No 5. maija Roberta Mūka muzejā Galēnos apskatāma Ludviga Bērziņa gleznu izstāde “Notvert netveramo”

03.05.2022.

Kas mums liek radīt mākslas darbus? Vai tā būtu glezna, skulptūra, puķudobe – kopīgi veidota muižas pakājē vai bērna zīmējums ar magnētiņu piesprausts pie ledusskapja. Māksla ir itin visur, arī mašīnai ar kuru tu pārvietojies, kāds ir radījis dizainu, un tu pārvietojies ar braucošu mākslas darbu. Cilvēka daba ir izteikt savu iekšējo pasauli uz āru – vai tas būtu kliedziens vai radošs mākslas darbs.

Paviesojoties Ludviga Bērziņa mājās Aizkrauklē, lai “salasītu” gleznas izstādei Roberta Mūka muzejam Galēnos, pirmais, ko sajūti, ieejot telpās, ir krāsu, šķīdinātāju un laku aromāts, kas aizved virzienā uz telpu, kurā glabājas mākslas darbi. Gleznas ir visur, gan uz sienām, gan kaudzītēs uz grīdas sastutētas pret sienām. Taču tas vēl nedod nojausmu par to, ka aiz kādām durvīm ir mākslinieka darbnīca, un plaukti visas sienas izmērā, kuri ir pilni ar visdažādāko izmēru gleznām, gleznu sagatavēm, audekliem, apakšrāmjiem un visdažādākajiem mākslinieka darbam paredzētajiem rīkiem. Ludvigs Bērziņš izrādīja savu mākslinieka darbnīcu, ar patiesu sajūsmu stāstot par izveidotajiem palīgrīkiem pie molberta uz kura top gaisīgās gleznas, par lakām, kuras liek klāt krāsai, lai tā top dzīvīga un ātrāk žūst. Mums pa vidu pinas mazs sunītis, pieprasot uzmanību. Jau vairāk par desmitgadi sunītis ir mākslinieka sabiedrotais un piedalās visos glezniecības procesos. Izvēlēties gleznas nav viegli. To ir daudz, krāsainas, gaisīgas, latviskas… Pārcilājot gleznu pēc gleznas, neslēpju savu sajūsmu par iepriekš neredzētiem gleznojumiem, un tiem, kuri jau iepatikušies laikā, kad tikai pirmoreiz redzēju Ludviga Bērziņa gleznoto pirms vairākiem gadiem. Roberta Mūka muzeja telpa ir tā, kura ir noteicošā gleznu apjoma izvēlei. Šoreiz tās ir 18 gleznas. 18 gaisīgas, gaismas un Latvijas pielietas gleznas, no kurām nosaukumi ir teju filozofiski: “Daugava sirdī”, “Es mežezers – Tu…?”, un mans favorīts “Sakārtots haoss”. Māksla sakārto, tā ievieš kārtību tevī, domās, sajūtās, vidē. Māksla liek būt patiesam.

Mākslinieks Ludvigs Bērziņš izstādei deva nosaukumu “Notvert netveramo”, un līdzi ar izstādi nāk mākslinieka stāsts:

“Kas liek gleznot? Gleznošana dod to lielo mīlestību uz dzīvi, cilvēkiem, attiecībām, dabu, Latviju. Gleznošana ir devusi tik daudz patiesu laimes mirkļus, tā ir visa mana dzīve. Tā ir sevis pilnveidošana, caur krāsu, caur vienkāršību, tā ir sevis uzlikšana uz audekla, tas ir mans laiks, kurš pārvēršas krāsās un paliek nākotnei.

Gleznošana attīra no visa liekā, sakārto domas, liek dvēselei starot tik tīrai kā rasas lāsei, kur saule iezaigojas visās varavīksnes krāsās. Šādās reizēs krāsas jaucas ar tā mirkļa dabas izjūtu, tas ir mans iedvesmas avots, sākums gleznai, kurš mani aizved manu sajūtu, izjūtu pasaulē. Ja skatītājam darbs rada emocijas, tad mēs esam vienādā izjūtu gammā un mirklī. Mākslas spēks ir aizmirst ikdienas rūpes.

Audekls ir vīriešu dzimte, krāsa sieviešu dzimte, ja starp šiem abiem izveidojas mīlestība, tad dzimst glezna.

Katrs pabeigts darbs atver vārtus jaunam darbam, jo zemapziņā vienmēr ir doma, ka nākošais būs pati pilnība, un tas ir tas mūžīgais dzinulis, kas liek ņemt otas un strādāt. Visu laiku neatstāj doma, ka nav sasniegts cerētais, ka vajag meklēt un attīstīt sevi, lai uzliktu dvēseli – pilnībā uz audekla. Cik daudz sīki sīkumiņi var atvērt to iekšējo pasauli, likt tieši šai mirklī ieraudzīt to netveramo gaistošo skaistumu. Notvert netveramo. Uz audekla ir jāliek emocijas, iztēle. Dzejnieks var uzrakstīt dzejoli, tikai tad ja uzraksta pirmo rindiņu, to pirmo domu impulsu. Ar gleznošanu ir tieši tāpat. Ir jāsāk ar pirmo otas vilcienu.

Gleznot esmu vēlējies visu savu apzinīgo mūžu. Ar pirmajiem trīcošajiem otas vilcieniem lēnām atvērās jauna pasakaina pasaule, kura piepildīja mani. Tā ir tā neaprakstāmā laimes sajūta atrast sevi un pilnveidoties. Kura liek priecāties līdz asarām, liek arī vilties, un tu esi mūžīgajā attīstības, meklējumu ceļā, kurā gribi notvert netveramo. Var pietuvoties skaistajam, bet neiegūt. Ja kaut mirkļa atklāsmi izdodas satvert – esi laimīgs. Šo dvēseles stāvokli, dabas radīto iedvesmas mirkli, virmojumu uzlikt uz audekla. Ja arī citi to saskata un viņos notiek izjūtu, iztēles vibrācija, tad viena tūkstošā daļa no mirkļa ir patiesa un notverta. “Notvert netveramo.””

 

Roberta Mūka muzeja Galēnos vadītāja
Gita Palma

Pēdējās izmaiņas: 03.05.2022.