Preiļu pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Šobrīd tā ir atjaunošanas procesā, un, aplūkojot pili no ārpuses, mēs jau varam priecāties par rezultātu, savukārt iekštelpas vēl joprojām ir slēgtas apmeklētājiem un tajās vēl tikai tiek plānoti darbi. Tāpēc šī gada vasarā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciālisti vairākas dienas rūpīgi izstaigāja pili un veica tās iekštelpu fotofiksāciju. Rezultātā ir iemūžināti sienu krāsojuma slāņi, senais apmetums, ķieģeļu mūrējums un daudz kas cits. Piedāvājam attālināti ielūkoties, ko tad slēpj pils sienas un kādus stāstus var izstāstīt par savu teju 190 gadus ilgo vēsturi!
N. Ordas zīmējuma fragments. Preiļu muižas pils. 1875. gads.
Līdz agrārajai reformai Preiļu muiža, tāpat kā vairums citu Latvijas lielo zemes īpašumu, jau vairākus gadu simtus bija piederējusi muižniekiem. Tās centrālais elements, neapšaubāmi, ir pils.
Preiļu pils celtniecību uzsāka grāfs Jozefs Heinrihs Borhs (1764-1835) un līdz 1836. gadam tika uzcelts pils sākotnējais divstāvu apjoms, ko pēc tam gotizējot pārbūvēja un paplašināja viņa dēls Mihaels Borhs (1806-1881). Pārbūves turpinājās arī vēlāko īpašnieku un pārvaldnieku laikā.
Neskatoties uz to, ka līdz atjaunošanas darbu uzsākšanai 2016. gadā pils ļoti ilgus gadus stāvēja pamesta, joprojām, izstaigājot tās telpas, var izsekot līdzi plānojuma izmaiņām un pils apjoma evolūcijai. Savukārt ieskatoties tuvāk, redzamas autentiskas liecības par interjera apdari no pils pirmsākumiem līdz pat 1978. gada februāra ugunsgrēkam. Tas dod mums iespēju ar iztēles palīdzību apjaust, kādas telpas izskatījās uzreiz pēc tās uzcelšanas, kā tās tika pārveidotas vēlāko īpašnieku laikā, ko tās vaibstos mainīja pils kļūšana par izglītības iestādi…
19. gs. 1. puse – iekštelpas gaišos toņos
19. gs. 40. gadu dekoratīvais krāsojums 2. stāva telpā – pelēks cokols ar melnu un baltu uzšļakstījumu
Preiļu pils 19. gs. 1. pusē tika uzbūvēta diezgan atturīga savās formās – parādes pagalma fasāde bija simetriska ar 10 logiem un durvīm vidū pirmajā un 11 logiem otrajā stāvā. Taču sekojošās desmitgadēs pils tika ievērojami pārbūvēta un tāpēc par tās sākotnējām arhitektūras detaļām ir grūti tuvāk ko spriest.
Fragmentāru informāciju par šo periodu glabā iekštelpas. Tā kā šobrīd pilī daudzviet no iekšsienām ir atdalījušies apmetuma slāņi, atklājies ir 19. gs. 1. puses sarkano dedzināto māla ķieģeļu mūrējums. Zināms, ka jau 1780. gadu sākumā, kad Preiļus īslaicīgi pārvaldīja Jozefa Heinriha brālis Mihails Borhs, Preiļu muižā tika uzbūvēta ķieģeļu ražotne un ceplis, no kurienes ķieģeļi vesti arī uz Varakļāniem. Tāpēc var pieļaut, ka arī pils būvniecībā varēja tikt izmantoti vietēja ražojuma ķieģeļi.
Daudzās vietās saskatāms 19. gs. 1. puses kaļķu javas apmetuma slānis. Var spriest arī par telpu krāsojumu – pamatā tas ir bijis gaiši zilpelēks ar tumšpelēku cokolu.
Flīžu klājuma fragments pils DA daļā
Dažās 2. stāva telpās vēl joprojām nojaušams dekoratīvs rāmju krāsojums, kas liecina arī par krāšņāku telpu apdari.
Savukārt pils DA daļā 1. stāva telpā nelielā platībā ir saglabājies māla flīžu grīdas seguma fragments – flīzes ir ar sarkanbrūni un zilganpelēki neregulāru krāsu salikumu.
19. gs. 2. puses liecības par pils īpašnieku gaumi un interjera modi
Jozefa Heinriha dēla Mihaela laikā no 1860. līdz 1865. gadam notika pils pārbūve to gotizējot, tā turpinājās arī vēlākos gados.
Ķieģelis ar marķējumu slāvu alfabēta burtiem” И.Г.” Šādi ķieģeļi izmantoti arī vārtsarga namiņam un sarkanajiem vārtiem.
Tika piebūvēta starpbūve ar galvenajām parādes durvīm un vējtveri, abi torņi, pilastri, rizalīti, pārbūvētas logu ailes, kā arī veikti citi darbi, atbilstoši tā laika modei.
Pilī daudzviet var redzēt šī perioda konstrukcijas – piemēram, atslodzes arkas virs logu ailēm, savukārt A torņa 2. stāvā saskatāma īpaši interesanta konstrukcija, kas liecina par mūra velvi. Dažās vietās saglabājušās 19. gs. 2. puses ailās iestrādātās durvju aplodas. Logu koka aplodas, kas bija saglabājušās, ir izņemtas un pēc restaurācijas varēs kalpot kā interesants eksponāts, sniedzot priekšstatu pils ekspozīcijas apmeklētājiem par masīvajām un pamatīgajām tā laika logu konstrukcijām.
Apakšējais apmetuma slānis gaišzilā krāsojumā attiecināms uz 19. gs. 1. pusi, savukārt virs tā – 19. gs. 2. puses apmetums un plastiska reljefa dzega gar griestiem.
Daudzviet uz sienām ir šī perioda sienu apmetums, vairākās telpās tas klāts virsū iepriekšējā perioda rupjākajam apmetumam.
No 19. gs. 2. puses vēl joprojām ir fragmentāri saglabājusies interjera dekoratīvā apdare – plastiskas reljefas sienu dzegas, reljefi dekori stilizētu akantu formā, dekoratīvais krāsojums, kas kalpo kā liecība par Preiļu pils saimnieku gaumi un arī tā laika modi. Stilizētu akantu formā veidota plastiskā apdare redzama ap R torņa ailām, tāpat iespējams spriest arī par tās krāsojumu. Līdz ar to šī telpa uzskatāma par krāšņāko uz šo brīdi un varam tikai iedomāties, kāds bija tās iekārtojums muižnieku laikā.
Citās telpās joprojām fragmentāri redzams dekoratīvais krāsojums –
Akantu motīvs R torņa 2. stāva ailu plastiskajā apdarē. Arhitektūrā ļoti iecienīts ornaments, sākot jau no Senās Grieķijas laikiem.
tostarp, iluzoru profilētu rāmju fragmenti. Taču kopumā arī šajā periodā telpas bijušas galvenokārt gaiši zilpelēkā, vēlāk gaiši dzeltenā vai rozā tonī.
R torņa 3. stāvā saglabājušies un šobrīd jau daļēji atjaunoti reljefi paneļi sienas lejasdaļā.
Diemžēl, Preiļi pils podiņu krāsnis un kamīni ir gājuši bojā, taču par apkures sistēmu liecina daudzie dūmkanāli un to paliekas – siltumu tolaik nodrošināja ne tikai caur krāsnīm, bet arī uzsildot biezās pils sienas.
No pareizticīgo baznīcas, kas pilī tika izveidota un darbojās Konstantīna Guļkeviča laikā (Preiļu muižas īpašnieks no 1891. līdz 1910. gadam), saglabājusies ikonostasa siena R tornī.
20. gs. – daudzie saimnieki un pamestība
Šajā 1. stāva telpā uz gotizācijas laikā 1860. gados uzbūvētās starpsienas uzskatāmi redzami vairāki krāsu slāņi:
1. sākotnējais gaišzilais krāsojums vairākos slāņos;
2. lauksaimniecības skolas laika krāsojums un trafareta tehnikā uzklātā ornamentālā josla;
3. šajā slānī daļēji saglabājies ieskrāpējums “[..]ds Kivlienieks [..]olpōtōjs”;
4. vēlāk uzklāts apmetuma un krāsojuma slānis;
5. dekoratīvs sienas apdares fragments, visdrīzāk saistāms ar pēckara laiku.Pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas un agrārās reformas realizēšanas 20. gs. 20. gados Preiļu pils kļuva par Preiļu Divgadīgās lauksaimniecības skolas mājvietu, savukārt pēc 2. pasaules kara te sākotnēji darbojas Preiļu 1. vidusskola, bet pēc tam – dažādas citas iestādes. Tāpēc būtiski ir saglabāt liecības ne tikai par muižnieku dzīvesveidu un viņu izpratni par skaistu telpu iekārtojumu, bet arī par periodu, kas sekoja pēc muižu likvidēšanas Latvijā. Un arī no šiem laikiem Preiļu pils sienas sevī glabā gan skaistas un krāšņas pēdas, gan arī ne tik patīkamus “nospiedumus”.
Lai gan Preiļu Divgadīgās lauksaimniecības skolas laikā (1924-1945) pils plānojums būtiski netika mainīts, tomēr tika izlauztas dažas sienas, izbūvēti vairāki logi, kā arī iebūvētas atsevišķas starpsienas. Līdz mūsdienām no šī perioda ir fragmentāri saglabājušās tautiskā stilā trafareta tehnikā krāsotās ornamentālās joslas, kas redzamas arī vairākās tā laika fotogrāfijās.
Sienas zīmējums rullīša tehnikā, kurš fragmentāri redzams vairākās pils telpās. Virsslānī – pēdējais krāsojums ar zaļganu krāsu. Pa labi – Preiļu 1. vidusskolas laika fotogrāfija ar līdzīgu sienas krāsojumu. Stāv pedagogs Ivans Maksimovs, aiz viņa – balta podiņu krāsns. PVLMM krājums.
Savukārt jau no vēlāka perioda, kas visdrīzāk saistāms ar Preiļu 1. vidusskolas laiku (1945-1963), vietām saglabājies ar rullīti uzkrāsots sienas raksts. Šiem krāsojumiem pa virsu nāk vēl pāris krāsu slāņu, ko noslēdz sačokurojušās krāsas paliekas, galvenokārt zaļganā tonī. Tas visdrīzāk arī ir pēdējais pilī veiktais sienu krāsojums līdz liktenīgajam 1978. gada ugunsgrēkam. Arī par šo traģisko notikumu pilī ir saglabājušās liecības.
Par tālāko pils “dzīves” posmu, kas sekoja ugunsgrēkam, liecina gan no jauna uzliktās pārsedzes, gan ķieģeļu starpsienas, kas tika mūrētas, cenšoties pili saglābt 1980. gados. Bet jo īpaši spilgti šo periodu līdz 2015. gadam iezīmē daudzie zīmējumi, ķēpājumi un uzraksti uz sienām, ko tur šajos ilgajos pamestības gados atstāja pusaudži un jaunieši, kas pili bija iecienījuši kā vietu, kur satikties un nodoties dažādām sabiedrībā mazāk atbalstītām (reizēm arī ar likumu sodāmām) aktivitātēm. Un, lai kā mums gribētos uz pili raudzīties tikai kā uz romantisku un izsmalcinātu muižnieku dzimtas ligzdu, arī šie gadi un liecības ir ierakstītas pils sienās un mūsu pilsētas vēsturē.
No “Melnā jātnieka”, kas vēl nesen biedēja pils neoficiālos apmeklētājus, šobrīd palicis tikai zirga fragments…
Preiļu pils sienās ierakstīta vēsture
Secinot jāsaka, ka ne ugunsgrēks, ne arī tam sekojusī pamestība un huligāniskā demolēšana nav izdzēsusi un iznīcinājusi liecības par pils ilgo vēsturi – tās joprojām glabājas šajā majestātiskajā ēkā. Šīs autentiskās vēstures liecības saglabājot un saudzīgi iekļaujot pils iekštelpu interjerā, mēs varēsim caur sienu krāsojumu, dekoratīvo apdari, atsegtajām konstrukcijām, durvju un logu ailām un daudziem citiem elementiem gan paši sev, gan tālākiem apmeklētājiem stāstīt pils stāstu, sākot no tās uzbūvēšanas līdz pat šim brīdim.
1978. gada ugunsgrēkā apdegusi durvju aila.
Un tas nav stāsts tikai par muižniekiem – pils sākotnējiem īpašniekiem – un tā laika Eiropas kultūras sakariem un ietekmēm, bet arī par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuru ikdienas smagais darbs sagādāja līdzekļus pils celtniecībai, kuri piedalījās tās būvniecībā, kā arī – kas šajās telpās skoloja un skolojās, kas šeit strādāja. Un arī par to, kā mēs pret šo vēstures mantojuma objektu esam izturējušies un kādu to gribam atstāt nākamajām paaudzēm.
Teksts un foto:
Ilona Vilcāne,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos
Raksta tapšanā izmantota SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” 2002. gadā izstrādātā “Preiļu pils arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija”.