Ceļš uz deinstitucionalizācijas pasākumiem Preiļos. Intervija ar Ļenas mammu Anastasiju

29.03.2021.

Ļenas mamma Anastasija: “Dzīves ritms ir stabilizējies! Dienas aprūpes centrs mums ir devis šādu iespēju.”

Anastasijas meita  Ļena kopš dzimšanas ir rūpju bērns. Ilgu laiku viņa pavadīja ar meitu mājās, bet, tāpat kā citiem bērniem, arī Ļenai ir nepieciešama sabiedrība, nepieciešams apgūt dažādas prasmes. Kamēr bija iespēja apmeklēt Rudzātu speciālās internātskolas filiāli, kas vairākus gadus atradās toreiz vēl sociālā dienesta telpās, šī vajadzība lielā mērā tika atrisināta. Aktualizējās vien tad, kad skolā bija brīvlaiks. Lai vecāki varētu turpināt darba gaitas, bet bērni ar īpašām vajadzībām atrastos drošībā un saturīgi pavadītu savu dienu, vecāki aktualizēja jautājumu par pašvaldības iesaisti šāda pakalpojuma, ko šobrīd sauc par dienas aprūpes centru, izveidi. Saruna ar Ļenas mammu Anastasiju par to, kā viss sākās un to, kā pakalpojums ir attīstījies.

Anastasija, kā Preiļu novadā nolēma izveidot Dienas aprūpes centra (turpmāk – centrs) pakalpojumu?

Pirmsākumi šim pakalpojumam meklējami 2003.gada decembrī, kad vairāki vecāki, kuri ikdienā bija nodarbināti, vērsās pie sociālā dienesta vadītājas Diānas Vucānes ar aicinājumu rast iespēju bērnus, kuri apmeklēja skoliņu sociālā dienesta telpās, pieskatīt arī skolas brīvdienās. Uz to brīdi nedz finanšu, nedz darbaspēka resursu dienestam nebija, bet tika rasts cits risinājums – sociālā dienesta ēkā savu darbību bija uzsācis sociālās un psiholoģiskās palīdzības centrs “Mūsmājas”, kuras brīvprātīgie darbinieki laipni uzņēma bērnus, nodrošināja dažādas radošās aktivitātes, veda bērnus pastaigā, nodarbinot viņus pilnu darba dienu. Pašvaldība apmaksāja sociālā pedagoga darbu, bet vecāki apmaksāja ēdināšanas izdevumus. Es pati tajā brīdī biju Invalīdu biedrības subsidētajā darbā, un varēju palīdzēt pusdienu sagatavošanā bērniem. Pēc tam pakāpeniski šo funkciju pārņēma sociālais dienests. Tika piesaistīti darbinieki, ēdināšanu nodrošināja sociālā virtuve. Taču tajā laikā to nesauca par dienas aprūpes centru, bet nometnēm bērniem skolas brīvlaikā.

Kas mainījās laikā, kad bērni pabeidza apmācības skolā?

Tas bija sarežģīts laiks. Kādu laiku bērnu grupiņa turpināja darboties tādā nedaudz nenoteiktā režīmā, jo nebija pastāvīga darbinieka, lai arī pašvaldība atļāva izmantot tās pat telpas, kurās bija skola un kurās šobrīd ir Dienas aprūpes centrs. Iespēju robežās darbinieku algoja gan pašvaldība, gan tas tika piesaistīts no Invalīdu biedrības. Pagrieziena punkts bija sociālā dienesta darbinieku pieredzes braucieni uz citiem dienas aprūpes centriem – īpaši spilgti palicis atmiņā brauciens 2011.gadā uz tādu centru Lielvārdē. Tā pamazām arī Preiļos nonāca pie secinājuma par nepieciešamību attīstīt šādu pakalpojumu, un  2012.gadā sociālais dienests uzsāka īstenot Eiropas Sociālā fonda projektu par dienas centra attīstību. Projekta ietvaros tika pieņemts darbā centra vadītājs un aprūpētājs, kā arī ar vairākām mērķa grupām strādāja sociālie darbinieki, psihologs. Tika labiekārtota vide – atjaunota uzbrauktuve pie centra ieejas, aprīkota sanitārā telpa ar atbalsta rokturiem, iekārtota virtuves niša, lai centra apmeklētāji paši varētu darboties kulinārajās nodarbībās. Līdz ar to ikdienas ritms stabilizējās gan vecākiem, kuri varēja būt droši par saviem bērniem un turpināt savas darba gaitas, gan tas stabilizējās pašiem apmeklētājiem. Arī pēc Ļenas varu spriest, ka apmeklētājiem uzlabojās noskaņojums, pašsajūta, jo nevajadzēja būt piesaistītai tikai pie radiniekiem.

Ko apmeklētāji gūst, apmeklējot Dienas aprūpes centru?

Centra izveide ļāva nezaudēt tās prasmes, kas tika iegūtas, mācoties speciālajā skolā. Tiek organizētas ļoti daudzveidīgas nodarbības, paši gatavo dažādus ēdienus, notiek pasākumi, pirms pandēmijas –  arī ekskursijas, tikšanās ar citu novadu dienas aprūpes centru apmeklētājiem, sporta pasākumi, arī Ļena piedalījās dažādās sacensībās. Visas šīs aktivitātes ļauj mūsu nu jau pilngadīgajiem bērniem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Un tas ir tepat sabiedrībā – pa dienu centrā, vakaros un brīvdienās mājās. Tāpēc izsaku pateicību ikvienam, kurš iesaistījies atbalsta sniegšanā rūpju bērnu ģimenēm, kā arī ikvienam darbiniekam, nodarbību vadītājiem, kuri ieguldījuši tik daudz darba, lai mūsu bērni centrā justos gaidīti. Paldies pašvaldībai, ka izprot šāda pakalpojuma nepieciešamību un turpina to pilnveidot. Paldies par iespēju centru apmeklēt bez maksas.

Ko Ļenai visvairāk patīk darīt centrā un kādi ir viņas pienākumi mājās?

Viņai patīk rokdarbi un dejas. Īpašā sajūsmā viņa bija no mūzikas nodarbībām. Esmu ļoti priecīga, ka meitai ir iespēja apmeklēt centru, jo mājās ir mājas vide, centrā ir nodarbības. Mājās viņa daudz stāstā, kā ir pavadījusi dienu, kas bija pusdienās, kādi pasniedzēji vadīja nodarbības. Turklāt viņai ir svarīgi, lai es klausos ļoti uzmanīgi, un viņa pamana, ja tāda neesmu. Tad stāsts tiek stāstīts no gala. Mājās viņas pienākums ir pabarot zivtiņas akvārijā, kā arī gatavot brokastis brīvdienās. Visi mājinieki tiek pie brokastu olām un sviestmaizēm.

Tad jau Ļenai ir lieti noderējušas kulinārās nodarbības centrā?

Jā, noteikti. Viņa bieži stāsta, kādus ēdienus dienas gaitā viņi ir gatavojuši.

Vai Ļenu apmierina tāds dzīves ritms, ka katru rītu ir agri jāceļas un jādodas uz centru?

Ļoti apmierina! Kad viņa slimoja, bija ļoti satraukusies, ka vairāk nekad netiks uz nodarbībām. Nevaru pat saprast, kā divus mēnešus, ko Ļena pavadīja mājās, lai izvairītos no liekiem kontaktiem pandēmijas laikā, viņa varēja to pārdzīvot. Pat divas brīvdienas mājās viņai šķiet kā mūžība!

Kā ar draugiem – vai, apmeklējot centru, viņa tādus ir ieguvusi?

Bija draugi. Labākā draudzene Nadežda diemžēl ir devusies mūžībā. Savukārt Pēteris, ar kuru bija simpātijas, dzīvo sociālās aprūpes centrā tālu no Preiļiem. Ar abiem saviem draugiem viņa iepazinās, kad mācījās skoliņā. Ļena bieži iedomājas par abiem. Pēteris dažreiz atbrauc ciemos uz Preiļiem, tad nāk uz centru. Bet Nadeždas mamma apciemo Ļenu mājās, ir atdevusi dažas lietas, kas atgādina draudzeni… Lai arī tādu tuvu draugu centrā viņai nav, ar visiem Ļena atrod kopīgu valodu.

Centra apmeklētāji – Preiļu novada pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējiem, kas 2016.gadā tika speciālistu komandā izvērtētas,  pakalpojumu 2 gadu garumā saņem bez maksas, jo atbalsts ar sociālo pakalpojumu dzīvesvietā sniegšanu saistīto izmaksu segšanai tiek nodrošināts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” 9.2.2. specifiskā atbalsta mērķa “Palielināt kvalitatīvu institucionālai aprūpei alternatīvu sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti un bērniem” 9.2.2.1. pasākuma “Deinstitucionalizācija” īstenošanas noteikumiem Latgales plānošanas reģiona īstenotajā projektā “Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Latgales reģionā”, Vienošanās Nr.9.2.2.1./15/I/005.

Informāciju sagatavoja
Preiļu novada Labklājības pārvaldes
direktora vietnieks administratīvi saimnieciskajos jautājumos
Anita Gāga

Pēdējās izmaiņas: 05.05.2021.