Preiļu novada BJSS rīkotā radošo darbu konkursa dalībnieces F.Liniņas radošais darbs

08.12.2021.

Novembrī Preiļu novada Bērnu un jauniešu sporta skola  aicināja ikvienu piedalīties radošo darbu konkursā  “Sportojam visa ģimene pandēmijas laikā”.  Tā mērķis bija iepazīt jaunas sportiskas ģimenes Preiļu novadā, rast idejas sporta pasākumu rīkošanai ģimenēm.  Publicējam Preiļu 1. pamatskolas skolniece Franciskas Liniņas radošo darbu par savu sportisko ģimeni. 

 

Sportojam visa ģimene pandēmijas laikā

Sports ir neatņemama mūsu ģimenes dzīves daļa, nav neviena Liniņa, kurš nebūtu  kāpis uz goda pjedestāla. Ja Norvēģijā joko, ka bērni dzimst ar slēpēm kājās, par mūsu ģimeni varētu teikt, ka esam dzimuši naglenēs.

Mans Preiļu vectēvs un ome bija iecienījuši 100 metru disciplīnu, abi bija labākie savā laikā. Pirmos pamatus viņi ielika manai mammai un viņas 3 māsām, kas arī nodarbojās ar vieglatlētiku. Īpašs notikums bija 1998. gadā, kad visi Preiļu sportisti un skatītāji bija pārsteigti, ieraugot, ka  4 x 100 stafešu dalībnieku sarakstā vienā komandā ir četri vienādi uzvārdi  –  Liniņa. Pirmā skrēja jaunākā māsa Daira, pēc tam  mana mamma, Vinetai tika iedots visīsākais posms, bet uzvaras soļus veica Zane. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ viņas tagad skrien tikai uz darbu, bet es domāju, ka kādu dienu visas atgriezīsies stadiona celiņā un noskries sava laika iecienītākās distances.

Mans tētis apgalvo, ka ģimenē var būt tikai viens čempions, bet, paskatoties uz mums,  es sāku prātot, kuram tad īsti pienāktos šis tituls, jo mēs taču katrs esam čempions savā jomā, es – tenisā, māsa – futbolā, mamma  – vieglatlētikā, bet brālis ar tēti  – soļošanā. Laikam mums vajadzēs izvēlēties sporta veidu, kurš nav izmēģināts, uzvarētājam  arī būtu piešķirams īpašais tituls.

Kad vēl biju maziņa un tik tikko iemācījos atpazīt burtus, jau pati vilku kājās krosenes un skrēju “Cīruļputenī’’ , to darījām visi kopā. Sportā pamatprasmes man iemācīja tētis, pati es tās neapgūtu, saku paldies par to. Skatoties vecāku sacensību video, kad viņi bija kaut kur  aizbraukuši, es vienmēr prātoju, kādas sajūtas viņus pārņem tālu no mājām. Nepagāja ilgs laiks,  es  8 gadu vecumā pirmo reizi aizbraucu uz Baltkrieviju, bet tad es sapratu, ka ekrānā  viss izskatās daudz vieglāk un jaukāk, bet patiesībā tā nav.

Šobrīd viss ir sarežģīti, mēs visi ilgu laiku sēdējām mājās, nevarējām trenēties vai kaut kur aizbraukt, trūka sacensību gaisotnes. Šinī laikā es redzēju divu tipu cilvēkus – tos, kuri izdomāja, ka paņems pauzīti sportošanā, un tos, kuri teica, ka šis ir īstais laiks attīstīties.

Es piekrītu otrajai domai, kamēr citi guļ, ir vislabākais laiks celties un darīt. Protams, tas nav tik viegli izdarāms, cik pasakāms. Neziņa par nākotni ir nomācoša.  Arī man nebija zināms, kad beidzot ieraudzīšu savus konkurentus, kad sajutīšu  pakrūti kņudinošo stresu pirms spēles, taču es nepadevos, trenējos arī šajā sarežģītajā situācijā.

Šis laiks palīdzēja pieņemt lēmumu tiem, kuri jau vēlējās pamest sportu. Pandēmijas laikā  varēja kārtīgi padomāt, cik nozīmīgs ir sports.  Daudzi šo izaicinājumu neizturēja un pārtrauca to, ko bija darījuši gadiem.

Pat ja visā pasaulē ir pandēmija, tie, kuri mīl sportu un aktīvu dzīvesveidu, atradīs iespēju, kā trenēties un uzturēt sevi formā. Mūsu ģimene noteikti.

Franciska Liniņa, Preiļu 1.pamatskolas 7.c klases skolniece

Pēdējās izmaiņas: 08.12.2021.