maizes trauku Antons Ušpelis veltījis sava vectēva Aleksandra Kancāna piemiņai. Uz vāka sievietes un bērnu figūras, uzraksts “Mana vectēva dzīve vecajā līdumā…”, poda augšmalā plastiskais līklocis, tam visapkārt cilnī veidota kompozīcija ar sižetiem: zemes aršana, labības sēšana, labības pļaušana, labības kulšana, graudu malšana, mīklas mīcīšana. Trauks apskatāms Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai”.

 Grodņas reliģijas vēstures muzejs

 Grodņas reliģiju vēstures muzeja keramikas kolekcija veidota, sākot no 1977. gadā. Tās pamatu veido māla, porcelāna un fajansa priekšmeti (statuetes, trauki, lietišķās mākslas un mājsaimniecības priekšmeti, suvenīri, rotaļlietas, tostarp svilpītes). 2021. gada sākumā keramikas kolekcijā bija ap 1500 priekšmetu, starp tiem gan vietējo amatnieku tautas tradīcijās darinātie, gan rūpnieciski ražotie un pamatā pilsētas vidē izmantotie.

Amors ar kazlēnu. Berlīne. 1763.-65. g. Porcelāns, glazēts, polihroms krāsojums.

Statuete “Amors ar kazlēnu” no sērijas “Gadalaiki” ir viens no vērtīgākajiem kolekcijas priekšmetiem. Tas saistīts ar to, ka Eiropā ražots porcelāns parādījās ne agrāk par 1709. gadu un no tā darinātie priekšmeti ilgu laiku tika uzskatīti par pārticības pazīmi. Izstādītais “Amors” ir daļa no figurālas kompozīcijas un alegoriskā formā atspoguļo rudeni; kompozīciju papildināja “Meitene ar jēru”, kas simbolizēja pavasari. Par modeļa, pēc kura izveidota statuete, autoru tiek uzskatīts talantīgais skulptors Fridrihs Eliass Meiers, kurš 1748. – 1761. g. strādāja Meisenes porcelāna manufaktūrā, bet 1763. g. pārcēlās uz Berlīni. Porcelāna figūriņas Amora veidā tika darinātas gadsimtiem ilgi. Pat pēc 2. pasaules kara Amors turpināja būt iecienīts sižetu varonis, ko iemūžināja porcelānā.

Podiņš – sparišs (спарыш). Pružani, Brestas apgabals. 1984. gads. Māls, apdedzināts.

Priekšmetu darinājis ievērojamais tautas meistars no podnieku dzimtas Antons Tokorevičs (1904-1984) arhaiskajā, svēpētajā melnās keramikas tehnikā, kas turpina pastāvēt dažos R Baltkrievijas reģionos.

Spariši ir māla trauki, ko veido 2 vai 3 vienāda vai atšķirīga izmēra podiņi (dažreiz tie ir sālstrauki), kas savā starpā sastiprināti ar rokturīti. Sparišos nesa ēdienu uz tīrumu siena pļaujas vai ražas novākšanas laikā. Nereti podiņiem bija arī vāciņi.

Sākotnēji termins “sparišs” apzīmēja dubultu graudu vai vārpu, un bija auglības simbols. Austrumslāvu mitoloģijā par Sparišu dēvēja ražas garu, kas bija apveltīts ar spēju nodrošināt ražu, bagātību, labklājību un laimi kopumā.

Kauss galvas formā. Krievija. 19. gs. beigas. Fajanss, glazēts. Apdedzināts, polihroms krāsojums.

19. gs. 2. pusē Krievijas impērijas pilsētvidē populāri kļuva fajansa trauki, kas satīriskā formā attēloja populārus literāro darbu varoņus. Iespējams, izstādītais priekšmets atspoguļo šo modi un interpretē Nozdreva tēlu no N. Gogoļa romāna “Mirušās dvēseles”. Spiedogs divgalvainā ērgļa formā uz priekšmeta pamatnes liecina, ka tas tapis ne agrāk par 1872. gadu, kad Kuzņecova sabiedrība par produkcijas augsto kvalitāti saņēma tiesības izmantot valsts ģerboni.

Trauks izgatavots vecticībnieku dzimtai Kuzņecoviem piederējušā fabrikā. 19. gs. beigās šai dzimtai piederēja uzņēmumi Maskavas, Tveras, Jaroslavļas, Harkovas guberņās. 1841. gadā Rīgā tika atvērta fabrikas filiāle, kas ar laiku kļuva par lielāko porcelāna – fajansa ražošanas centru Krievijas impērijā. Kuzņecova fabriku produkcija izcēlās ar salīdzinoši augstu kvalitāti, tāpēc tai bija liels pieprasījums.

 Panevēžas novadpētniecības muzejs

Panevēžas novadpētniecības muzejā Arheoloģijas kolekcijā glabājas keramikas trauki, krāsns podiņi, keramikas trauku lauskas. Keramikas trauki un to fragmenti iegūti arheoloģisko izrakumu laikā Panevēžas pilsētas vēsturiskajā daļā. Balstoties atrastajā keramikas materiālā, var teikt, ka 16.-17. gs. dominēja mazāk ornamentēti, galvenokārt neglazēti trauki. 17. gs. beigu – 18. gs. pilsētas kultūrslānī tiek biežāk atrasti glazēti trauki un to lauskas. No 19. gs. izplatījās fajansa un porcelāna trauki, taču mājsaimniecībās joprojām pamatā izmantoja redukcijas atmosfērā apdedzinātus keramikas traukus. Izstādē apskatāmi keramikas darinājumi, kas atrasts dažādās Panevēžas pilsētas daļās 2018.-2020. gadā.

 Panevēžas pilsētas pareizticīgo vecās kapsētas apkaimes keramika

2018. gadā Panvēžas vecās pareizticīgo kapsētas ZA daļā 1492 m2 platībā tika veikta arheoloģiskā izpēte. Dažādos līmeņos tika atrastas 17.-20. gs. monētas, gredzeni, pasta zīmogi, misiņa pogas, pieši, sadzīves priekšmeti (karotes, uzpirksteņi, ķemmes, atslēgas, galodas), apkalumi, jostas sprādzes, stikla trauki (34 gb.), dzirnakmeņi (4 gb.), dzīvnieku un mājlopu kauli. Lielāko daļu no atradumiem veidoja keramikas priekšmeti un to fragmenti: krāsns podiņu daļas, keramikas trauki, pīpes un lauskas (160 gb.). Keramikas trauki un to lauskas tika atrastas 145 cm dziļumā intensīvā kultūrslānī, kas veidojās no 19. gs. 2. ceturkšņa līdz 20. gs. 30. gadiem.

Senākie keramikas trauku fragmenti no Panevēžas Brīvības laukuma

2019. gadā Panevēžas Brīvības laukuma ZR daļā 29. šurfā arheoloģiskā izpēte atklāja bojātu 18.-19. gs. sāk. kultūrslāņa augšējo horizontu un 16.gs. b. -17. gs. tumšas augsnes un māla sajaukuma slāni 52 cm biezumā. Tajā 156-180 cm dziļumā tika atrasti dažāda izmēra neglazētas keramikas fragmenti: trauku pamatnes (2 gb.) un to fragmenti (6 gb.) un sānu lauskas (11 gb.). 165-180 cm dziļumā tika atrasti keramikas trauku sānu un augšējo malu fragmenti. Divi fragmenti atšķīrās no pārējiem ar viļņotu ornamentu uz sāniem. Šīs trauku lauskas ir nozīmīgi Panevēžas pilsētas agrās vietējās podniecības paraugi. Trauki tika izmantoti ēdienu gatavošanai un pārtikas produktu uzglabāšanai.

Panevēžas Republikas gatvē atrastie keramikas darinājumi

2020. gadā Panevēžas vēsturiskajā daļā – Republikas gatvē – arheoloģiskās izpētes laikā tika atklāti 19. gs. 2. puses un 20. gs. 1. puses ķieģeļu mūrējuma fragmenti. Tika fiksēta saimniecības atkritumu bedre ar atradumiem no 18. gs. 2. puses – 20. gs. 1. puses. Kopumā izpētes laikā tika iegūti 68 atradumi (stikla trauki, monētas, keramikas fragmenti, lauskas, nagla). 1. šurfā atrasts masīvs glazēts pods un ornamentēta porcelāna trauka lauskas. No atrastajām lauskām tika salikts ar zilu un pelēku glazūru glazēts porcelāna trauks. Uz tā malām un sāniem reljefs rotājums – lauvas galva.

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

 Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

http://europa.eu/;
http://www.eni-cbc.eu/llb
https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

Informāciju sagatavoja:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/
Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs http://www.paneveziomuziejus.lt/

Pēdējās izmaiņas: 27.05.2021.