Muzejos Mēneša priekšmets muzejā

Linsaimniecība, lai arī vēsturiski bijusi cieņā Latvijas un īpaši Latgales zemnieku vidū, šobrīd pārdzīvo grūtus laikus, neatmetot cerības atdzimt. Savukārt, Preiļu linu fabrika, kas pašlaik beigusi savu darbību, joprojām izsauc pozitīvas un siltas atmiņas ne vien Preiļu pilsētas, bet arī tās apkārtnes iedzīvotājos. Tāpēc šajā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja rakstā centīsimies uzzināt, ko vairāk par Preiļu linu fabrikas vēsturi.

Linkopība Latvijā, Latgalē, Preiļos

Linu apstrāde. 20.gs.1. puse. PVLMM krājums

Preiļu linu fabrikas vēstures pirmsākumi ir saistāmi ar 1952.gadu, kad ar Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas Galvenās tekstilrūpniecības pārvaldes rīkojumu tika uzsākti fabrikas celtniecības darbi, kas tobrīd bija arī vislielākā linu pārstrādes rūpnīca visā Padomju Savienībā (teritorijas kopējā platība ap 20ha). Taču fabrikas celtniecība vien turpināja (bet praksē pārņēma valsts kontrolē) izseno un par reģionālo tradīciju kļuvušo Latgales zemnieku nodarbošanos. Linu šķiedras ieguve bija ne vien ienesīgs peļņas avots Latgales zemniekiem, bet arī ļoti grūts un sūrs darbs, kam tikušas veltītas neskaitāmas tautasdziesmas. Pateicoties vairāku apstākļu kopumam: Latgales novada ģeogrāfijai, (zeme daudzviet ir mālaina, purvaina, bet reljefs kopumā – kalnaināks) un linu kā bioloģiskās kultūras savdabībai, esot ļoti izturīgai, sīkstai, spējot labi augt arī zemē ar salīdzinoši zemu auglību, linsaimniecība kļuva par visas Latgales zemkopības vizītkarti.

Zilbermana linu pieņemšanas punkta darbinieki Preiļos, Brīvības ielā. 1930-tie g. PVLMM krājums

Latgales un konkrēti Preiļu apkārtnes zemnieku sētās notika ne vien linu audzēšanas un novākšanas darbs, bet arī fiziski grūtā un ilgā šķiedras apstrāde. Bija nepieciešams daudzu sādžas ļaužu kopīgs darbs, lai novākto linu lauku varētu vest uz pilsētu, kur kādā no pilsētas linu uzpirkšanas punktiem to varētu nodot, pretī saņemot labu samaksu. Preiļos, viens no lielākajiem bija ebreju tirgotāju Zilbermanu linu pieņemšanas punkts, kas vietējiem zemniekiem parocīgi atradās pilsētas nomalē Brīvības ielā galā, Nododot pārstrādāto linu, ar tukšiem ratiem un naudu kabatā vietējais zemnieks varēja doties uz Preiļu tirgu pēc nepieciešamajām precēm.
Otrais pasaules karš un Padomju varas nodibināšanās Latvijā un kolektīvās saimniekošanas uzspiešana, līdz nepazīšanai izmainīja linsaimniecību visos Latvijas novados. Uzticamie linu šķiedras uzpircēji – ebreju tirgotāji tika iznīcināti, kamēr Latvijas zemniekam tika atņemta arī kontrole par savu lauku apstrādi.

Preiļu linu fabrikas pirmsākumi

Pirmais stūrakmens Preiļu linu fabrikas celtniecībā, tika likts 1952.gada jūnijā, kad zemes gabalā Daugavpils ielā – otrpus Preiļu muižai, uz bijušās Preiļu mašīnu-traktoru stacijas un A.Pavlovičam piederošās zemes, tika uzsākti pirmie fabrikas kompleksa celtniecības darbi. Teritorija bija pilnībā jāapbūvē, izveidojot darbam nepieciešamās ēkas un infrastruktūru, produkcijas novietnes kā arī strādnieku dzīvokļus. Ikdienu linu fabrikas būvlaukumā strādāja ap 200 cilvēku, regulāri celtniecības materiālus pieveda smagās mašīnas. Jau 1955.gada novembrī (oficiāli 1.decembrī) linu fabrika varēja uzsākt darbu, kad ekspluatācijā tika nodots galvenais fabrikas korpuss, linu produkcijas novietnes, autogarāžas un darbnīcas, strādnieku dzīvokļi.

Preiļu linu fabrikas darbinieces. 1978. g. PVLMM krājums

Preiļu linu fabrikas teritorija. 1978. g. PVLMM krājums

Pilnu darba jaudu fabrika sasniedza 1959.gadā, kad tika pilnībā pabeigti plānotie objekta celtniecības darbi, kopumā uzbūvējot 8 linu pārstrādei nepieciešamos darba cehus un laboratoriju, nodarbinot ~30 strādniekus. Izejmateriāls tika piegādāts ne vien no Preiļu, bet arī tuvējo rajonu – Līvānu, Maltas, Viļānu, Dagdas, Ilūkstes un Daugavpils kolhoziem. Fabrika strādāja visu diennakti, kuras laikā spēja apstrādāt ap 15t linu stiebriņu (tiem atrodoties dažādās pārstrādes stadijās). Agrāk, šāds produkcijas apjoms mazajam Latgales zemniekiem, pat nebija iedomājams, kamēr Preiļu linu fabrikā tā bija ikdiena, kas bija iespējams pielietojot sarežģītas mehāniskās iekārtas (atsevišķas no kurām tika iegādātas Vācijā Demokrātiskajā republikā) un automatizējot darba procesu, tādējādi būtiski atvieglojot un paātrinot darbietilpīgo, bet tik ļoti vērtīgo un pasaules tirgos pieprasīto linu šķiedras ieguvi.

Linu šķiedras apstrāde

Preiļu linu fabrikas linu stiebriņu un šķiedru paraugi. 1960-70-tie g. PVLMM krājums

Preiļu linu fabrikas neapstrādātas produkcijas zārdu teritorija. 1960-70-tie g. PVLMM krājums

Vienkāršojot linu apstrādes procesu, darbs Preiļu linu fabrikā noritēja sekojoši: vispirms atvestā produkcija nonāca Pieņemšanas cehā, kurā notika svēršanas un šķirošanas darbi atbilstoši produkcijas paraugiem, standartam. Pēc tam, nosvērtie un sašķirotie linu stiebriņi tika nogādāti Mērcēšanas cehā, kurā 76 stundas linu šķiedra tika mērcēta un vairākkārt skalota ar uzdevumu mīkstināt materiālu, izskalojot dabiskās saistvielas. Pēc mērcēšanas darbiem tika sākts linu kaltēšanas process tos nogādājot Šķirošanas un Kaltēšanas cehā, produkcijai jau esot sadalītai pēc tās kvalitātes grupas. Visbeidzot, jau mīkstinātie linu stiebriņi nonāca Kulstīšanas cehā, kur ar speciālām iekārtām linu šķiedra tika mīkstināta, to laužot un presējot, un šķiedru iepakojot tālākai glabāšanai un transportēšanai. Linu šķiedras apstrādes rezultātā tika iegūta triju veidu produkcija: garšķiedru, īsšķiedru un būvniecības pakulas, ko eksportēja uz Beļģiju, Nīderlandi, Lielbritāniju un Japānu.

Latvijas linsaimniecības beigas/sākums?

20.gs 90-tie gadi un Latvijas neatkarības atgūšanas laiks bija izšķirošs brīdis ne vien Latvijas sabiedrībai, bet arī visai Latvijas linsaimniecībai un Preiļu Linu fabrikai konkrēti, kas līdz ar kolhozu izjukšanu un centralizētas izejmateriālu piegādes ķēdes pārtrūkšanu burtiski izīra dažu gadu laikā. Jau 1993.gadā fabrika nonāca finansiālās grūtībās, pārtrauca darbu un tā arī vairs nav spējusi to atsākt pilnībā. Pašlaik pašvaldībā tiek domāts pie teritorijas labiekārtošanas, revitaliziācijas – mēģinot tai atgriezt kaut nelielu daļu, no tā ekonomiskā potenciāla un reģionālās slavas, kas savulaik piemita Preiļu linu fabrikai. Par spīti lielajai lina produkcijas pieprasījumam pasaulē, Latvijas un Latgales zemnieki nesteidz to audzēt, jo iespējams, ir zaudējuši agrākajās paaudzēs tik ļoti gadiem kopto gudrību par zemes vērtību un linu kā peļņas avotu. Kolhozi spēja koncentrēt un organizēt linsaimniecībai nepieciešamos resursus, ceļot to tik augstu kā vēl nekad, taču vienlaikus to nostādot pozīcijā, kur jebkādi pārkārtojumi nebija iespējami un līdz ar kolhoziem sabruka arī visai nozare, bez īstermiņa iespējas veikt nozares izrāvienu, esot spiesta atkāpties vairākus soļus atpakaļ – ieskrējienam!

Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs