Šis Latvijas simtgades gads ir veltīts varonībai un 11. novembrī mēs svinam Lāčplēša dienu, atceroties notikumus pirms 100 gadiem, kad Rīga tika atbrīvota no Bermonta karaspēka. Latgalē un Preiļos situācija bija citādāka – šeit no 1918. gada decembra joprojām pie varas bija lielinieki. Preiļi tika atbrīvoti vien 1920. g. 13. janvārī. Bet kāda dzīve bija lielinieku valdīšanas laikā Preiļos? Un cik daudz par šo laiku mēs zinām? Tāpēc šoreiz stāsts būs veltīts varonībai, ko preilieši izrādīja lielinieku režīma laikā – bez ieročiem, bet ar milzīgu apņēmību un drosmi stāties pretī bruņotiem varas pārstāvjiem.
1919. gads atmiņās
“Preiliešiem nebija vajadzīgas melsvārču gaudulīgās runas.”
Informāciju par pagātni mums sniedz vēstures avoti. Taču jāņem vērā, ka ir vēstures avoti, kas ir zīmīgi nevis ar to, ka izstāsta kādu stāstu, bet gan tieši pretēji – noklusē, tādējādi spilgti raksturojot savu laikmetu, pastāvošo režīmu un ideoloģiju. Tāpēc šoreiz mēneša priekšmets ir pirmo padomju varas darbinieku – Pētera Ribuļa, Marka Varlamova, Pētera Bernāna un Adriana Volkova – atmiņas par nu jau 100 gadus seniem notikumiem Preiļos, ko 1968. gadā pierakstīja Preiļu 1. vidusskolas skolēni.
No šī gada notikumiem plašāk zināms ir vien fakts par kluba ierīkošanu Preiļu kapelā. M. Varlamovs par klubu “Tuvāk gaismai” atceras: “Preiļos bieži apmeklēja šo klubu. Tas kļuva par ļaužu iemīļotāko pulcēšanās vietu. Kapličas telpās iedzīvotāji klausījās runas par vispasaules revolūciju, par V. I. Ļeņinu, par komunisma uzvaru.”
Un šeit mums ir jāapstājas un jāsaprot, ka cilvēku atmiņas mēdz būt nepilnīgas, kaut kas var tikt apzināti noklusēts, kaut kas pārspīlēts, kaut kas piemelots, savukārt padomju režīma laikā cilvēki ļoti labi zināja, ko un kā stāstīt, bet ko – nekādā gadījumā nedrīkst pat pieminēt.
Patiesībā ar kluba ierīkošanu kapelā saistās daudz spraigāki, dramatiskāki notikumi, kas 1919. gada Viļānu apriņķa Politiskās apakšnodaļas izmeklēšanas materiālos tiek dēvēti par kontrrevolucionāru sacelšanos, kuras rezultātā revolucionārā tribunāla priekšā sprieduma sagaidīšanai stājās 29 preilieši un 5 no viņiem tika nosūtīti uz Rjazaņas koncentrācijas nometni. Tas viss – sarkanā terora apstākļos.
Vienas no skolēnu pierakstītajām P. Ribuļa atmiņām noslēdzas ar vārdiem “Brīdinājumu bija daudz, darbs ļoti atbildīgs un smags, bet P. Ribulis to izturēja līdz pēdējām padomju varas pastāvēšanas dienām Preiļos – 1920. gada janvārim.” Taču noklusēts paliek fakts, ka 1919. g. augustā P. Ribuļa biedri lielinieki, tostarp milicijas priekšnieka vietnieks M. Varlamovs, viņu arestēja par kotrrevolucionāru darbību un rudenī Viļānu revolucionārais tribunāls P. Ribuli tiesāja kopā ar pārējiem Preiļu sacelšanās lietā apsūdzētajiem.
Lielinieki un reliģija
“Baznīca tiek nošķirta no valsts!”
Lielinieku valdīšanas laikā baznīca tika nodalīta no valsts un skolas, tās īpašumi tika pasludināti par tautas īpašumu. Tomēr reliģiskā darbība netika pilnībā aizliegta un baznīcas varēja tikt nodotas lietošanā reliģiskajām organizācijām ceremoniju veikšanai un dievkalpojumiem. Tiesa, reliģijas praktizēšana tika apgrūtināta, kas jo īpaši izpaudās katoļu mācītāju darba traucēšanā un vajāšanā, tāpēc daļa priesteru bija spiesti pamest savas draudzes, bija arī nogalinātie. Taču tieši spēcīgā Romas Katoļu baznīcas ietekme bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latgalē, salīdzinot ar citiem Latvijas novadiem, komunistiem bija vājas pozīcijas. Un 1919. gada augusta notikumi Preiļos ir tam spilgts apliecinājums.
Preiļu draudzes priesteris Pēteris Bružas tieši pirms lielinieku atnākšanas 1918. gada decembrī pameta Preiļus un par Preiļu draudzes ganu palika uz to brīdi 28 gadus vecais vikārs Jāzeps Grišāns, kam Preiļi bija pirmā darba vieta. Pēc 50 gadiem, atrodoties emigrācijā Rietumos, viņš par šiem notikumiem stāsta savā grāmatā “Pa atmiņu stygom”.
Taču arī tās ir tikai atmiņas, kas rakstītas pusgadsimtu pēc šiem notikumiem. Lielāku skaidrību par 1919. gada augusta notikumu vērienīgumu sniedz Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabāta “Preiļu dumpiniekiem” veltīta mape ar 266 lapām, kas ietver virkni izmeklēšanas dokumentu, tostarp liecinieku un apsūdzēto liecības, vēstules, spriedumus u.tml.
Preiļu un tuvākās apkaimes katoļticīgie – latgalieši un arī poļi – apmeklēja Preiļu baznīcu. Arī vairums Preiļu Revolucionārās komitejas (Revkoma) darbinieku bija vietējie cilvēki – latgalieši, poļi, krievi un ebreji. Daļa no aktīvākajiem padomju darbiniekiem bija strādājuši Pēterpilī, kur arī pārņēma boļševisma ideoloģiju, daļa karojuši 1. pasaules karā, bet daļa – iesaistījušies revolucionārajā darbībā jau no 1917. gada. Taču jāņem vērā, ka Preiļu latgaliešu un arī poļu tautības “komunisma cēlāji” nāca no šīs dziļi katoliskās vides, tepat blakus dzīvoja viņu vecāki un radinieki, kam komunisma ideoloģija tā arī palika sveša un nesaprotama. Tāpēc, skatoties uz tālāk aprakstītājiem notikumiem, šo apstākli nedrīkst aizmirst.
Katoļticīgo iedzīvotāju neapmierinātība ar lielinieku darbu Preiļos brieda pamazām, taču eskalācijas pamatā bija: no vienas puses padomju varas nerēķināšanās ar vietējo katoļticīgo reliģiskajām jūtām, varas pārstāvju neprasme runāt ar tautu, arī iekšējās nesaskaņas Preiļu Revkoma darbinieku vidū, no otras puses – Romas Katoļu baznīcas lielā ietekme sabiedrībā un jo īpaši – katoļticīgo latviešu un poļu vienotība un apņēmība aizstāvēt savas intereses. Bet tam visam pa vidu – arī baumu spēks. Šo epizodi – Preiļu katoļu pretpadomju sacelšanos – raksturo spraigs sižets, sarežģīti varoņi un strauja notikumu attīstība.
Katoļu prasības
“Kāpēc kapelā grib rīkot dejas?!”
Sākās viss 1919. gada augustā ar vietējās padomju pārvaldes vēlmi ierīkot Preiļu muižas kapelā klubu. Katoļticīgie uzskatīja, ka uzsāktais kapelas remonts ar mērķi tur rīkot dejas, aizskar viņu reliģiskās jūtas un sāka paust sašutumu.
Turpmākie notikumi norisinājās ļoti strauji – 25. augustā cilvēki dodas uz Revkomu Tirgus laukumā pie priekšsēdētāja, lai noskaidrotu šo jautājumu. Cilvēku pūlī izceļas sajukums, un prasībai pārtraukt kapelas remontu pievienojas arī citas prasības – atcelt aizliegumu zvanīt baznīcas zvanus, atgriezt mācītājam J. Grišānam viņa dzīvojamās telpas (mācītāja māja bija nodota armijas lietošanā) un nejaukties reliģiskajās lietās. Iedzīvotāju vidū izplatās baumas par padomju varas nodomu atņemt arī baznīcu.
Un no šī brīža sajukums un pretrunas sākas ne tikai Revkomā un cilvēku prātos, bet arī izmeklēšanas materiālos. Revkoma priekšsēdētājs Kristaps Cikovskis klātesošajiem sola kapelas jautājumu noskaidrot un aicina cilvēkus savākt parakstus par šīm prasībām, lai pēc tam tās izskatītu. Tāpēc Preiļu draudzes locekļu prasības tiek uzliktas uz papīra un klātesošie uzsāk parakstu vākšanu. Kas mašīnrakstā sagatavoja šīs prasības? Daži no apsūdzētajiem pēc tam liecina, ka tekstu Revkoma sekretāram licis nodrukāt pats Cikovskis, tāpēc arī daļa Revkoma darbinieku to parakstījuši nemaz neizlasot. Tāpat priekšsēdētājs aicina ievēlēt no katras sādžas pārstāvjus, ar kuriem viņš sola runāt 31. augustā.
Šajā laikā Preiļos atrodas Viļānu apriņķa Politiskās apakšnodaļas izmeklētājs Kārlis Cielava, kurš tad vairākkārt ziņo par situāciju uz apriņķa centru – Viļāniem. Par to, ka situācija ir ļoti nokaitēta, liecina nākamās dienas, 26. augusta, Preiļu Revkoma aizliegums iedzīvotājiem pulcēties vienkopus, pretējā gadījumā draudot ar arestu un nodošanu revolucionārajam tribunālam. Šajā laikā parādās baumas par plānotu sacelšanos 31. augustā – dienā, kad Revokma priekšsēdētājs solījis sniegt savu skaidrojumu iedzīvotajiem.
Pa šo starplaiku ļoti mīklainā veidā un uz grūti saprotamiem pamatojumiem tiek arestēti 4 Revkoma darbinieki – bijušais Pārtikas nodaļas pārzinis Pēteris Ribulis, bijušais sekretārs Jāzeps Rubans, lietvedis Viktors Salcevičs, reģistrators, 17 gadus vecais Stanislavs Snarskis, kā arī bijušais sarkanarmietis Fēliks Pastars, kurus pasludina par provokatīvo baumu izplatītājiem un musinātājiem. P. Ribulis savās 1968. gada atmiņās šo epizodi, protams, nepiemin. Ironiskā kārtā divi no arestētajiem – Rubans un Salcevičs – ir lielinieki ar lielu revolucionāro pieredzi, kas Preiļos cēla komunismu jau 1917. gadā.
Par galveno plānotās sacelšanās organizatoru izmeklētājs uzskata mācītāju Jāzepu Grišānu, taču viņu nolemj vēl nearestēt, lai pārliecinātos par Grišāna lomu, kā arī apzinoties, ka mācītāja arests vien izraisītu tautas sacelšanos.
Preiļu dumpis
“Frontē notiek cīņas, bet mums baznīcu atņem!”
31. augustā tiešām notiek vietējo katoļu masveida pulcēšanās pie Revkoma, ko izmeklēšanas dokumentos padomju instances dēvē par sacelšanos. Notikumi ir spraigi un tikai liela veiksme ļauj izvairīties no upuriem.
Cilvēku pūlis pēc dievkalpojuma sapulcējas Tirgus laukumā, pieprasa Revkoma priekšsēdētāju un draud ielauzties telpās. Sākumā durvis apsargā milicija. Cilvēki pieprasa to pašu, ko pirms nedēļas – neaiztikt kapelu, likt mierā mācītāju, atdot viņam māju un gaida solīto sarunu ar Revkoma priekšsēdētāju. Cikovskis pie tautas neiznāk. Situācija saspīlējas vēl vairāk. Īpaši aktīvi uzstājas sievietes, izskan izsaucieni: “Frontē notiek cīņas, bet mums baznīcu atņem!”.
Pēc Revkoma pārstāvju lūguma palīgā ierodas arī sarkanarmieši, kas aicina tautu izklīst. Bet tas nepalīdz. Izskan pat aicinājumi atņemt sarkanarmiešiem ieročus. Aktīvākie protestētāji tiek izrauti no pūļa un sagūstīti. Tikai pēc vairākām šāvienu zalvēm gaisā tauta sāk izklīst. Sacelšanos var tikt uzskatīt par apspiestu.
Kas notika un kāpēc? Acīmredzot, tauta uzskatīja savas prasības par pilnībā pamatotām (vairāki arestētie pēc tam liecināja, ka viņi pārzinot padomju dekrētus un Revkomam neesot tiesību atņemt baznīcu) un tāpēc vēlējās šos jautājumus noskaidrot pie atbildīgās personas – priekšsēdētāja, kurš, savukārt, kaut kādu apsvērumu dēļ izvēlējās neiznākt pie tautas, tādējādi situāciju tikai aizvien vairāk saasinot.
Jāzeps Grišāns pūlī neatradās, savās atmiņās viņš raksta, ka notiekošo vērojis no baznīcas torņa: “Lūdes zvīdze gaisā un dažas trōpeja bazneicas tūrnī.”
Apcietinājums
“Ja lieta nonāks līdz Ļeņinam, visi tiks attaisnoti!”
31. augusta sacelšanās noslēdzās ar vēl 10 arestētajiem, kas bija aktīvākie tās dalībnieki – viņu vidū 4 sievietes, kā arī mācītājs Jāzeps Grišāns. Visi arestanti tika nosūtīti uz Viļānu cietumu. Sākās nākamais etaps, ko raksturo galvojumu rakstīšana un neskaitāmu parakstu vākšana Preiļu miestā un pagastā, lai panāktu viņu atbrīvošanu. Personas, kas šos parakstus nogādāja Viļānos un galvoja, arī tika arestētas.
Rezultātā arestētie preilieši tika apsūdzēti par kontrrevolucionāru aģitāciju, sacelšanās organizēšanu, galvojuma sniegšanu par J. Grišānu, daži arī par ieroču glabāšanu u.tml.
Par vainīgiem gandrīz neviens sevi neuzskatīja un neatzinās. Taču visā šajā situācijā ar veselo saprātu un loģisko domāšanu izcēlās atsevišķi bijušie Revkoma darbinieki, kas nopratināšanā tā arī liecināja, ka jau iepriekš esot brīdinājuši savu vadību neiejaukties baznīcas lietās un aicinājuši rēķināties ar tautas reliģiskajām jūtām.
Iespējams, šī pretī runāšana Revkoma priekšsēdētājam patiesībā arī bija viņu kļūda, kas lika nonākt uz apsūdzēto sola…
Šajā laikā tika pārtverta arestētā Revkoma lietveža Viktora Salceviča slepena zīmīte brālim. Tajā aprakstīta smalki izplānota shēma, kā par šo netaisnību, ka Viļānu cietumā cieš nevainīgi cilvēki, nosūtīt vēstuli pašam V. I. Ļeņinam, ar pārliecību “ja lieta nonāks līdz Ļeņinam, visi tiks attaisnoti”. Taču šī zīmīte adresātu nesasniedza, tika pārtverta, un lietas izskatīšanā tā tika uzskatīta par papildu punktu apsūdzībā Salcevičam.
Ieslodzīto vidū bija padomju varas darbinieki un viņiem pietuvinātas personas, un arestanti apzinājās – jebkuras Sarkanās armijas neveiksmes gadījumā viņiem draud tūlītēja nošaušana. Savā zīmītē brālim V. Salcevičs atstāsta gadījumu Daugavpilī, kad pēc ziņu saņemšanas par Viļņas zaudēšanu kā buržuāzijas ķīlnieki tika nošauti 187 cilvēki. Šeit jāpiebilst, ka visdrīzāk viņš neprecīzi atceras 27. uz 28. martā Daugavpilī notikušo 98 apcietināto nošaušanu, kas tika veikta pēc ziņu saņemšanas par Paņevežas zaudēšanu un par ko rakstīja arī tā laika prese. Arī arestētā Sofija Šikovska mācīja pārējos arestantus neatzīties, jo, tā kā viņi tiekot apsūdzēti kā kontrrevolucionāri, “balto” atnākšanas gadījumā visiem draudot nošaušana bez tiesas. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc piederīgie centās visiem iespējamiem līdzekļiem uz galvojuma, par ķīlu piedāvājot visu savu kustāmo un nekustāmo mantu, panākt ieslodzīto atbrīvošanu līdz lietas izskatīšanai.
Mācītājs J. Grišāns bija vienīgais, kurš, pateicoties iedzīvotāju spiedienam un savāktajiem parakstiem, līdz lietas izskatīšanai tika atbrīvots un atgriezās Preiļos. Tiesa, vietējiem lieliniekiem tas bija liels un ļoti nepatīkams pārsteigums. Tāpēc, izskanot baumām, ka vietējie komunisti plāno mācītāju bez tiesas pie kapsētas nošaut, J. Grišāns pameta Preiļus un pāri Rudzātu purvam šķērsoja fronti.
Spriedums
“Atzīts par vainīgu alus brūvēšanā.”
Viļānu revolucionārā tribunāla sēde, kurā tika nolasīti spriedumi visiem 29 apsūdzētajiem notika 16. oktobrī – no preiliešu apcietināšanas bija pagājis vairāk nekā mēnesis. Rezultāts varētu likties negaidīts, jo apsūdzības bija smagas, tostarp, kontrrevolucionārā aģitācija un dumpja organizēšana.
Kādi tad sodi tika piespriesti? J. Grišānam, kas šajā brīdī jau bija aizbēdzis, piesprieda augstāko soda mēru, un viņš tika izsludināts ārpus likuma. Augstāko soda mēru nošaujot piesprieda arī Revkoma lietvedim Salcevičam. Taču pēc pāris dienām šis soda mērs tika atcelts un tā vietā viņam piesprieda ieslodzījumu kontrrevolucionārajā nometnē uz visu šķiru cīņas laiku.
Pārējos atzina par vainīgiem par nepakļaušanos vietējai varai, bet kontrrevolucionāro sacelšanos uzskatīja par nepierādītu. Aktīvākajiem musinātājiem piesprieda piespiedu darbu uz 3-6 mēnešiem, bet tiem, kurus uzskatīja par mazāk vainīgajiem (kas bija vākuši naudu mācītāja atbrīvošanai u.tml.), par sodu pieņēma jau pirmstiesas ieslodzījumu, galvotāju vainu uzskatīja par nepierādītu. Mēnesi vēlāk četrus notiesātos, kam bija piespriests 3 mēnešu sods, amnestēja par godu Oktobra revolūcijas divgadei.
Bet visnegaidītākais spriedums bija vienam no 1968. gada atmiņu autoriem – P. Ribulim. Kontrrevolucionārā sacelšanās bijušajam Pārtikas nodaļas pārzinim netika pierādīta, taču viņš tika notiesāts ar piespiedu sabiedriskajiem darbiem uz 1 gadu par alus brūvēšanu un lietošanu savās kāzās. Ar naudas sodu tika sodīti arī viņa radinieki, kas tiesai bija melojuši, ka nekāda alus kāzās neesot bijis.
Kāpēc tik mazi sodi? Izmeklēšanas dokumentos, protams, netiek izskaidrots, kāpēc, neskatoties uz izmeklētāja Cielavas pārliecību par apsūdzēto vainu, viņi tomēr tika attaisnoti punktā par kontrrevolucionāru darbību. Iespējams, jāņem vērā tas, ka Preiļi atradās piefrontes zonā – fronte bija tepat netālu aiz Rudzātiem, 3. oktobrī tika atbrīvoti Līvāni, regulāri notika sadursmes ar partizāniem. Patiesībā arī baznīcas zvanu zvanīšana bija aizliegta tieši šī iemesla dēļ – bailēs, ka ar to palīdzību varētu nodot kādu šifrētu ziņu pretiniekiem. Padomju pārvalde jau no augusta beigām ik pa laikam saņēma norādes, kā rīkoties steidzamas evakuācijas gadījumā – tas ir – gatavojās un “morāli nobrieda” pamest arī Latgali. Un šādos apstākļos apsūdzēto, par kuriem iestājās ārkārtīgi liels skaits Preiļu miesta un pagasta iedzīvotāju (un tie bija ne tikai katoļi, bet arī krievu un ebreju tautības līdzpilsoņi!), nošaušana varētu izsaukt vēl lielākus nemierus. No otras puses – iespējams, padomju vadība Viļānos saprata, ka situācijas eskalācijā daļēji vainojami arī Preiļos pie varas esošie.
Jebkurā gadījumā šī jauniegūtā informācija ļauj citām acīm paskatīties uz pirmo padomju varas darbinieku atmiņām un arī uz pašiem šiem cilvēkiem. Kā spilgts piemērs kalpo Pēteris Ribulis, kas sevi parāda kā ļoti pretrunīgu personību – par viņa darbību 1919. gadā ir saglabājušies ne tikai Preiļu sacelšanās lietas dokumenti un 1968. gadā Preiļu skolēniem stāstītās atmiņas, bet arī 1920. gada 18. janvāra nopratināšanas protokols, kas sastādīts jau pēc lielinieku padzīšanas. Sarunā ar Preiļu komandantu viņš sacelšanās epizodi arī izvēlas nepieminēt, taču atzīst, ka lielinieku laikā tika apsūdzēts par pretpadomju aģitāciju, laulāšanos baznīcā un alus dzeršanu savās kāzās, par ko arī tika sodīts uz 1 gadu piespiedu darbiem un aizsūtīts uz koncentrācijas nometni Krievijā, Rjazaņā.
Bet kas tad notika ar Preiļu muižas kapelu? Diemžēl, neskatoties uz masveida protestiem, Preiļu katoļiem neizdevās nosargāt kapelu – klubs tajā tika ierīkots, taču mēs nezinām, vai tajā tiešām notika tik plaši masu pasākumi, kā atmiņās apraksta pirmie padomju darbinieki. J. Grišāns, atsaucoties uz cilvēku stāstīto, raksta, ka katoļu jaunatne uz klubu neesot gājusi. Un patiesi – diezin vai vietējie katoļticīgie Preiļu draudzes locekļi, kas tik izmisīgi cīnījās par kapelas nosargāšanu, vēlāk devās turp klausīties runas par vispasaules revolūciju un V. I. Ļeņinu.
Savukārt arhīvā esošās Preiļu padomju iestāžu atskaites vairāk informācijas sniedz par infekcijas slimību barakā ierīkotā kluba darbību Liepu ielā. Tāpat atskaitēs lasām, ka politiskas ievirzes sarīkojumus pamatā apmeklēja sarkanarmieši, savukārt vietējie interesi izrādīja vien par dejām.
Pārskatīsim savus ciltskokus!
Šī Neatkarības kara laika epizode no Preiļu vēstures rāda, ka varonība tiešām varēja būt dažāda un ne vienmēr tā nozīmēja cīņu ar ieročiem rokās. Preiļu gadījumā varonību izrādīja vienkārši zemnieki, atvaļināti karavīri, jaunas sievietes, kas ar lielu pārliecību un drosmi nostājās pret lielinieku patvaļu, aizstāvot savu ticību un gadsimtiem piekoptās tradīcijas. Šajos notikumos iesaistītos neintervēja tā laika prese, atzinības rakstus neviens nepasniedza un, iespējams, par to nezina pat viņu mazbērni un mazmazbērni, taču tas dod mums iemeslu lepoties un ļauj apzināties tautas kopības spēku.
1919. gadā Viļānu revolucionārā tribunāla tiesāto Preiļu miesta un pagasta iedzīvotāju saraksts: Pēteris Ribulis, Jāzeps Rubans, Viktors Salcevičs, Stanislavs Snarskis, Fēliks Pastars, Gregorijs Skrūders, Pēteris Pastars, Aleksejs Pastars, Justins Utināns, Kazimirs Šmuksts, Tekla Mežinska, Emīlija Gajevska, Veronika Greizāne, Sofija Šikovska, Rozālija Mivreniece (Mūrniece), Tekla Mivreniece, Pranuse Mivreniece, Jāzeps Bečs, Pēteris Bečs, Ādams Prikulis, Jāzeps Vjakse, Sīmanis Pastars, Augusts Ulāns, Jānis Gilučs, Kazimirs Brics, Jānis Zīmelis, Vladimirs Vuškāns, Antons Vuškāns un mācītājs Jāzeps Grišāns. Iespējams, šī informācija kādam ļaus papildināt savas dzimtas vēsturi ar stāstu par spītīgo un bezbailīgo vecvecmammu vai drosmīgo vecvectēvu.
Precīzāka informācija par šajā notikumā iesaistītajām personām (tēva vārds, vecums 1919. gadā, dzīvesvieta u.c.) pieejama Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Tāpēc aicinām esošos un bijušos preiliešus pārskatīt savus ciltskokus un atbilstības gadījumā sazināties ar Preiļu muzeju!
Informāciju sagatavoja:
Ilona Vilcāne
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
speciāliste vēstures jautājumos