Muzeja publikācijas

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs turpina V. Stefanika Ļvovas Zinātniskajā bibliotēkā (Львівська національна наукова бібліотека України імені В. Стефаника) esošo digitalizēto Varakļānu Borhu dzimtas arhīva materiālu, kas saistīti ar Preiļu īpašumiem, apzināšanu. Sadarbībā ar dr. philol. Kristīni Kuņicku notiek arī svarīgāko dokumentu, ko nākotnē varētu izmantot ekspozīcijās vai citos materiālos, tulkošana no poļu valodas.

Lai gan šajā arhīvā esošais materiāls pamatā saistīts ar Varakļānu īpašumiem, tomēr, tā kā sākotnēji gan Varakļāni, gan Preiļi atradās vienās rokās, tad ir pietiekami daudz informācijas arī par Preiļiem no 17.-18. gs. Nozīmīgi ir Jozefa Heinriha Borha (1764-1835) un viņa brāļa Mihaela Jana Borha (1753-1810) īpašumu dalīšanas dokumenti un arī sarakste. Diemžēl pavisam nedaudz materiālu par Preiļiem ir no 19. gs., tomēr interesanta ir pēdējā Preiļu īpašnieka Mihaela Jozefa Borha (1806-1881) sarakste ar Varakļānu tanti Eleonoru Borhu (1766-1844). Arhīvā glabājas arī Preiļu muižas zemnieku saraksts, kas datēts ar 1679. gadu. Diezgan materiālu ir arī par Vārkavu, Galēniem un citām jaunizveidotā Preiļu novada vietām, kas agrāk ietilpa Borhu īpašumos vai ar tiem robežojās.

Interesanta ir 18. gs. beigās sastādītā Borhu dzimtas ģenealoģija, kas balstīta Varakļānu Borhu arhīva materiālos un sākas ar Imbertu Borhu (1241-1306) un sniedzas līdz pat Varakļānu Mihaelam Borham. Tajā arī norādīts, kādi īpašumi kuram Borhu dzimtas pārstāvim laika gaitā ir piederējuši.

Taču šogad iztulkoti ir pāris ļoti interesantu materiālu, kas attiecas uz 18. gs. 70. gadiem un sniedz liecības par zaudējumiem, kas nodarīti Polijas kroņa vicekanclera grāfa Jana Andžeja Borha (vāc. Johann Andreas von der Borch) (1713-1780) Preiļu īpašumam 1770. un 1772. gadā – laikā, kad viņa īpašumus bija sekvestrējis (jeb pārņēmis) Krievijas karaspēks.

Preiļu kungu mājas pamati. 2021. gada pavasaris

Šobrīd Preiļu vecās kungu mājas drupas nemaz neliecina par šīs ēkas seno godību. Nav arī vizuālu liecību par to, kā šajā ēkā varēja izskatīties. Taču iztulkotais materiāls sniedz ieskatu tajās bagātībās, kādas atradās Preiļos 1770. gados un ko tad vērtīgu krievu karaspēks varēja šeit salaupīt. Materiālu izpēte un analīze vēl prasīs laiku, bet jau šobrīd no šiem sarakstiem var spriest, ka Krievijas karaspēks Preiļos ir nodarbojies ar pamatīgu laupīšanu – ne tikai ēdis un dzēris, bet, spriežot pēc salaupīto mantu uzskaites, arī izvandījis kungu istabas un mantu lādes.

Nelielam ieskatam fragmenti no poļu valodā sastādītā 1772. gada jūnija zaudējumu reģistra, “kas augsti godājamā grāfa Jana Borha kunga, kroņa galma pārvaldnieka  īpašumos, radušies Krievijas karaspēka laupīšanas rezultātā”.

Dokumenta “1772. gada jūnija dienās Zaudējumu reģistrs, kas augsti godājamā grāfa Jana Borha kunga, kroņa galma pārvaldnieka īpašumos, radušies Krievijas karaspēka laupīšanas rezultātā” fragments. V. Stefanika Ļvovas zinātniskā bibliotēka (fonds nr. 13.). 36. Akta procesowe Jana Borcha i jego żony Ludwiki z Zyberków. 1763-1772.

  • “Kungu spārnā bija trīs istabas ar zīda tapsējumu, kuru laupītāji pavisam tika izplēsušu un izlauzuši zelta līstes, kā arī četras taburetes un deviņus krēslus, no kuriem divas taburetes bija tapsētas ar zīdu, bet pārējās ar velvetu.” Aprēķinātie zaudējumi – 260 dālderi.
  • “Kungu vadmalas matraci laupītāji paņēmuši, bet saskaņā ar atdošanas pavēli atgriezuši, tomēr ceļā ar to visu vadāšanu, tas tika sacaurumots, samērcēts, sasmērēts un galīgi sabojāts.” Zaudējumi – 15 dālderi
  • “Divas lielas Mītavā (tagad Jelgava) taisītas lādes tika sasistas, bet viena slēdzene un divi rokturi izrauti.” Zaudējumi – 40 dālderi.
  • “Ratnīcā divas ar vadmalu apšūtas karietes un divas ar velvetu apšūtas franču ragavas saplēstas (..) – viss nekam nederīgs; divas misiņa sakas virsniekiem paņemtas, vienas no tām ar rakstītu zirga segu un angoras grožiem; trīs kučieru livrejas dzimtas nokrāsās, trīs kučieru cepures, divas vadmalas ar stīgu oderi, četri paklāji.” Zaudējumi – 100 dālderi.
  • “Vienu pipu (vīna un eļļas mērs), deviņus [nesalasāms], divdesmit četras mucas medalus septiņdesmit gadu veca, proporcionāli konservēta, kuram dod priekšroku pār ungāru vīniem, daļu Preiļos laupītāju kompānija izdzērusi, daļu paņēmusi, un tikai pēc jaunas pavēles saņemšanas tika pārtraukta šī padarīšana.” Zaudējumi – 645 dālderi.
  • “Vienu porcelāna ar zeltu apdarītu tabakas dozi paņēma augsti godājamais leitnants Ostvalda kungs”. Zaudējumi – 30 dālderi.

Preiļos nolaupīta virkne smalku sieviešu cepuru no samta, ar zelta, zīda un kažokādu apdari, apģērbs, tostarp “viens gaiši zils lauka kamzolis ar pērļu pogām, melna samta garsvārki ar susura oderi, tumši sarkana atlasa veste ar felpa apdari un sermuļu oderi, viena melnu strausa spalvu apkakle.” Kareivji nav smādējuši un paņēmuši arī sieviešu korsetes, kā arī dažādas tekstilijas – aizkarus, mežģīņu galdautus, dvieļus, spilvendrānas un vienkārši audumu, kā arī dažādus sadzīves priekšmetus.

Nolaupītās 15 grieztās koka biljarda bumbas liecina par šī izklaides veida popularitāti Preiļu kungu mājā.

Daudzi trauki sasisti – dažādi biķeri, tostarp ar apzeltītām malām, etiķa trauki, krūkas, glāzes, cukura trauki un citi trausli galda piederumi. No vandāļiem cietušas arī Preiļu namā esošās eļļas gleznas.

Vienkāršos Preiļu ļaudis visdrīzāk skāra “tirdziņa izdzenāšana un fakts, ka tas vispār nenotika, kā arī par karavīru radītajiem zaudējumiem laukos un šajā pat tirdziņā, cilvēku izdzenāšanu, aprēķināti zaudējumi 200 dālderu.” Kā arī – “no īpašumiem tika paņemti rati, kas veda paņemtās mantas uz Dusētiem. Simts rati tika turēti divas nedēļas, bet vēl simts rati četras nedēļas, un sakarā ar to, ka tos nevarēja izmantot lauka darbos, saimniecībai tika nodarīti lieli zaudējumi, kurus vismazākā apjoma var novērtēt pa dālderim nedēļā, kopā zaudējumi – 600 dālderi.”

Savukārt “augsti godājamā grāfa Borha kunga kroņa vicekanclera pretenzijas 1770. gada oktobra–decembra dienās, laikā, kad viņa īpašumus bija sekvestrējis Krievijas karaspēks” zaudējumu reģistrs, iespējams, liecina par nedaudz piezemētāku un pragmatiskāku laupītāju pieeju – šajā reizē zaudējumi pamatā attiecas uz karaspēka uzturēšanas izdevumiem, lai gan pa vidu pavīd arī:

  • “Godātais rotmistra kungs paņēma lāča ādu, Maskavas garkažoku, zīda kaklautu un divas aitādas kalpam”;
  • “Briežādas cimdi paukošanai viens pāris”
  • “Divi galdauti un divi duči mežģīņu galdautu”
  • Un citas mantas, kas diezin vai bija nepieciešamas karaspēka uzturēšanai.

Jans Andžejs Borhs. Nezināms autors. 18. gs. otrā puse. Oriģināls glabājas Polijas nacionālajā muzejā Varšavā

Īpašumus Borhi, protams, atguva, bet vai izdevās atgriezt zaudētās mantas, nav zināms. Taču vērtīgākais ir tas, ka mums šis Borhu zaudējumu uzskaitījums ļauj spriest par to, kādas bagātības glabājās Preiļos šajā laikā.

1772. gadā Prūsija, Austrija un Krievija noslēdza Žečpospoļitas (Polijas–Lietuvas) dalīšanas līgumu, pēc kura Latgales teritorija nonāca Krievijas sastāvā. Šajos procesos kā kroņa vicekanclers bija iesaistīts arī Jans Andžejs Borhs. Vēlāk – 1780. gadā – īsu brīdi līdz savai nāvei viņš ieņēma arī Polijas lielkanclera amatu.

18. gs. rokrakstu atšifrēšanu un tulkošanu no poļu valodas veica dr. philol. Kristīne Kuņicka.

Izmantotais materiāls: V. Stefanika Ļvovas zinātniskā bibliotēka (fonds nr. 13.). 36. Akta procesowe Jana Borcha i jego żony Ludwiki z Zyberków. 1763-1772.

Informāciju sagatavoja:

Ilona Vilcāne

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos