Preiļu, Grodņas un Panevēžas muzeju ikmēneša virtuālā izstāde. Janvāris. KALENDĀRI

19.01.2021.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja, Grodņas reliģijas vēstures muzeja (Baltkrievija) un Panevēžas novadpētniecības muzeja (Lietuva) virtuālā izstāde – “Kalendāri”.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

 Laika un gadskārtu ritējums jau miljoniem gadu ir nemainīgs, ko nosaka cikliskā Zemes pārvietošanās apkārt Saulei, taču laika uzskaites rīki ir nepārtraukti attīstījušies, no salīdzinoši vienkāršiem dabas ciklu novērojumiem līdz tehniski sarežģītiem laiku fiksējošiem rīkiem. Ne mazums ir lauzts šķēpu par jauna gada sākumu, precīzu dienu un mēnešu skaitu gadā, visas šīs izmaiņas fiksējot kalendārā – pēc Jūlija vai Gregora stila, tam paralēli ir mainījies ne tikai kalendāru saturs un formāts, bet viss informācijas ieguves veids kopumā.

Viļņas kalendārs / Виленскiй календарь. 1905. gads

Ilgu laiku kalendāri tika veidoti periodiski iznākoša izdevuma – gadagrāmatas formā. Te kalendāro dienu saraksts aizņēma tikai nelielu daļu, jo līdztekus tika publicēta cita, visdažādākā rakstura informācija. Piemēram, visvecāko Preiļu muzeja krājumā esošo kalendāru 1905. gada “Виленскiй календарь” (Viļņas kalendārs) (piederējis Vārkavas pagasta zemniekam Izidoram Lauskim (1861-1924)) veido 7 tematiskie bloki, kas ir veltīti ļoti dažādām tēmām: baznīcai un reliģijai, pasaules un Krievijas impērijas valdniekiem, tehnoloģiskajam progresam, ģeogrāfijas un medicīnas tematikai, kā arī interesantākajiem Viļņas pilsētas objektiem un to vēsturei. Ir arī atsevišķu autoru tematiskie raksti. Gadagrāmatas 180 lapās tika apkopota visdažādākā informācija, kas bija noderīga tās lasītājam arī beidzoties tekošajam gadam. Tāpēc itin bieži tajās tika veikti ieraksti un personīga rakstura piezīmes, atzīmējot arī vēlāk noderīgo.

Kolchoznieka kalendārs. 1956. gads

Piecdesmit gadus vēlāk iznākošais Kolhoznieka kalendārs 1956. gadam, lai arī ir konkrētākai mērķauditorijai – Padomju Latvijas kolhozniekiem –, turpina gadagrāmatas formātu, kur mēnešu dienu saraksts ir papildināts ar padomiem par katrā mēnesī veicamajiem darbiem, augkopību, lopkopību, dārzkopību un mājturību. Lielāko daļu no 336 lapu biezā izdevuma sastāda dažādu autoru un propagandistu raksti par padomju saimniekošanas izaugsmi un pārākumu, atsevišķu padomju saimniecību “veiksmes stāsti” un darba trieciennieku apraksti. Par spīti propagandai, arī šajā izdevumā ir atrodamas daudz tās lietotāja atstātās piezīmes un satura komentāri.

Laikraksta “Novadnieks” sienas kalendārs. 2008. gads

Lai arī mūsdienās turpina iznākt visdažādākās gadagrāmatas un pat veselas to sērijas, kas laika gaitā ir izcīnījušas sev atpazīstamību un piekrišanu lasītāju vidū, tomēr gada dienu uzskaites ziņā tās ir piekāpušās galda un sienas kalendāriem, kuri iznāk vislielākajā dažādībā. Formāta maiņas dēļ sienas un galda kalendāros nav atrodamas literārās un aprakstošās sadaļas, dodot priekšroku vizuālajam materiālam un lakoniskām dažāda veida uzziņām. Šāds kalendāra formāts pieprasa tematisko konkrētību, to veltot kādai tēmai visu 12 kalendāro mēnešu garumā – sava veida gada TOP-12. Piemēram, Preiļu rajona laikraksta “Novadnieks” sienas kalendārs 2008. gadam ir veltīts Preiļu keramikas tradīcijai – meistariem un to darbiem. Visa gada garumā nepiespiestā veidā kalendāra lietotājs varēja vairāk uzzināt par keramikas vecmeistaru Polikarpu Čerņavski (1923-1997), Jāzepu Caicu, Vladimiru Ivanovu un citiem tā brīža Preiļu kopas keramiķiem. Kalendārs izdots, pieminot P. Čerņavska 85 gadu jubileju.

 Grodņas reliģijas vēstures muzejs

Grodņas reliģijas vēstures muzeja kalendāru kolekcijā ir vairāk nekā 1500 priekšmeti. Tie aptver periodu no 19. gs. 2. puses līdz pat mūsdienām. Kalendāri grupējas tematiski: lauksaimniecības, svētku, reliģiskie. Tie atšķiras arī pēc formāta: sienas, pāršķiramie un kabatas. Tāpat muzejā ir arī mineja ikonu (минейные иконы) kolekcija. Arī tās var uzskatīt par sava veida kalendāriem, jo attēlo svētos, kas tiek pieminēti noteiktā mēnesī.

“Baltkrievu kalendārs”. 1911. gads

“Baltkrievu kalendārs” tika izdots “Naša Niva” izdevniecībā Viļņā, kas tolaik bija Krievijas impērijas sastāvā. 1906.–1915. gadā šī izdevniecība izdeva arī laikrakstu ar tādu pat nosaukumu, kas tolaik bija lielākais tā laika izdevums baltkrievu valodā. Kalendārs ir interesants ar to, ka tas ir izdots baltkrieviski latiņu drukā. Līdz 2. pasaules karam šo latīņu drukas jeb “латинка” variantu baltkrievu valodai plaši izmantoja katoļticīgie baltkrievi.

Vācu tautas kalendārs. 19. gs.

“Vācu tautas kalendārs” / “Visa vērtīgā un izklaidējošā gadagrāmata” izdota Vācijas teritorijā kā 1842. gada kalendārs. Tajā ir 19. gs. vidum aktuāla izglītojoša informācija, kā arī bagātīgas ilustrācijas. Zināms, ka šo kalendāru izmantoja franciskāņu mūki, kam Grodņas klosterī bija bagātīga bibliotēka. Muzeja kolekcijā kalendārs nokļuva, pateicoties franciskāņu tēvam Jozefam Makarčikam, kurš to dāvināja 2013. gadā.

Ikona – mineja, 19. gs. 2. puse.

Ikona – mineja ir īpašs ikonu tips, kas sastāv no svēto attēliem, kuri jāgodina noteiktā mēnesī. 12 ikmēnešu minejas varēja tikt sakombinētas “Gada Minejas” formā. Šīs ikonas izmērs ir 44,4 x 37,5 cm un tā sadalīta piecās horizontālās rindās, kurās izvietoti svētku un svēto attēli, kas seko viens pēc otra atbilstoši baznīcas kalendāram no 1. līdz 31. jūlijam. Ikona radīta 19. gs. 2. pusē. Šāda veida ikonas bija plaši izplatītas starp Krievijas impērijas pareizticīgajiem.

Panevēžas novadpētniecības muzejs

 Pirmo kalendāru lietuviski 1845. gadā sagatavoja izglītotājs Laurins Ivinskis ar nosaukumu „Metu skajtlus ukiniszkas ant metų Wieszpaties 1846“. Tas tika izdots Adama Zavadska izdevniecībā Viļņā. Pirmos septiņus gadus kalendārs tika izdots par paša L. Ivinskis vai viņa savāktiem līdzeļiem. Kalendāri lietuviski tika izdoti līdz pat 1864. gada drukas aizliegumam. 1866.–1867. gadā L. Ivinskim nācās kalendāru pārrakstīt kirilicā. 1878. gadā kalendāru izdeva latīņu burtiem, bet bez poļu zīmēm.  Kopā iznāca 22 kalendāri – 19 latīņu drukā un 3 kirilicā. No 1918. gada kalendāri tika izdoti daudzās Lietuvas pilsētās, tie kļuva daudzveidīgāki, paplašinājās tematika, izdevēju skaits pieauga.

Senākie kalendāri Panevēžas muzeja krājumā.

Tie ir trīs saimniekošanai veltīti kandāri poļu valodā: „Kalendarz gospodarski na rok panski 1819“, „Kalendarz gospodarski litewski na rok panski 1821“ un „Kalendarz gospodarski na rok panski 1826“. Eksponāti tika iegūti no Volkoviskas Novadpētniecības muzeja (mūsdienās P. I. Bagratinova vārdā nosauktā Volkoviskas kara vēstures muzejs, Baltkrievija) direktora Georgija Josifoviča Pecho 1959. gadā. Tie visi ir izdoti Viļņā: pirmais Viļņas Universitātes tipogrāfijā, otrais – Šv. Jono ielas tipogrāfijā, bet trešais – Zimeļa tipogrāfijā.

Pirmā Panevēžas kalendāra vāks.

Pirmo Panevēžas kalendāru 1914. gadam sagatavoja un izdeva grāmatnesēja (knygnešys) Juoza Masiula grāmatu veikals Panevēžā. Tas tika iespiests Martīna Kukta tipogrāfijā Viļņā. Kalendārā tika sniegta ģeogrāfiska un vēsturiska informācija par Panevēžu, pārspriedumi par pilsētas izglītības jautājumiem, apraksti par tajā laikā pastāvējušām biedrībām, literāri un publicistiski darbi, Panevēžas apriņķa uzņēmēju reklāma. Izdevums glabājas Panevēžas apriņķa G. Petkevičaites-Bites bibliotēkā, pieejams Digitālajā Panevēžas  vēstures bibiotēkā http://www.paneveziomuziejus.lt/lt/senieji-leidiniai.

Padomju laika Panevēžas tekstilindustrijas apvienības “Linas” radīti sienas kalendāri.

Kalendāri tika drukāti uz auduma. Dizainā atspoguļoti pilsētas un tautiskie motīvi, to laiku aktualitātes. Tie tika dāvināti kā suvenīri vai korporatīvās dāvanas.

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīgs Preiļu novada dome, Grodņas reliģijas vēstures muzejs un Panevēžas novadpētniecības muzejs un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.

 Par projektu ENI-LLB-1-244 “Pārrobežu vēstures un kultūras mantojuma veicināšana ar muzeja inovāciju palīdzību”

Projekta mērķis ir izveidot pārrobežu sadarbības platformu un radīt nosacījumus, lai nodrošinātu arvien lielāku tūristu un apmeklētāju interesi par kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas teritorijā. Vadošais projekta partneris – Preiļu novada dome (LV), Grodņas reliģijas un vēstures valsts muzejs (BY), Panevēžas novadpētniecības muzejs (LT).

Šo projektu finansē Eiropas Savienība. Projekta budžets: 367 864,64 EUR, no tiem ES finansējums: 331 078,17 EUR

Projekta īstenošanas periods: 2020. gada 1. jūnijs – 2022. gada 31. maijs.

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam.

http://europa.eu/;

http://www.eni-cbc.eu/llb

https://eeas.europa.eu/delegations/ belarus_be

 

Informāciju sagatavoja:

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

https://preili.lv/nozares/kultura/muzeji/preilu-vestures-un-lietiskas-makslas-muzejs/

Grodņas reliģijas vēstures muzejs http://muzej.by/

Panevēžas novadpētniecības muzejs  http://www.paneveziomuziejus.lt/

Pēdējās izmaiņas: 19.01.2021.