Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Kultūru daudzveidība”.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Preiļu vecticībnieku kopiena

Preiļi, līdzīgi kā pārējā Latgales teritorija, ir jau vairākus gadsimtus ir attīstījusies kā multikulturāla un daudzkonfesionāla apdzīvota vieta. Vēsturiski skaitliski lielākās etniskās grupas, kas apmetās uz dzīvi blakus latgaliešiem Preiļu apkaimē, bija krievi (jo īpaši vecticībnieki) un ebreji. Vecticībnieku ienākšanu Latvijas teritorijā noteica 1653. gada baznīcas ceremoniju reformas izraisītā šķelšanās pareizticīgajā baznīcā Krievijā. Tās rezultātā vecticībnieki, kas nepieņēma patriarha Nikona ieviestos jauninājumus, tika pakļauti smagām vajāšanām un tāpēc daudzi bija spiesti bēgt uz Krievijas nomalēm vai pat pamest dzimteni. Daļa no viņiem, sākot no 17. gs. otrās puses, apmetās uz dzīvi Latgalē, kas šajā laikā bija Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Arī Preiļu apkārtnē izveidojās vecticībnieku apdzīvotas vietas – 1729. gadā tika dibināta vecticībnieku draudze 5 km attālumā no Preiļiem Moskvinā, savukārt pašos Preiļos vecticībnieku draudze tikai nodibināta 1906. gadā. Saglabājot savu senču tradīcijas un stingru kristīgo ticību, vecticībnieki dzīvoja līdzās citiem Latgales iedzīvotājiem saticībā, nodarbojās ar zemkopību, amatniecību, bija strūgu un plostu dzinēji. Pilsētās strādāja celtniecībā, iesaistījās tirdzniecībā.

Līdz pat mūsdienām vecticībniekiem ir izdevies saglabāt savu ticību un kultūras vērtības, tās joprojām tiek koptas un nodotas arī jaunajām paaudzēm. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā glabājas vecticībnieku kultūrvēsturiskā mantojuma liecības, kas aptver gan sadzīves, gan reliģiskos priekšmetus, fotogrāfijas un atmiņu pierakstus. Sadarbībā ar vecticībnieku kopienu un tās pārstāvjiem tiek rīkotas izstādes un par šo kultūras mantojumu tiek stāstīts plašai sabiedrībai.

Blūze. Darinājusi Jevdokija Semjonova (1902–1997) 1920. gados Rēzeknes apriņķa Vainovas pagastā kā kāzu blūzi.

Šūta no zilas un sarkanas krāsas kokvilnas auduma gabaliem, kas izšūti krustdūrienā un savienoti ar tamborētām joslām no baltas krāsas kokvilnas dzijas. Piedurkņu gali tamborēti. Priekšmetu muzejam dāvinājusi viņas meita Pelageja Hrapunova. Blūze apskatāma Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai”.

Lestovka (Лестовка) – vecticībnieku lūgšanu krelles. 20. gs. sākums.

Lietojusi Moskvinas vecticībnieku draudzes locekle Vassa Loginova (1901–1990). Iegūta Preiļu vēstures un lietišķās mākslas rīkotās ekspedīcijas “Vecticībnieku kultūras mantojums” laikā 2009. gadā. Senajā tradīcijā lestovka simbolizē kāpnes no zemes līdz Debesīm, arī katram elementam ir sava dziļi simboliska nozīme. Darinātas no kopā sapītiem brūnas krāsas ādas valnīšiem – pakāpieniem. Piekarus veido četri ar ādu apšūti papīra trijstūri, kas simbolizē evaņģēliju skaitu.

Preiļu vecticībnieku baznīca un baznīcas žoga vārti. 20. gs. vidus.

Preiļu vecticībnieku baznīca bija uzcelta 20. gs. 20. gados, taču tā nodega, un no 1928. līdz 1938. gadam draudze to atjaunoja. Dievnams atradās mūsdienu Preiļu slimnīcas kompleksa teritorijā Raiņa bulvārī. Jaunā slimnīcas korpusa izbūves laikā 1961. gadā Preiļu rajona padome pieņēma lēmumu dievnamu nojaukt, atstājot tikai vārtus bez krusta. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992. – 1996. gadā Preiļu vecticībnieku draudze uzcēla jaunu dievnamu citviet pilsētā. 2018. gadā vārti vēsturiskajā baznīcas vietā Raiņa bulvārī tika atjaunoti.

Grodņas reliģijas vēstures muzejs

Grodņas reģiona daudznacionālais raksturs veidojies vairāku gadsimtu gaitā. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta un vēsturiskie notikumi ir ievērojami ietekmējuši pilsētas un reģiona iedzīvotāju etnisko daudzveidību. Mūsdienās Grodņas reģionā lielākās etniskās grupas ir baltkrievi, poļi, krievi, lietuvieši, tatāri un ebreji. Līdztekus šīm grupām ievērojamu ieguldījumu reģiona ekonomiskajā un kultūras attīstībā ir devuši vācieši, ukraiņi, latvieši, armēņi, francūži un citu tautību pārstāvji. Ir saglabājušies kultūras mantojuma objekti, kas saitīti ar dažādu tautību darbību. Dažu tautību gadījumā viņu etniskās identitātes saglabāšanu ir veicinājusi no vairuma iedzīvotāju atšķirīga reliģija. Grodņas reliģiju vēstures muzejā krājumā ir daudz priekšmetu, kas saistīti ar dažādu pilsētā un reģionā dzīvojošu etnosu  vēsturi un kultūru.

Talīts. Baltkrievija. 20. gs. 2. puse.

Talīts – ticīgo ebreju īpašs reliģiskā tērpa veids, kuru izmantoja lūgšanu laikā. Talītam ir taisnstūra forma, tas savā ziņā atgādina pārvalku un to nēsā īpašā veidā. Ar šī garderobes elementa palīdzību ticīgais iegremdējas lūgšanā un it kā noslēdzas no ārējās pasaules, koncentrējoties uz komunikāciju ar Dievu.

Izstādītais talīts ir izgatavots Baltkrievijā no vilnas auduma 20. gs. 2. pusē. Ir liecības, ka Baltkrievijas teritorijā 18. gs. beigās – 19. gs. 1. pusē parādījās īpašas rūpnīcas talītu un citu ebreju garderobes elementu izgatavošanai. Ebreju kopiena ir saglabājusi spēcīgu etnisko identitāti un savu īpašo dzīvesveidu, pateicoties jūdaismam – vienai no senākajām reliģijām. Ebreju kopienas parādījās Baltkrievijas teritorijā 14. gs. Grodņas un Brestas kopienas bija vienas no pirmajām.

Mugirs. Klecka, 1912. gads.

Uz mūsdienu Baltkrievijas teritoriju tatārus 14. gadsimtā uzaicināja Lietuvas dižkunigaitis Vītauts. Viņi saglabāja savu identitāti, galvenokārt, pateicoties islāmticībai. Laika gaitā tatāri zaudēja savu dzimto valodu un ikdienas saziņā sāka runāt baltkrievu vai kādā citā valodā. Bez tam līdzāspastāvēšana ar citu tautību pārstāvjiem veicināja tradīciju apmaiņu un īpašu kultūras fenomenu, piemēram, rokraksta grāmatu, sadzīves vai reliģijas priekšmetu, rašanos.

To vidū izceļas mugiri – skaisti noformēti fragmenti no Korāna, svētvietu attēlojumi vai musulmaņu lūgšanas. Izstādītā mugira kompozīciju veido teksts un augu ornaments. Vidū ziedu vijas veido divus laukus ar ierakstītu vēršanos pie Allāha un pravieša Muhameda. Malās – divas vāzes ar ziediem. Augšdaļā stilizētu minaretu attēlojums, basmalas formulas (īpaša frāze, ar kuru sākas katra Korāna sūra, izņemot devīto) un šahāda (musulmaņu ticības apliecinājums). Mugirs ir veidots no papīra, koka un izšūts ar vilnas pavedieniem. Noformējumā izmantotie elementi daudzējādā ziņā sasaucas ar baltkrievu tautiskajiem ornamentiem.

Mārtiņa Lutera tulkotā Bībele. 1812. gads

Jau viduslaikos baltkrievu zemēs ienāca vācu tirgotāji, amatnieki, ārsti, garīdzniecības pārstāvji. Šīs tautas klātbūtne ir novērojama pilsētas vēsturiskajā toponīmijā: Grodņā agrāk bija Vācu tirgus un saglabājusies Grodņas Sv. Jāņa Evaņģēliski luteriskā baznīca (šobrīd vienīgā, kas darbojas Baltkrievijā). Vācieši piederēja dažādām kristīgajām konfesijām – katolicismam, kalvinismam, pareizticībai, taču no 16. gs. tieši luterticība veicināja vācu valodas un kultūras īpatnību saglabāšanu.

Bībeles tekstu tulkošana vienkāršam cilvēkam saprotamās valodās un dievkalpojumu vienkāršošana bija vieni no reformācijas postulātiem. Mārtiņa Lutera Bībeles vācu tulkojums ietekmēja ne tikai reliģisko dzīvi un veicināja lasītprasmi, bet arī bija nozīmīgs solis literārās valodas veidošanā.

Izstādē piedāvātā grāmata – pilns Bībeles izdevums M. Lutera tulkojumā – izdota 1821. gadā Sanktpēterburgā izdevniecībā “T. Rutt und Sohn”. Šajā izdevumā iekļauti 39 kanoniskās un 14 nekanoniskās Vecās derības grāmatas un 27 kanoniskās Jaunās derības grāmatas. Bībeli izmantoja Grodņas luterāņu kopiena.

Panevēžas novadpētniecības muzejs

Nacionālās kopienas: Panevēžas karaīmi

Lietuvas karaīmi ir ienācēji no Krimas. Viņu apmešanās Lietuvā ir leģendām apvīta. Tiek uzskatīs, ka viņus šeit nometināja Lietuvas dižkunigaitis Vītauts. Balstoties valdnieku privilēģijās, Traķu pilsēta bija karaīmu kopienas administratīvais un garīgais centrs Lietuvā.

Pirmās ziņas par karaīmu apmešanos Panevēžā tiek datētas ar 18. gs. 2. pusi. Pēc 1897. g. tautas skaitīšanas datiem Panevēžas apriņķī dzīvoja 208, pilsētā – 68 karaīmi. 1923. g. tautas skaitīšanas dati liecina, ka Panevēžas pilsētā karaīmu skaits pieauga līdz 98, bet tikai 8 karaīmi nu dzīvoja apriņķī. Viņi nodarbojās ar dārzkopību, augļkopību un citām nodarbēm. Panevēžas karaīmiem pilsētā nebija savas kapsētas, mirušos apglabāja Naujamiestē.

Panevēžas karaīmu kopiena oficiāli reģistrēta 1922. g. Tā jo īpaši uzplauka Lietuvas Republikas laikā. Kopiena ar aptuveni 150 biedriem spēja organizēt un izdot literatūras žurnālu „Onarmach“ („Progress“), kurā tika popularizēta karaīmu radošā darbība, literāro darbu tulkojumi tjurku (karaīmu) valodā, ikdienas dzīves hronika. Tika izdoti trīs žurnāla numuri. Laikā, kad Viļņa un Traķi bija Polijas okupēti, 1936. gada jūlijā Panevēžas karaīmu kopiena tika pārveidota par Lietuvas karaīmu biedrību.

No bijušās karaīmu kopienas locekļiem šobrīd tikai 15 karaīmi dzīvo Panevēžā n 3 Naujamiestē. Visi viņi ir ļoti cienījamā vecumā.

Panevēžas karaīmu kenesa 1931. g. un pēc rekonstrukcijas ap 1939. g. L. Greisera foto.

Nav precīzi zināms, kad Panevēžas pilsētā tika uzbūvēts karaīmu lūgšanu nams. Tiek uzskatīts, ka tas sāka darboties 19. gs. 1. pusē. Kenesa atradās Sodu un Ramigalas ielu stūrī. 1938. g. kenesa tika pārbūvēta: koka ēkas vietā tika uzbūvēta jauna eklektikas stila mūra ēka. 1952. g. ar Panevēžas pilsētas Izpildkomitejas lēmumu kenesa tika slēgta, motivējot ar to, ka karaīmiem nav sava mācītāja un tur nenotiek dievkalpojumi. 1970. g., būvējot dzīvojamos namus, ēka tika nojaukta. 1995. g. bijušās karaīmu kenesas vietā tika uzstādīts piemiņas akmens.

Lietuvas karaīmu dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Šelumelis Lopato (1904-1923). Atklātne.

Š. Lopato dzimis 1904. gada 14. maijā Traķos. 1911. – 1915. g. mācījās Traķu karaīmu pamatskolā. 1. pasaules kara laikā – Pēterburgas zēnu ģimnāzijā, 1916. – 1920. g. – Aleksandra garīgajā skolā Eipatorijā Krimā. 1920. g. atgriezās Lietuvā. No 1922. g. dzīvoja un strādāja Panevēžā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbībā, bija viens no „Onarmach“ biedrības dibinātājiem, bija šīs biedrības sekretārs. Karaīmu kopienā viņš veica arī mācītāja funkcijas, vadīja dievkalpojumus kenesā. 1923. g. beidza Panevēžas Meža tehniķu skolu un bija iecelts par Pasvāles mežsaimniecības vadītāja vietnieku. Pēc pāris mēnešiem viņu nogalināja nelikumīgie meža izcirtēji. Apbedīts Naujamiestes kapsētā.

Š. Lopato bija ievērojams karaīmu dzejnieks. Viņa literārā darbība nebija ražīga, bet ļoti nobriedusi un melodiska. Dzejoļi tika publicēti jau pēc dzejnieka nāves Panevēžā izdotajā žurnālā „Onarmach“ un Luckā iznākošajā žurnālā „Karaj awazy” („Karaīmu balss“). Dzejoļi rakstīti karaīmu valodā, daži tulkoti lietuviski. Īso mūžu nodzīvojušais Š. Lopato bija viens no spilgtākajiem karaīmu pārstāvjiem Lietuvā.

Karaīmu lūgšanu un ģimenes piezīmju grāmatas manuskripts. Panevēža, 1866. g.

Grāmatu veido liturģiskā poēzija, dažādu veidu lūgšanas un Zvuluno Roe (?) ģimenes dzimšanas un nāves datumu ieraksti no 1820. līdz 1923. gadam.  Manuskripts piederēja Rajecku ģimenei no Panevēžas. Šo reto un vērtīgo Panevēžas novadpētniecības muzeja eksponātu 2019. g. Izraēlas Nacionālā bibliotēka detalizēti aprakstīja un kataloģizēja – www.web.nli.org.il/sites/nlis/he/manuscript/pages/results.aspx#query=lsr01,contains,all&query=any,contains,005030535.

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

www.europa.eu/
www.eni-cbc.eu/llb/en
www.eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

Informāciju sagatavoja:

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Grodņas reliģijas vēstures muzejs www.muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs www.paneveziomuziejus.lt/