Muzejos Izplēstā lappuse

Izglābt vienu cilvēku, nozīmē izglābt visu pasauli…” šīs rindas, kas ir rakstītas jūdaisma gudrību grāmatas Talmuda lappusēs, iespējams, sniedz vispilnīgāko mērogu katram cilvēciskās varonības aktam, ko īstenoja ebreju glābēji 2.Pasaules kara laikā. Ikkatrs cilvēks, kura sirdspuksti netika pārtraukti vai arī sāka pukstēt pēc iznīcinošajiem Holokausta notikumiem, ir mūžīgu pateicību parādā tiem klusajiem varoņiem, kuri glābjot ebrejus no iznīcības nebaidījās skatīties dzīvību dzēsošā stobra dziļumā.

Glābēju pētniecības fenomens

Par spīti daudzajiem Latvijas vēsturnieku un sociologu pētījumiem, Holokausta un ar to saistīto jautājumu pētniecībā, joprojām ir daudz “balto plankumu” un neatbildēto jautājumu. Tā vien šķiet, ka daļa Latvijas sabiedrības nenogurstoši meklē veidus kā novelt no sevis Holokausta īstenošanas nastu, ietērpjoties žilbinošajās – Ebreju glābēju drānās, kamēr daži mūsu valsts kaimiņi tikpat uzcītīgi dara pretējo. Tāpēc esošā mīta kliedēšanai, par latviešiem kā Holokausta atbalstītājiem vai tieši pretēji – glābējiem, būtu nepieciešams uzzināt iespējami precīzu iesaistīto cilvēku skaitu, kas vairāku apstākļu dēļ, domājams, visticamāk paliks neuzzināts:

  1. Definīcijas jautājums – ir praktiski neiespējami novilkt precīzu robežu “šāvēja” vai “glābēja” definīcijā. Proti, vai ebreju apsardzē, konvojēšanā un atņemto mantu sadalē, bet ne tiešā to nošaušanā iesaistītie arī ir pieskaitāmi “šāvēju” kategorijai? Vai 1941.gada presē nosodītie latvieši, kas Rīgas geto apcietinātājiem centās nodot pārtiku nepieciešamās preces ir uzskatāmi par “glābējiem”? Nespējot skaidri un nepārprotami definēt iesaistes formas, nav arī iespējams noteikt precīzu iesaistīto cilvēku skaitu;
  2. Šāvēju slēpšanāsPadomju varas vardarbīgā nodibināšanās Latvijā un Holokausta notikuma ārkārtējais raksturs, nebija vienīgās terora izpausmes pret Latvijas iedzīvotājiem, neuzticības un baiļu desmitgadē (1940.-1950.) “Apgriezt kažoku otrādi” izdevās itin daudziem jaunās okupācijas varas atbalstītājiem, piesakot sevi kā dedzīgus cīnītājus par to ideāliem un biedu visiem pretiniekiem. Jā – tiesas procesi pret Holokausta īstenotājiem ir notikuši gan lokālā, gan starptautiskā mērogā, taču pavisam skaidrs, ka ne visi iesaistītie ir saņēmuši pelnīto sodu nedz no tiesībsargājošajām iestādēm, nedz arī nosodījumu no sabiedrības un līdzcilvēku puses, vēstures anālēm tā arī paliekot incognito;
  3. Glābēju altruisms – Laikam “tādā pasaulē dzīvojam”, kur tīru un patiesu pašupurēšanās aktu līdzcilvēka labā uztveram ar zināmu daļu skepses. Tomēr zināmajās glābšanās epizodēs (Latvijā, 800 – 900 fiksēti gadījumi) glābēju rīcība ir raksturojama kā vispatiesākās līdzjūtības akts, atklāti ignorējot arī piemērojamo sodu – visu nošaušana, bez tiesas sprieduma. Fiksētās liecības par glābējiem un to slēpšanas aktu, praktiski vienmēr nāk no izglābtajiem, kamēr vienkāršie latviešu zemnieki un darba ļaudis, kuri absolūtajā vairākumā arī veica šos pašaizliedzības aktus, neuzskatīja, ka ir darījuši ko ārkārtēju, nedz ka par to būtu arī publiski jārunā.

Domājot par pagātnes notikumiem, lielākoties tos uztveram pabeigtības gaismā, proti, mēs zinām notikumu secību un attīstības gaitu, zinām, ka pēc šķietamā uzvaras marša 1941.gadā, jau pēc 3 gadiem vācu karaspēks pametīs Latvijas teritoriju, bet gadu vēlāk tiks sakauts pavisam. Ebreju glābēji 1941.gadā vasarā, savos šķūņos vai pagrabos ielaižot vajātos un iznīcībai pakļautos ebrejus, nevarēja zināt pašlaik risinošos notikumu gaitu, līdz ar to uzņemoties bezgala smagu nastu, nemaz nenojaušot cik ilgi tā gulstas uz viņu pleciem. Nebūs lieki atgādināt: 1941.gada vasarā itin nekas neliecināja par III Reiha sakāvi karā.

20190805_Israel-20132-Aerial-Jerusalem-Yad_Vashem_01.jpg
Holokausta upuru piemiņas memoriāla komplekss “Jad Vašem”

“Taisnīgie starp tautām”

Starp 135 latviešu ebreju glābēju vārdiem, kas ir iegravēti Holokausta upuru piemiņai veltītā memoriāla “Jad Vašem” (“Yad Vashem”, Izraēla) Goda sienā – 4 ir vienkārši Latgales zemnieki un lauku teritorijas iedzīvotāji no Preiļu puses. Trīs Zagorsku ģimenes locekļi – Antons, Eleonora un viņu dēls, vēlāk slavenais Latvijas arheologs Francis Zagorskis no Riebiņiem, kuri no 1941.-1944.gadam savas mājas aizkrāsnē slēpa vienīgo, starp dzīvajiem palikušo Viļānu ebreju Ļevu Lubānu. Savukārt Preiļu iedzīvotājs Vladislavs Vuškāns slēpa 8 Preiļu ebrejus, no kuriem smagos apstākļus pārcieta un izdzīvoja 6.

20190805_righteous-2462-wall-of-names-1024x640-1024x640.jpg
“Taisnīgo siena” ar ebreju glābēju vārdiem no visas pasaules 2.pasaules kara laikā. Tostarp ar V.Vuškāna un Zagorsku ģimenes vārdiem
20190805_HallofNames-868x1024.jpg
“Vārdu zāle” ar vairāk nekā 3 milj. oficiāli Holokausta laikā mirušo cilvēku vārdiem un fotogrāfijām

Gan V.Vuškāns, gan visi Zagorsku ģimenes locekļi ir saņēmuši godpilno Holokausta upuru piemiņas memoriāla “Jad Vašem” apbalvojumu “Taisnīgais starp tautām” – tādējādi saņemot mūžīgu pateicību ebreju glābējiem. Savukārt Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā ir glābēju un izglābto liecības, sniedzot unikālas ziņas par retajām pretošanās epizodēm III Reiha okupācijas laikā un cilvēciskās drošsirdības un pašaizliedzības aktu.

Zagorsku ģimene/Ļevs Lubāns

20190805_PVLMM-plg-3076-780x1024.jpg
Izraēlas “Holokausta atceres un varonības” (Yom HaShoah) komitejas pasniegtais pateicības raksts ebreju glābēja Antona Zagorska radiniekam – Erlendam Zagorskim, viņa studiju laikā Mercer County High School, ASV

Ļevs Lubāns (?-1962) bija ebrejs un veikaliņa īpašnieks no Viļāniem, ikdienā tirgojot dažādus tekstilizstrādājumus, pilsētnieku gaumei īpaši tīkamas bija viņa veikalā nopērkamās jaciņas. Pēc

nacistu ienākšanas un sāktās ebreju tautības viļāniešu apcietināšanas, 1941.gada 4.augustā notika ebreju nošaušana akcija, kur slepkavu lodēm priekšā stājās arī Ļ.Lubāns ar sievu Raheli un 5, 9 un 11 gadus vecajiem bērniem. Ļevs izdzīvoja… būdams aprakts ar savu kaimiņu, draugu, sievas un bērnu līķiem, sagaidījis tumsas iestāšanos, viņš izlīda no masu kapa apjukumā un neziņā. Raksta autoram nav zināms precīzs laiks un veids kā bēguļojošais Ļ.Lubāns lūdzot patvērumu  nonāca uz Riebiņu puses, Reinieku sādžā dzīvojošās Zagorsku ģimenes sliekšņa, kura bez īpašas vilcināšanas uzņēma nelaimē nonākušo cilvēku, lai arī sods par ebreju slēpšanu būtu visas ģimenes nošaušana. Par slēptuvi kļuva speciāli ierīkots pagrabs, kurā ieeja bija ierīkota caur mājas krāsni. Slēpšanā iesaistījās visi – gan ģimenes vecākie Antons un Eleonora, gan viņu 5 bērni. Itin bieži ēdienu piegādāja un arī āra pastaigās Ļ.Lubānu pavadīja dēls, 1929.gadā dzimušais Francis, kurš uzraudzīja apkārtni un ziņoja par nepieciešamību steigšus slēpties.

Traģisks ģimenei bija 1944.gads, kad kādu dienu Reinieku mājai garām braucis vietējais kārtībnieks, kurš pamanīja nepazīstamu, bārdainu vīrieti – jau nākošajā dienā mājās ieradās pārbaude. Šausmās par iespējamo iznākumu, ģimenes māte Eleonora Zagorska nostājās pie krāsns un neatgāja no tās līdz kratīšanas beigām. Ļevu Lubānu neatrada, bet no pārdzīvojumiem Eleonoru piemeklēja sirdslēkme un pēc diviem mēnešiem viņa mira, atstājot piecus bērnus bez mātes, tēva apgādībā. Ļ.Lubāns izglābās un pēc kara pārcēlās uz dzīvi Rīgā, līdz mūža beigām uzturot labas attiecības ar saviem glābējiem, tostarp izmitinot pie sevis Zagorsku ģimenes bērnus, tiem mācoties galvaspilsētā.

20190805_PVLMM-plg-3076-Avizraksts-1024x744.jpg
Avīžraksta izgriezums no vietējā prese izdevuma (ASV) par pateicības raksta piešķiršanu Zagorsku ģimenei un to varoņdarba apraksts – ebreja Ļ.Lubāna slēpšana 2.pasaules kara laikā.

Vladislavs Vuškāns/ 8 ebreji no Preiļiem

Iespējami precīzi glābšanos un dzīvi slepenībā ir aprakstījis Mordehajs Hagi – 1936.gadā dzimušais Preiļu ebreju puika, kura ģimenei (ne bez upuriem) izdevās pārdzīvot nacisma laiku Preiļos. Hagi ģimene – tēvs Simons, māte Mihļa un vecākais brālis Ariks (dzim. 1934.g.) un atmiņu autors Mordehajs, dzīvoja Preiļos Liepu ielā. Ģimenes tēva Simona latviešu draugi rekomendēja pārcelties citur, jo esot dzirdējuši, ka tieši Liepu ielā dzīvojošos ebrejus jau tuvākajā laikā apcietinās. Paklausījuši nevienlīdzīgo draugu padomam Hagi ģimene pārcēlās pie vecvecākiem – pilsētas drēbnieka Kazriela un viņa sievas Cira-Tesjas. Pārvākšanās ieguvumi, bija tikai laicīgi, jo jau pēc nedēļas sākas pirmās, nākošā viļņa ebreju apcietināšanas – vecvecāku durvīs laužoties palīgpolicijas darbiniekiem, kuru balsīs tika atpazīti ilggadējie kaimiņi, četrotne tika paslēpta slēptuvē zem grīdas dēļiem, kamēr vecvecāki tika apcietināti un drīzumā nošauti.

Domājams, iegūtās nedēļas laikā tika pārdomāti iespējamie notikumu attīstības scenāriji, kuros vectēvs Kazriels visticamāk bija rekomendējis jau tuvākajā laikā doties iespējami tālāk no pilsētas pie vectēva vecajiem draugiem – Ivana Cvetkova un Vladislava Vuškāna. Apcietinājuma naktī Kagi ģimene devās pie I.Cvetkova, kurš par spīti 13 bērnu kuplajai ģimenei neatteica palīdzību un uzņēma bēgļus, izmitinot tos savā pirtiņā. Taču drīzumā tiem nācās aiziet, kad Cvetkova saimniecība nodarbinātais Padomju armijas gūsteknis piedraudēja ziņot palīgpolicijai, par ebreju slēpšanu, I.Cvetkovs izlūdzās liecinieka klusēšanu, būdams spiests lūgt Hagi ģimeni aiziet.

20190805_V.Vuskans-678x1024.jpg
Iespējams vienīgā ebreju glābēja Vladislava Vuškāna (1887-1953) fotogrāfija

Nonākot pie V.Vuškāna tie sastapa, te jau slēpjošos ebrejus – juvelierveikala īpašnieku Gakelu, kā arī brāļus Šmuelu un Manci Osbandus un attālāku radinieku – mātes Mihļas brālēnu Šafīru Faivišu. No paša sākuma V.Vuškāns pieprasījis samaksu par slēpšanu, ko ģimene arī devusi, atdodot jau laikus vectēva Kazriela dārzā apslēptās ģimenes vērtslietas. Kā vērtē pats izglābtais Mordehajs Hagi, Vladislavs Vuškāns nav raksturojams kā mantkārīgs cilvēks, tieši pretēji visas slēpšanas laikā pierādīja sevi kā godājamu un cienījamu cilvēku palīdzot pēc varēšanas, kas nudien bija ierobežota. M.Hagi prāt V.Vuškāns domāja, ka karš jau tuvākajā laikā beigsies, vācieši tiks sakauti, glābtie ebreji varēs atgriezties pie savas “vecās” dzīves, bet viņam pašam būs ne tikai tīra sirdsapziņa par to, ka ir palīdzējis nelaimē nonākušajiem, bet arī paliks kāds “skanošais kabatā”. Taču ebreju slēpšana ievilkās veselu 3 gadu garumā – krietni jo ilgāk kā V.Vuškāns bija paredzējis, ne uz mirkli neatsakoties no uzņemtās atbildības nastas.

Saprotams, ka V.Vuškāna mājas nebija speciāli pielāgotas ilgstošai vairāku cilvēku slēpšanai, tāpēc vasaras sezonā slēpjošies ebreji mitinājušies mājas bēniņos, savukārt ziemā zem šķūņa grīdas izveidotā, bunkuram līdzīgā slēptuvē. Dzīves apstākļi bija kritiski – par higiēnas procedūrām nācās aizmirst līdz pat kara beigām, apģērbs tika nonēsāts un pārvērtās driskās, to aizstāja ar linu maisiem, tajos izgriežot caurumus rokām un kājām, akūti trūka pārtikas. Vasaras sezonas naktīs pieaugušos ebrejus V.Vuškāns lūdza doties ārā no slēpņa uz vietējam saimniecībām pēc papildus pārtikas, jo pērkot pārtiku pilsētā vietējiem varētu rasties “jautājumi”. Citas liecības, liek domāt, ka par V.Vuškāna ebreju slēpšanu zinājis ne tikai brāļa Staņislava ģimene, kurā visticamāk īslaicīgi ir slēpušies arī iznīcībai pakļautie Preiļu ebreji, bet arī tuvējās teritorijas iedzīvotāji, kuri lielākoties klusējot atbalstīja glābēju. Tas ir izskaidrojams ar vairākām kratīšanām, kuras notika V.Vuškāna īpašumā, kurām tajā pat laikā viņš vienmēr bija gatavs, mainot slēpšanās vietas saviem glābjamajiem.

20190805_PVLMM_10041b-1024x532.jpg
Holokausta upuru piemiņas memoriāla kompleksa “Jad Vašem” 2004. gadā piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām” glābējam no Preiļiem Vladislavam Vuškānam. PVLMM krājums

Taču ne visi spēja izturēt smagos dzīves apstākļus un sagaidīt 1944.gadu, kad līdz ar nodevību un apcietinājumu nāca arī atbrīvošanās. Vien mēnesi pēc slēpšanās aizsaulē aizgāja vecākais no astoņiem ebrejiem – juvelierveikala īpašnieks Gakels, kas tika apraksts turpat, blakus mājai. Savukārt 1943.gada novembrī ilgstoša bada novārdzināts, vecāku rokās mira vecākais Hagi ģimenes dēls, vien 10 gadus vecais dēls Ariks.

20190805_Picture1-1024x769.jpg
Vieta Preiļu pilsētas nomalē, Rīgas ielas galā, kur atradās V.Vuškāna māja, kurā no 1941. – 1944. vasarai tika slēpti 8 ebreji.

1944.gada vasarā notika izšķirošā V.Vuškāna stāsta epizode, kad pie brāļa Vladislava vasarā dzīvoja māsa, kas pie vāciešiem strādāja par tulku, viņa no bēniņiem dzirdēja nākam balsu un soļu skaņas, nekonsultējoties ar brāli par rīcības pareizību un iespējamajām sekām, savām aizdomas par fiksēto viņa izklāstīja Preiļu komandantūrā, kurā strādāja bijušais Hagi ģimenes kaimiņš un Mihļas Hagi bērnības draugs un vācu kolaborants Jāzeps Vaivods. Pavisam drīz māja tika aplenkta, bet pašam V.Vuškānam  nācās glābt savu dzīvību iebēgot mežā. Kalsnajiem, novārdzinātajiem un maisos ģērbtajiem gūstekņiem iznākot ārā no slēpņa, tiem juta līdzi pat vācu karavīri, kamēr J.Vaivods uzstāja uz tūlītēju soda izpildi. Ebreji tika apcietināti un nosūtīti uz vietējo komandantūru, bet vēlāk pārsūtīti uz Līksnas apvidu Daugavpils rajonā, kura atradās atkāpjošās vācu armijas daļa. Pavadot tur apmēram 4 dienas, kamēr tika lemts ebreju liktenis, tie saņēma viscaur pozitīvu un līdzjūtības pilnu attieksmi, no vācu karavīriem, kuri slepus arī deva maizi bada novārdzinātajiem cilvēkiem, taču pateicoties J.Vaivoda darbībām, spriedums bija skaidrs – nošaut.

Par laimi, tai liktenīgajā, nāvessoda izpildes diena J.Vaivods nedevās karavīriem līdzi mežā, palikot gaidīt mašīnā, iespējami ātrāku kaimiņu nogalināšanu. Vācu karavīri apžēloja ebrejus, dažas reizes izšāva gaisā, iedeva maizi un sērkociņus un lika gaidīt mežā, drīzumā ierodošos Padomju armijas spēkus, kuri tas arī pēc dažām dienām arī atrada izbadējušos, nemazgājušos, novārgušos, taču vēl joprojām dzīvos Preiļu ebrejus. Vairāk nekā mēnesi tiem nācās pavadīt slimnīcā, atkopjoties un atgūstot spēkus, lai arī dvēselē iecirstās brūces diez vai jebkad zudīs… Par spīti J.Vaivoda slēpšanās mēģinājumiem viņa sadarbība ar vāciešiem un dalība to organizētajos noziegumos tika atklāta, par to saņemot norīkojumu uz darba nometnēm Sibīrijā. V.Vuškāna māsai, kas nodeva slēpjošos ebrejus, pēc būtības nolemjot tos drošai nāvei, izglābtie nepiedeva, lai arī aiz cieņas pret savu glābēju, to arī neapsūdzēja.

Pēc atlabšanas Hagi ģimene no Preiļiem aizbrauca, lai arī bija vieni no retajiem, dzīvi palikušajiem cietušajiem, kas varētu identificēt dedzīgākos šāvējus un to atbalstītājus. Nespējot sadzīvot ar daudzu līdzcilvēku nodevību un bailēs tālākās sadzīvošanas neiespējamību un notikušā atkārtošanos ģimene pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī. Tie nedaudzie ebreji, kuriem izdevās evakuēties līdz vāciešu ienākšanai Preiļos atgriezās, taču kopienu iepriekšējā veidolā izveidot vairs neizdevās.

Post Scriptum…

Latvijas simtgades filmas “Tēvs nakts” sakarā ierakstīta saruna ar Holokausta vēstures pētnieku Marģeru Vestermani* par glābēju fenomenu, tostarp Vladislava Vuškāna gadījumu.

*Marģers Vestermanis ir dzimis 1925. gadā kā pusaudzis piedzīvojis Holokausta notikumus nacistu okupētajā Rīgā, bijis ieslodzīts Rīgas geto, zaudējis savus ģimenes locekļus un visu savu mūžu veltījis atmiņu saglabāšanas darbam par ebreju vēsturi Latvijā.

Rakstu sērijas tapšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Lai arī Preiļos vairs nedzīvo ebreju tautības pārstāvji, tirgus bodītēs un veikalos neaicina smaidīgie veikalnieki, to atstātais kultūrvēsturiskais mantojums joprojām ir daļa no mūsdienu Preiļu pilsētas sejas, atbalsojoties tās ieliņās un tik tipiskajos māju/veikaliņu pagalmos. Arvien vairāk iepazīstot ne tikai Preiļu, bet arī visas Latvijas vēstures “Izplēsto lappusi” – sirsnīgi aicinām ik katru no Jums 11.augusta 14:00 ierasties Preiļu pilsētas Ebreju kapsētā, ar savu klātbūtni godināt vardarbībā zudušo draugu un kaimiņu piemiņu.

Rihards Sisojevs,
Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs