Taisnīgais starp tautām no Preiļiem – Vladislavs Vuškāns

26.10.2020.
Ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”. PVLMM krājums.

Preiļos katru gadu augusta sākumā tiek pieminēti holokausta upuri. Vienlaikus nepieciešams atcerēties arī tos cilvēkus, kuri, neskatoties uz to, ka par ebreju slēpšanu un atbalstīšanu draudēja nāve, nestāvēja malā, bet iespēju robežās palīdzēja saviem vajātajiem līdzcilvēkiem. Preiļi var lepoties ar Vladislavu Vuškānu (1887-1953), kam pēc nāves tika piešķirts apbalvojums “Taisnīgais starp tautām”, kas tagad glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. 

Nacistiskās Vācijas okupācijas gados V. Vuškāns slēpa 8 ebreju tautības līdzpilsoņus, 6 no viņiem karu un smagos apstākļus izdzīvoja. Pats slēpšanas stāsts jau ir ticis aprakstīts, ar to var iepazīties arī www.preili.lv.

Šī gada augusta vidū Preiļos viesojās un ar Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciālistiem tikās Henrihs Raimonds Vuškāns (dz. 1934) – Vladislava Vuškāna brāļa Stanislava dēls.

Henrihs Raimonds Vuškāns jau iepriekš Preiļu muzejam bija dāvinājis savam tēvabrālim Vladislavam piešķirto medaļu “Taisnīgais starp tautām”, muzejā glabājas arī viņa 2004. gadā pierakstītās atmiņas. Taču šīs tikšanās laikā H. R. Vuškāns ne tikai padalījās ar jauniem stāstiem gan par savu ģimeni, gan 2. pasaules kara gadiem, bet būtiskākais – apstiprināja, ka Vladislava Vuškāna māja, kurā vācu okupācijas laikā slēpās vajātie preilieši, ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Kas bija Vladislavs Vuškāns?

Vladislava Vuškāna fotogrāfijas kopija. PVLMM krājums

Runājot un domājot par holokaustu, kā ļoti būtisks iezīmējas glābēju fenomens. Kāpēc no preiliešu vidus tieši Vladislavs Vuškāns bija tas, kurš to darīja? Kādi bija viņa motīvi? Uz šiem jautājumiem pēc tik ilga laika ir grūti atbildēt – viņa atmiņas nav pierakstītas. Taču pieejamie materiāli ļauj nedaudz ielūkoties V. Vuškāna dzīvē pirms 2. pasaules kara notikumiem, lai mēģinātu apzināt vismaz to, ar ko viņš nodarbojās, kādus lēmumus un izvēles pieņēma citos apstākļos.

Preiļu muzejā glabājas fragmentāra informācija par V. Vuškānu – citu cilvēku atmiņas par ebreju slēpšanu un nelielas fotogrāfijas kopija, pievienota Preiļu 1. vidusskolas novadpētniecības pulciņa apkopotajiem materiāliem par 2. pasaules kara norisēm Preiļos. Cīņu par izdzīvošanu ir aprakstījis viens no izglābtajiem Morduhs Hagi (1936-2019), kas nacistiskās Vācijas okupācijas sākumā bija piecgadīgs bērns. Viņa atmiņās V. Vuškāna rīcības motīvi netiek vērtēti viennozīmīgi – nojaušams, ka ebreju glābšana bija saistīta arī ar zināma materiālā labuma un iespējamas atzinības gūšanu. Taču vienlaikus M. Hagi arī uzsver: “Un tomēr tas bija varoņdarbs visaugstākajā šī vārda nozīmē, bet pārējais – tikai emocijas, saistītas ar ikdienas grūtībām un bailēm par savu dzīvību”. Izvērstāk par V. Vuškāna personību Preiļu 1. vidusskolas novadpētniecības pulciņa 1960. gados pierakstītajās atmiņās nerunā arī viņa brālis Stanislavs. Taču interesanti, ka, pētot Preiļu vēsturi 20. gs. pirmajā pusē, informācijas drumslas par V. Vuškānu pavīd teju ik pēc soļa. Un vienu var teikt droši – viņš nebija pasīvs malā sēdētājs!

Vuškānu dzimtas saknes – Ilūkstes apriņķī

Anna Vuškāne, 1986. gads (foto: P. Pētersons). PVLMM krājums
Stanislavs Vuškāns, 1960. gads

Vladislava brāļa Stanislava (1897-1975) un viņa dēla Henriha Raimonda atmiņas liecina, ka ebreju glābšanā iesaistīts bija ne tikai Vladislavs, bet sākotnēji arī brāļa ģimene, tostarp brāļasieva Anna Vuškāne (1907-1992). Stanislava ģimenes līdzdarbošanās ir diezgan likumsakarīga – uz Vuškāniem piederošā zemesgabala Preiļu pašā nomalē, kur tika slēpti ebreji, cieši sadarbojoties, saimniekoja abi brāļi. Diemžēl, citu lomu nospēlēja māsa, kas kara beigās 1944. gada vasarā par ebreju slēpšanu informēja varas iestādes.

Antona un Ursulas Vuškānu ģimene 1897. gada tautas skaitīšanas anketā. LNA LVVA

Pieejamie avoti liecina, ka Vladislavs nāca no sabiedrībā cienītas ģimenes. Vecāki – Antons (1857-1925) un Ursula (dz. Rūrāne 1854-1940). Vuškānu ģimene Preiļu pusē atrodama jau 1897. gada tautas skaitīšanas anketās – sīkpilsonis (meščaņin) Antons Vuškāns kopā ar sievu Ursulu abi ir no Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa (otrpus Daugavai Sēlijā ir arī apdzīvota vieta “Vuškāni”). Šajā laikā viņi jau ir pierakstīti Preiļu miestā, un Antons ir Riebiņu muižas īpašniekam Kerbedzam piederošās Stefanopoles muižas pārvaldnieks. Uz to brīdi viņiem ir divi bērni – Vladislavs un Oļesja, kas abi dzimuši Preiļu miestā.

Vladislava Vuškāna kristību ieraksts Preiļu Romas katoļu baznīcas grāmatā. LNA LVVA

Aprakstos par ebreju glābšanu reizēm tiek minēts, ka Vladislavs bija polis, to piemin arī M. Hagi. 20. gs. 1. pusē Preiļos poļu tautības iedzīvotāju proporcija svārstījās no 6% 1925. gadā līdz 3,8% 1935. gadā. Jāņem vērā, ka Latgalē un Latvijas pierobežas teritorijās 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā tautības jautājums reizēm arī pašiem cilvēkiem nebija tik viennozīmīgs. 1897. gada tautas skaitīšanās anketā Vuškānu dzimtā valoda ir norādīta latviešu, bet – māte un Vladislavs lasa poļu valodā un šo prasmi ir apguvuši mājās. Par šo lasītprasmi poļu valodā iespējamu skaidrojumu sniedz muzeja speciālistu saruna ar Henrihu Raimondu, kurš zina stāstīt, ka vecāmāte Ursula nākusi no ļoti lielas ģimenes un bērnībā nodota audzināšanā poļu ģimenē, kur, iespējams, arī iemācījusies poļu valodu. Kristīts Vladislavs ir Preiļu baznīcā.

Krievu valodā sastādītajos dokumentos, kas saistīti ar 1. pasaules kara un 1919. gada notikumiem Preiļos Vuškāni jau tiek dēvēti par poļiem. Savukārt 1941. gada tautas skaitīšanas anketās – Vladislavs un arī viņa brālis un māsa – latvieši. Arī ar Vladislava vārdu nav tik vienkārši, M. Hagi atminas, ka saukuši viņu par Vladimiru, arī 1919. gada dokumentos krievu valodā un 1945. gada martā sastādītajā aktā par ebreju iznīcināšanu Preiļos, kurā tiek pieminēta ebreju glābšanas epizode, viņa vārds pierakstīts “Владимир”.

Dalība 1919. gada notikumos Preiļos

Preiļu miesta iedzīvotāju paraksti uz lūguma atbrīvot Antonu Vuškānu. 2. no lejas K. Kagana paraksts. Fragments. LNA LVVA

M. Hagi atmiņās piemin, ka vecāki vispirms pēc palīdzības vērsušies un to arī saņēmuši pie Ivana Cvetkova. Kāpēc tieši pie viņa? M. Hagi atminas mātes stāstīto, ka savulaik viņas tēvs Kazriels Kagans esot izpalīdzējis Cvetkovam – savācis parakstus no miestiņa iedzīvotājiem, lai atbrīvotu viņu no aresta. Šai informācijai dokumentālu apliecinājumu pagaidām nav izdevies iegūt. Taču paraksts “К. Каганъ” blakus virknei citu Preiļu miestiņa ebreju parakstu ir uzlikts uz galvojuma par Vladislavu Vuškānu un viņa tēvu Antonu, kurus 1919. gada septembrī bija arestējusi Tautas milicija un ielikusi Viļānu cietumā saistībā ar Preiļu katoļu protestiem pret muižas kapelas pārvēršanu par klubu.

1919. gads nebija vienkāršs – vajadzēja drosmi, varbūt arī azartu, lai nostātos pret varu. Šajā laikā Vladislavam ir izrakstīts sods par miliča aizskaršanu (nav gan minēts, kā šī aizskaršana izpaudās…). Pēc tam, kad Vladislavs kopā ar vēl pāris sabiedrībā cienītiem cilvēkiem tika nosūtīts no Preiļiem uz Viļāniem, lai nogādātu tur Preiļu miesta un pagasta iedzīvotāju savāktos parakstus mācītāja Jāzepa Grišāna atbrīvošanai, viņus visus arestēja. Tam sekoja kratīšana viņa tēva mājā Sondoru ielā 47[1], kur milicija uzgāja vairākus ieročus – vācu karabīni, krievu šauteni, medību bisi, oficiera šasku jeb zobenu, kā arī munīciju. Tā kā Preiļu milicijai šajā laikā akūti trūka ieroču, pēc viņu lūguma konfiscētie priekšmeti tika nodoti milicijas rīcībā. Savukārt Stanislavs tai laikā strādāja pie ārsta par pārrakstītāju, un tika uzrādīts kā cilvēks, kas var sagādāt viltotus ceļošanas dokumentus.

Protams, tajos laikos izdarot kratīšanu, šaujamieroči tika atrasti arī pie citiem sacelšanās lietā apsūdzētajiem, un tā ir sava laikmeta iezīme – karš un tam sekojošās nekārtības mudināja cilvēkus sevis un sava īpašuma aizsardzība tomēr paturēt ieročus, lai gan vara (kāda nu kuru brīdi tā bija) pieprasīja to nodošanu.

Darbība Preiļu pārvaldē

Preiļu miesta pašvaldības Revīzijas komisijas priekšsēdētāja J. Stūrstepa un locekļu J. Gakera un V. Vuškāna paraksti uz 1926. gada 9. augusta protokola. LNA LVVA

Arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas V. Vuškāns bija sabiedriski un politiski aktīvs cilvēks. 1920. gados viņš darbojās Preiļu miesta (vēlāk pilsētas) domē un valdē Revīzijas, Dzīvokļu un Skolu komisijās, kur periodiski strādāja kopā ar Joselu Gakeru. Šis gan diezin vai ir tas pats juvelieris Gakers, ko pēc M. Hagi atmiņām vēlāk Vuškāns slēpa, jo Josels Gakers ar sievu un bērniem ir 1945. gada 16. aprīlī sastādītajā nogalināto sarakstā.

1929. gada Preiļu pilsētas domes vēlēšanās, kas notika 16. un 17. martā, V. Vuškāns kandidēja no Preiļu pilsētas Kristīgo apvienības kandidātu saraksta kopā ar Preiļu Romas katoļu draudzes priesteri Nikodemu Rancānu, krievu pamatskolas direktoru Martinu Antipenko, Grigoriju Zimovu, Jāni Daškeviču un vēl vairākiem citiem, taču ievēlēts netika, un amatā stājās tikai pēc tam, kad 1930. gada februārī N. Rancāns nolika savas pilnvaras.

Līdz Kārļa Ulmaņa apvērsumam Preiļu miesta, vēlāk pilsētas, pārvaldē lielu lomu ieņēma ebreji, tāpēc šie fakti liecina, ka, strādājot pilsētas pārvaldes orgānos, V. Vuškāns, nepašaubāmi cieši sadarbojās arī ar ievēlētajiem ebreju tautības domniekiem.

Pirmās Padomju okupācijas laiks

Pirmās Padomju okupācijas laikā pēc Preiļu spirta dedzinātavas nacionalizēšanas V. Vuškāns tika iecelts par tās vadītāju. Par Vuškāna darbību šajā amatā šobrīd liecina divas 1941. gada 20. marta publikācijas laikrakstā “Taisneiba”. Vienā publikācijā rūpnīcas stāvoklis vērtēts kā apmierinošs un lielākais pārmetums Vuškānam ir par to, ka vēl nav ierīkots sarkanais stūrītis un pasūtīti laikraksti, kā arī rūpnīca nav iesaistījusies sociālistiskajā sacensībā: “Kaut gon Leivōnu spirta dadzynōtava beja pīteikuse socialistiskū sacenseibu, bet Preiļu spirta dadzynōtava naatroda par vajadzeigu pījimt, aizabyldynojūt ar tū, ka jim asūt vacmūdeigas un nūlītōtas mašinas.”. Savukārt otrā rakstā pirms vairākiem mēnešiem nacionalizētās dedzinātavas stāvoklis, neskatoties uz jauno vadītāju, vērtēts ļoti kritiski.

Nacistiskās Vācijas okupācija – slēpšana

H. R. Vuškāns un arī S. Vuškāns savās atmiņās stāsta, ka daži ebreji vispirms griezušies pie viņu ģimenes, kur uz īsu laiku arī uzņemti, ēdienu viņiem gādājusi māte – Anna Vuškāne. H. R. Vuškāns stāsta: “Visu laiku dzīvoja zem pantana, viņi bija izrakuši kopā ar tēvu pagrabu zem siena blāķa, ieeja aiz šķūņa otrā pusē, kur bija piebūve govīm, kur tās stāvēja, un pa ieeju gāja uz to dzīvot.” Taču pats H. R. Vuškāns, būdams bērns tai laikā, savām acīm slēptos cilvēkus redzējis tikai vienreiz – kad viņi ieradās pie tēva lūgt palīdzību.

Stanislava Vuškāna saimniecība 2. pasaules kara laikā. Centrā šķūnis, zemāk – vasaras mājiņa jeb “hatka”. Henriha Raimonda Vuškāna zīmējums pēc atmiņas 2020. gada augustā. PVLMM krājums
Vladislava Vuškāna māja, aka ar pumpi un pirtiņa 2. pasaules kara laikā. Henriha Raimonda Vuškāna zīmējums pēc atmiņas 2020. gada augustā. PVLMM krājums

Uz jautājumu, kāpēc ebreji nākuši pie viņa tēva, Henrihs Raimonds stāsta, ka viņu vasaras mājiņa (“hatka”) esot bijusi nākamā pāri pilsētas ganībām, ejot no iepriekšējās ebreju slēptuves, kas bija pie daudzbērnu ģimenes Cvetkoviem. Kā arī –  pilsētiņā visi esot zinājuši, ka tēvs ir ļoti atsaucīgs.

Sarunās ar H. R. Vuškānu un izpētot oficiālos paziņojumus presē un īpašumu dokumentus, ir izdevies iegūt vairāk informācijas par pašu slēpšanas vietu (mūsdienās tā ir teritorija starp Rīgas un Brīvības ielu) un brāļu Vuškānu saimniecību. Jau iepriekš pierakstītās Vuškānu atmiņas liecina, ka tie ebreji, kas sākotnēji slēpās uz šī paša zemesgabala Stanislava saimniecībā, iestājoties aukstam laikam, rudenī pārcēlās blakus pie Vladislava, kur bija labvēlīgāki apstākļi – viņš bija tikko uzcēlis divstāvu jaukta materiāla māju. Henrihs Raimonds atminas, ka arī viņa ģimene mēdza izmantot šīs telpas saimnieciskiem nolūkiem. Jāņem vērā, ka gruntsgabals piederēja kopīpašumā visiem Vuškāniem – brāļiem un māsai –, taču to apstrādāja brāļi, savukārt pastāvīgi dzīvoja tur tikai Vladislavs, Stanislava ģimene – vien pa vasarām.

Saimniecība atradās Preiļu pilsētas administratīvajās robežās, dēvēta par Viensētu nr. 1 un par Preiļu pilsētas gruntsgabalu Nr. 1 Brīvības ielā 70/71.  No tā tika ņemta grants Preiļu – Līvānu šosejas izbūves vajadzībām un S. Vuškāns savās atmiņās piemin, ka šajās grantsbedrēs sākotnēji tika apbedīts gados vecākais ebrejs, kurš, neizturējis smagos apstākļus, drīz vien mira (pēc M. Hagi atmiņām tas bija juvelieris Gakers).

Vladislavam Vuškānam piederējusī māja Preiļu nomalē. 2000. gadu sākums. H. R. Vuškāna foto. PVLMM krājums.

Pēc kara ebreju slēpšanas faktu brāļi Vuškāni mēģināja arī nedaudz izmantot, lai atgrieztu padomju varas nelikumīgi atņemto zemi Preiļos – 1946. gadā Daugavpils apriņķa zemes komisija savā sēdē izskatīja brāļu Vuškānu prasību, kurā norādīts, ka  “Vācu okupācijas laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam līdz sarkanās armijas ienākšanai Vuškāna Vladislava mājā, Preiļos, atraduši patvērumu 8 ebreju tautības pilsoņi, kuru dzīvības tādā kārtā tikušas izglābtas. Sakarā ar šo vācu fašisti vairākas reizes Vuškāna mājā kratīšanu un pats Vladislavs Vuškāns apcietināts”. Par apcietināšanu citās liecībās nav informācijas, M. Hagi norāda, ka pēc kratīšanas Vladislavs paslēpies, arī  H. R. Vuškāns atceras, ka kopā ar ģimeni pēc ebreju slēptuves atklāšanas uz īsu brīdi paslēpušies un nepiemin tēvabrāļa arestu. Šis ebreju slēpšanas fakts gan brāļiem Vuškāniem ilgi nepalīdzēja un zeme galu galā tika atsavināta 1950. gadā ar Preiļu pilsētas Izpildkomitejas lēmumu Nr. 10. Savukārt jau pēc tam šo teritoriju apbūvēja.

Henrihs Raimonds Vuškāns (no labās), apmeklējot tēva brālim Vladislavam Vuškānam piederējušo māju Preiļos. Vidū – mājas īpašniece Klavdija Zarāne, pa kreisi – PVLMM speciāliste vēstures jautājumos Ilona Vilcāne. 2020. gada augusts. Foto: Rihards Sisojevs

Izdzīvojušais M. Hagi par V. Vuškāna māju raksta: “Vuškāna māja bija divstāvu, būvēta no pamatīgiem akmeņiem. Pirmais stāvs bija neapdzīvojams, saimniecības.” Pēc M. Hagi atmiņām, ziemās vajātie cilvēki slēpās 1. stāvā, vasarās – bēniņos. 1/3 no pirmā stāva platības aizņēma siens un salmi. Tur arī tika ierīkota slēptuve. Izpētot īpašumu dokumentus un apmeklējot šo vietu kopā ar H. R. Vuškānu, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciālisti guva pārliecību, ka māja, kurā tika slēpti ebreji kara laikā, joprojām eksistē, šobrīd tajā jaunie autovadītāji apgūst braukšanas prasmes – tur atrodas SIA “Satiksme-Z” autoskola. Pēc kara ēka kopā ar zemi tika nacionalizēta un apšūta ar baltiem ķieģeļiem, tāpēc no ārpuses nav redzams, ka mājai ir pamatīgs šķelto laukakmeņu 1/2 stāvs un guļbaļķu 2. stāvs. Šobrīd tikai atsevišķās vietās iekštelpās redzams senais, pamatīgais akmeņu mūrējums, ko jaunie īpašnieki ir saglabājuši kā interjera dizaina elementu.

Akts par 1941. gada jūlijā – augustā ebreju masveida iznīcināšanu Preiļos. Sastādīts 1945. gada martā. Viens no izmeklēšanas komisijas locekļiem – Vladislava Vuškāna dēls Leons Vuškāns. PVLMM krājums

H. R. Vuškāns varēja norādīt arī vietu, kur blakus tēvoča mājai atradās ūdens sūknis ar pumpi, ar kuru viņam bērnībā patika laistīties. Pēc viņa atmiņām tieši ar to viņš nodarbojās, kad liktenīgajā 1944. gada vasaras dienā ieradās cilvēki formastērpos pārmeklēt tēvoča māju. Bērns būdams, viņš atceras tikai automātu spožos laidņus un to, ka kāds no pārmeklētājiem runājis latviešu valodā, pats viņš aizbēdzis uz tīrumu pie tēva.

Savās atmiņās M. Hagi piemin V. Vuškāna dēlu Leonu jeb Ļevu (1927-1999). Zīmīgi, ka pēc vācu karaspēka padzīšanas Leons Vuškāns 1945. gada martā kā Preiļu komsorgs kopā ar citiem Preiļu pilsētas vācu fašistisko noziegumu izmeklēšanas komisijas locekļiem parakstīja aktu par 1941. gadā nogalināto Preiļu ebreju masveida iznīcināšanu. Šajā dokumentā arī rakstīts: “No asiņainās izrēķināšanās izdevās izglābties tikai sešiem cilvēkiem, no tiem viens bērns un viena sieviete, viņiem izdevās noslēpties pie Preiļu pilsētas pilsoņa Vuškāna Vladimira Antona dēla.”

Jautāts, vai pēc kara ģimenē tika pārrunāta ebreju slēpšana, H. R. Vuškāns atbildēja noliedzoši. Taču atcerējās, ka viņa māti Annu Vuškāni pāris reizes apciemojusi sieviete, kas bija slēpusies pie V. Vuškāna [vienīgā sieviete bija M. Hagi māte Mihļa].

Atmiņas ir interesanta lieta – tās ir selektīvas, piedzīvotais mēdz pārklāties ar kaut kur lasīto vai dzirdēto, un ir lietas, kas spilgti un detalizēti iegravētas atmiņā, savukārt citas – kādu iemeslu dēļ aizmirstas. Mūsdienās, pēc teju 80 gadiem, stāsts par 8 Preiļu ebreju glābšanu lielā mērā balstās divu tā laika bērnu atmiņās par piedzīvoto – Morduhs Hagi un Henrihs Raimonds Vuškāns bija līdzīgā vecumā (attiecīgi 5 un 7,5 gadus veci 1941. gadā), kara laikā katrs no viņiem atradās slēpņa savā pusē un viens par otra eksistenci neko daudz nezināja.

Liels paldies Henriham Raimondam Vuškānam par dalīšanos ar atmiņām un fotogrāfijām, Preiļu novada domes Nekustamā īpašuma daļas vadītājai Vitai Biezaitei un Vladislava Vuškāna mājas īpašniecei Klavdijai Zarānei par materiāliem! 

Izmantotie avoti:

LNA LVVA, 1308. f., 15. apr., 3355. l.
LNA LVVA, 2673. f., 1. apr., 1. l.,
LNA LVVA, 2673. f., 1. apr., 2. l.,
LNA LVVA, 2673. f., 1. apr., 3. l.
LNA LVVA, 2673. f., 1. apr., 5. l.
LNA LVVA, 2706.f., 1. apr., 199.l.
LNA LVVA, 7085.f., 3. apr., 78.l.
LNA LVVA, P564. f., 1. apr. 12. l.
LNA LVVA, P564. f., 1. apr., 7. l.
PVLMM 10041
PVLMM 10042
PVLMM 10089
PVLMM 11844
PVLMM 11850/1
PVLMM 11851/1
PVLMM 11851/2
PVLMM 2144
PVLMM 4206
PVLMM 8832
PVLMM plg 1762
PVLMM plg 3165/1
PVLMM plg 3166
PVLMM ZA nr. 465
PVLMM ZA nr.466
Salnītis V. (1936) Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā. Rīga: Valsts statistiskā pārvalde. 298.lpp
Skujenieks M. (1925) Otrā tautas skaitīšana Latvijā. Rīga: Valsts statistiskā pārvalde. 60. lpp
Taisneiba, Nr. 66. 20.03.1941.
Valdības vēstnesis, Nr. 238. 22.10.1926
Valdības Vēstnesis, Nr.164. 27.07.1933
Список убитых граждан города Прейли немецко-фашистскими захватчиками, https://www.yadvashem.org [skatīts 06.10.2020]

Informāciju sagatavoja:
Ilona Vilcāne,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos

[1] Tā laika adresācija

Pēdējās izmaiņas: 04.11.2020.