Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “MĀKSLA”.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

 Ievērojamais latviešu mākslinieks Jāzeps Pīgoznis (1934–2014) dzimis Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Odumanu sādžas Sidrabiņu mājās. Mākslas izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā (1948–1953) un Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā (1953–1959). Strādājis glezniecības, grafikas, grāmatu ilustrāciju un medaļu mākslas žanros. Jāzeps Pīgoznis bijis aktīvs mākslas plenēru dalībnieks, un kopš 1998. gada piedalījās arī Preiļu mākslas plenēros. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja mākslas kolekcijai „Preiļi gleznās” mākslinieks ir uzdāvinājis piecus savus darbus. Pēc mākslinieka nāves ģimene pieņēma lēmumu par Jāzepa Pīgožņa personīgo lietu, likteņa lietu, arhīva materiālu un atsevišķu mākslas darbu dāvināšanu Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam. Tad dzima ideja par Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā iedibināšanu.

Jāzeps Pīgoznis. Pa baltbaltu mežu. 2012. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm.

Jāzepa Pīgožņa glezniecībā ainava ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Visā savā gleznotāja mūžā viņš nevienu brīdi nav pārtraucis gleznot ainavas – Latvijas mežus un jūru, Latgales pakalnus un ezerus, Rīgas un mazpilsētu skatus. Īpaši dzīva viņa gleznās ir Latvijas gadalaiku poēzija.

Jāzepa Pīgožņa skices Imanta Ziedoņa tautasdziesmu izlasēm “Kas jāzina meitiņām” 1981. g. un “Puisīts augu” 1984. g.

Grafikā Jāzepa Pīgožņa lielākais pienesums un popularitāte saistās ar grāmatu mākslinieciskā ietērpa veidošanu. J. Pīgožņa ilustrētās grāmatas dod viņam daudz atzinību grāmatu grafikas izstādēs un starptautiskos konkursos. Lielākā daļa ilustrēto grāmatu ir bērnu literatūrā, tāpēc var teikt, ka veselas paaudzes ir izaugušas ar viņa sirsnīgajām un labestīgajām ilustrācijām.

Jānis Strupulis. Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā medaļa.

Godinot J. Pīgožņa piemiņu un novērtējot viņa ieguldījumu Latvijas ainavu glezniecībā, 2015. gadā Preiļu novada dome un Rīgas dome iedibināja Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā. Balvas mērķis ir turpināt attīstīt un popularizēt Latvijas ainavu glezniecību. Katru gadu balvas konkursa laureāts saņem tēlnieka Jāņa Strupuļa veidoto medaļu, kurā izmantotas Jāzepa Pīgožņa ilustrācijas. Tās aversā medaļas centrā Jāzepa Pīgožņa soļojoša figūra ar paceltu roku, virs kuras lidinās putniņš, zem kājām ceļš lentas veidā, kas rotāts ar latvju zīmju motīvu. Figūra ņemta no J. Pīgožņa pašporteta grāmatā “Kovārnis korī”. Apkārt pa loku teksts “JĀZEPA PĪGOŽŅA BALVA PAR LATVIJAS AINAVU”. Reversā fragments no J. Pīgožņa ilustrācijas “Peldētāja”, kas ievietota ainavā no medaļas aversā redzamās gleznas, ko nes pats mākslinieks. Debesu vietā ir gluds lauks, uz kura iegravē laureāta vārdu un uzvārdu.

Grodņas reliģijas vēstures muzejs

Grodņa ir plaši zināms tēlotājmākslas centrs. Šeit ir dzimuši ievērojami mākslinieki Leons Baksts un Osips Ļubičs. Glezniecības tradīcijas Grodņā ir attīstījušās gadsimtiem. Iespējams senākais Grodņā tapušais darbs, kura autors ir zināms, ir katoļu dominikāņu mūka Gilārija Hoetska “Svētā ģimene”. Glezna glabājas Grodņas reliģijas vēstures muzejā.

Šis mākslas darbs ir eļļas gleznojums uz audekla un tā izmērs ir 76,5×55 cm. Gleznā attēlota Svētā ģimene, kurā piedzima Jēzus Kristus – jaunava Marija un viņas vīrs Jāzeps. Hoetska kompozīcijā Svētā ģimene attēlota pie vakariņu galda, taču gleznā attēlotie ikdienišķie priekšmeti sevī ietver dziļu simbolismu. Piemēram, gleznas centrā traukā attēlotais jērs simbolizē Jēzus Kristus upuri. Augļi uz galda arī saistās ar nāvi un atdzimšanu gadalaiku ritējumā. Darba lejas daļā norādīta autora informācija:

JESVS, MARIA, IOZEF, DO COR MEV ET ANIMA MEA VOBIS.

EGO FR [ater] HILARIVS CHOIECKI SACYI Od, Pre ?. [sacri ordinis praedicatorum?]

“Jēzus, Marija, Jāzeps, es sniedzu jums manu sirdi un dvēseli

Es esmu brālis Gilārijs Hoetskis svētā sludinātāju ordeņa”

Hoetska gleznojums ir slavenā franču zīmētāja un graviera Žaka Kallo (Jacques Callot (1592-1635)) darba “Lūgšana pirms maltītes” (“Le bénédicité” jeb “La Sainte Famille á table”, 1628) mākslinieciska interpretācija. Grodņiešu vidū ir populārs viedoklis, ka darbs tika uzgleznots 1630. gados Vissvētākās Jaunavas Marijas pasludināšanas baznīcai Zviedrijas Sv. Brigitas klosterī, kas šobrīd tiek uzskatīta par vienu no sešiem Eiropas debesīgajiem aizbildņiem. Klosteris tika izveidots 1634. gadā ar Kristofera Veselovska, Lietuvas galma maršala un Grodņas ekonomijas administratora, atbalstu. Klostera kompleksa būvniecība tika pabeigta 1640. gados, baznīca tika iesvētīta 1651. gadā. Dominikāņi, kam piederēja arī Hoetskis, apmetās Grodņā nedaudz agrāk 1632. gadā pēc Grodņas stārasta Frederika Sapegas uzaicinājuma.

Šīs gleznas tapšanas versijas piekritēji izmanto neparastu argumentu – Hoecka gleznā attēlotā Jāzepa līdzība ar K. Veselovski, kura portrets tika atrasts pēc 2. Pasaules kara Grodņā Sv. Brigitas klosterī. Taču pastāv arī cita gleznas datējuma versija, pēc kuras glezna tapusi 17. gs. beigās. Tās aizstāvji norāda uz gleznas līdzību ar Studzjanskas Dievmātes ikonu, kas arī tapusi pēc Kallo gravīras 1630. gados. 1671. gadā Studzjanskas ikona tika atzīta par brīnumdari un jau 1684. g. tā tika uzskatīta par vienu 12 vispielūgtākajām Polijas–Lietuvas ūnijā. Svētceļojumu pie šīs ikonas veica arī karalis Jans III Sobeskis. Par labu šai versijai liecina arī latīņu uzraksts “VERA EFFIGIES STVD (Stud.[zjanskas ikonas] īsts attēls). Lai gan tas neizslēdz iespēju, ka uzraksts pievienots vēlāk, pieaugot šī attēla pielūgsmei. Interesanti, ka Jana III Sobeska galma gleznotājs bija Klods Kallo, Žaka brāļadēls. Klods Kallo aktīvi attīstīja arī reliģisko sižetu gleznojumus, balstoties sava tēvoča meistardarbos, un lielā mērā noteica Polijas–Lietuvas ūnijas augstmaņu mākslas gaumi 17. gs. Netiešs norādījums uz to, ka glezna ir tapusi vēlākā laikā, ir fakts, ka Hoetskis ir miris starp 1705 un 1709. gadu.

“Svētā ģimene” ir Grodņas reliģiju vēstures muzeja ekspozīcijas rota un nemainīgi piesaista apmeklētāju uzmanību.

Panevēžas novadpētniecības muzejs

Tēlnieks  Jozs Zikars

Panevēžā profesionālā māksla veidojās uz 20. gs. 1. puses ievērojamo šī reģiona mākslinieku liktiem pamatiem. Starp tiem bija Jozs Zikars (1881–1944) – pirmais profesionālais un viens no ievērojamākajiem Lietuvas tēlniekiem, kura daudzi radītie darbi ir kļuvuši par neatkarīgās Lietuvas simboliem: pieminekļi “Brīvība”, “Grāmatu nesējs”, valsts un sabiedrisku darbinieku bistes un reljefi, interjeru un eksterjeru skulptūras, medaļas. J. Zikars ir visu Lietuvas starpkaru perioda litu un centu monētu autors. Mākslinieka bagātīgais radošais mantojums glabājas Lietuvas muzejos (tostarp arī Panevēžas novadpētniecības muzejā), bibliotēkās, baznīcās. Lai atzīmētu tēlnieka 140. dzimšanas dienu, Lietuvas Republikas parlaments 2021. gadu pasludināja par tēlnieka Joza Zikara gadu.

Tēlnieka Joza Zikara portrets. Kauņa. Janinas Tallat-Kelpšienes foto. 20. gs. 30. gadi.

J. Zikars ir dzimis 1881. gada 18. novembrī Panevēžas apriņķī, Paļuku ciemā, Pumpēnu pagastā. 1916. g. pabeidza Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultāti. 1918. gadā kopā ar ģimeni atgriezās Lietuvā. Neatkarību atguvušajā Lietuvā tapa paši svarīgākie Lietuvas tautas neatkarības iedvesmotie tēlnieka darbi. J. Zikars bija lielisks pedagogs, kas izskoloja vairākas jauno mākslinieku paaudzes. 1919.–1928. gadā viņš strādāja par skolotāju Panevēžas Valsts ģimnāzijā un Skolotāju seminārā. 1928. gadā pēc izglītības ministra uzaicinājuma ieradās Kauņā, lai pasniegtu Kauņas Mākslas skolā, 1944. gadā viņam tika piešķirts profesora tituls. Padomju vajāšanu un pratināšanu salauzts, traģiski mira 1944. gada 19. novembrī, apbedīts Kauņas Petrašūnu kapsētā.

Piemineklis “Brīvība” Kauņā. Tēlnieks Juozs Zikars, arhitekts Vladimirs Dubeneckis. Gedimina Orenta izdota pastkarte. Ap 1938.–1940. gadu.

Šo par Lietuvas tautas simbolu kļuvušo skulptūru J. Zikars radīja, dzīvodams Panevēžā 1921. gadā. 1928. gada 14. maijā, lai atzīmētu neatkarīgās Lietuvas desmitgadi, skulptūra tika atklāta Lietuvas pagaidu galvaspilsētā – Kauņā, Kara muzeja pagalmā. Padomu laikā monuments tika nojaukts, 1989. gadā atjaunots šajā pat vietā. 2021. gadā piemineklis svinēs 100 gadi.

3. Lietuvas Bankas Panevēžas nodaļa, 1931. gadā dekorēta ar J. Zikara skulptūrām “Atlanti” (fragments). Arūna Baltēna foto. 2006. gads.

1931. gadā Panevēžā uzbūvēta Lietuvas Bankas ēka (arhitekts Mikols Songaila) – viena no skaistākajām un ievērojamākajām modernisma stila būvēm pilsētā. J. Zikars radīja 12 dekoratīvas skulptūras “Atlants” tieši šīs ēkas interjeram, rozeti pieņemšanas zālē un ornamentālus dekorus ar Vīti uz ēkas fasādes.

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

 Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

www.europa.eu/;

www.eni-cbc.eu/llb

www.eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

Informāciju sagatavoja:

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Grodņas reliģijas vēstures muzejs www.muzej.by/
Panevēžas novadpētniecības muzejs  www.paneveziomuziejus.lt/